“Gulošam iešauts galvā”. Beidzot iegūst Centrālcietuma slaktiņa ekshumāciju protokolus 10
Daudzi būs pazīstami ar baisajiem nostāstiem par padomju režīma mocīto un nogalināto Latvijas pilsoņu ekshumāciju, kas 1941. gada jūlija sākumā notika Rīgas Centrālcietumā. Šie stāsti ir daļa no jēdziena “Baigais gads”. Tomēr tikai šogad vēsturniekiem izdevies iegūt ekshumāciju protokolu norakstus, kuru oriģināli glabājas arhīvā Vācijā.
Gan propaganda, gan noklusēšana
Vairāk nekā 73 gadi mūs šķir no brīža, kad pēc vācu ienākšanas Rīgā un sarkanās armijas atkāpšanās Centrālcietuma pagalmā ekshumēja 99 nogalinātos Latvijas civiliedzīvotājus. Sabiedrība tiešā un nesaudzīgā veidā ieraudzīja komunistiskā režīma brutalitāti un nežēlību. Tas atstāja smagu iespaidu, liekot apjaust arī citu iepriekšējā gada laikā arestēto un deportēto cilvēku tālāko likteni. Diez vai Latvijā kāds neuzzināja par Centrālcietuma pagalmā konstatēto – par to rakstīja avīzēs un to savā starpā pārrunāja arī tie, kuru tuviniekus šī nelaime nebija skārusi. Līdz 1944. gadam notika piemiņas pasākumi upuru apbedīšanas vietā Meža kapos. Diemžēl Centrālcietumā notikušo noziegumu savos nolūkos izmantoja arī nacistu antisemītiskās propagandas ideologi. Savukārt pēc kara, otrreizējās komunistiskās okupācijas laikā, šo traģēdiju pieminēt vispār nedrīkstēja. Kapu ”Baltos krustus” nogāza, bet teritoriju ļāva izmantot jauniem apbedījumiem. Tomēr notikušais saglabājās tautas atmiņā un pusčukstus tika vēstīts arī nākamajām paaudzēm.
Gan propagandai, gan noklusēšanai piemīt kopīga īpašība: abas noved pie nepatiesas informācijas. Tieši tas notika arī konkrētajā gadījumā: pēc neatkarības atgūšanas Latvijas iedzīvotāji par Centrālcietuma notikumiem zināja tikpat daudz vai maz, cik kara laikā. Visa pamatā bija nacistu propagandas apgalvojumi par “žīdu–boļševiku briesmu darbiem”, kas gadu gaitā apauga ar pārspīlēti baisām detaļām, kļūstot par savdabīgu šausmu stāstu, kam vairs nebija saistības ar realitāti. Tā tas turpinājās vēl 2014. gada sākumā, kamēr netika noskaidrots, ka Vācijas Ārlietu ministrijas arhīvā glabājas Centrālcietumā notikušo ekshumāciju protokolu noraksti latviešu un vācu valodā. Pateicoties minētā arhīvā darbiniekam Herbertam Karbaham, ieguvām dokumentu kopijas. Tās beidzot sniedz precīzu ainu, kādā veidā notika slepkavības, kā arī konstatēt, ka notikusi pretošanās nošaušanai.
