“Šis kuģis grimst ātri!” Par restorānu biznesu un pārtikas nozari kopumā – saruna ar Ingūnu Gulbi 0
Sandra Dieziņa, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Covid izraisītā krīze ieviesusi korekcijas arī pārtikas nozarē. Kam visvairāk nepieciešama palīdzība – par to stāsta Agroresursu un ekonomikas institūta Lauksaimniecības tirgus veicināšanas daļas vadītāja Ingūna Gulbe.
Kādas ir tendences pārtikas tirgū Covid pandēmijas laikā?
I. Gulbe: Pārtikas tirgū pieaugums bija ilglaicīgi uzglabājamām precēm un veselīgiem produktiem – citroniem, žeņšeņam, ķiplokiem. Liels pluss ir tas, ka daudzas Latvijā ražotās preces ilgi var uzglabāt un tām ir garš derīguma termiņš.
Tie ir saldētie produkti, makaroni, sieri. Mazumtirdzniecībā realizācija nesamazinājās, jo cilvēkiem nepieciešama pārtika, bet samazinājās “HoReCa” daļa – viesnīcas, restorāni, kafejnīcas.
Tie būtiski samazināja pārtikas patēriņu klientu trūkuma dēļ. Un šajā sektorā liela daļa pārtikas nonāk arī atkritumos, kas kopumā palielina pieprasījumu.
Milzīgas ažiotāžas pārtikas iepirkšanā nebija, bet daži produkti tika izpirkti – veikalos tukšāki kļuva griķu un rīsu plaukti. Tieši šiem produktiem mazumtirdzniecībā cena kāpa. Divas veikalu ķēdes palielināja griķu un rīsu cenu. Cena pieauga arī citroniem, bet šajā gadījumā bija objektīvs iemesls – pirms jaunās ražas cenas aug. Arī žeņšeņs un Ķīnas ķiploki kļuva dārgāki.
Vai kāds šo situācija neizmantoja ļaunprātīgos nolūkos, paceļot cenas?
To nemaz tik vienkārši nevar izdarīt. Konkurence valda gan tirdzniecībā, gan starp ražotājiem. Skatījos, ka griķiem cena būtiski pieaugusi. Bet tos var nopirkt par 1,21 eiro/kg, un tā nav liela cena.
Jā, cena pieaugusi griķiem paciņās, bet pamatproduktam tā nav palielinājusies. Jāsaprot, ka tirgotājiem jātirgo un jāpelna. Nav nekādu pazīmju, ka tirgotāji to darītu ļaunprātīgi.
Pandēmijas laikā varēja novērot, ka veikalos poļu un igauņu pienam ir akcijas, tas ir daudz lētāks, ko nevar teikt par vietējo preci. Kādas tam var būt sekas?
Mēs to piefiksējām. Bet ko nozīmē – piedāvā? Akcijas nozīmē tirgotāja sadarbību ar ražotāju. Visticamāk, poļu, lietuviešu un igauņu ražotāji bija gatavi nolaist cenu un piedalīties akcijās.
Mūsu ražotāji to, visticamāk, nav darījuši. Nevaram neko pārmest tirgotājiem, jo tās ir akcijas. Bet pastāvīgās cenas Latvijas produktiem ir zemākas nekā kaimiņvalstu precei. Un jāsaprot, ka tā ir uz ražotāju rēķina.
Mēs kā pircēji gribam nopirkt vislētāko pienu, bet tas pārstrādātājs, kurš piekrīt akcijām, pats nenopelna un viņam nav ko samaksāt zemniekam. Nevar tik vienkārši domāt, ka jāsamazina produktiem cenas un tad iestāsies leiputrija.
Šajos gadījumos, lai nebūtu tikai cenu akcijas, bet lielāks un netiešāks atbalsts, daudz vairāk vajadzētu darboties dažādām ražotājorganizācijām, kas aizstāvētu vietējos zemniekus un pārstrādātājus.
Zaļo un Bordo karotīti vajadzēja lietot no rīta līdz vakaram. Ja cilvēkiem atgādinātu, ka pandēmijas laikā jāizvēlas šie produkti, vietējām precēm būtu lielāks noiets. Neuzskatu, ka vienīgais solis ir cenu pazemināšana.
Zemniekiem un pārstrādātājiem rezervēti 45 miljoni eiro Covid izraisītās krīzes seku mazināšanai. Vai ir dati, kā šī pandēmija ietekmējusi ražotājus?
Noteikti ir labi, ka tiek domāts par problēmu risināšanu. Man gan nešķiet pareizi, ka katra nozare rezervē noteiktas summas – zemkopība vienu, labklājība citu, Ekonomikas ministrija – vēl citu. Rezervēšana notika krīzes sākumā, kad nevarēja saprast, kam vajadzēs palīdzību.
Šī krīze atšķiras ar to, ka visiem nav vienāda situācija. Daudz atkarīgs no nozares, kurā strādā, no uzņēmuma, kādu stratēģiju tas izvēlējies. Bet graudiem visu šo gadu pasaules tirgos cenas ir normālas, arī pienam neklājas slikti. Savukārt uzņēmumiem, kas bija iesaistījušies valsts atbalstītās piena un augļu programmās skolām, šobrīd noieta nav, un viņiem noteikti nepieciešams atbalsts.
Iespējams, tas sen ir nokavēts, jo skolas kopš marta ir ciet. Bet tas nenozīmē, ka visā pārtikas nozarē un lauksaimniecībā viss ir slikti. Šis ir gadījums, kad jāskatās un jāpalīdz tiem uzņēmumiem, kam tas visvairāk vajadzīgs.
Par ilgu tiek domāts, jo šobrīd jau redzams, kam palīdzība nepieciešama. Atbalsts nepieciešams arī “HoReCa” uzņēmumiem, kas eksportēja uz smalkām viesnīcām un restorāniem, kam noiets samazinājies. Tajā pašā laikā ir uzņēmumi, kam klājas labāk. Apgrozījums palielinājies miltu un makaronu ražotājiem, pieprasījums aug zivju konservu ražotājiem, bet augstās cenas dēļ ir grūtības ar izejvielu sagādi.
Atbalsta kritērijos iestrādāts nosacījums par ieņēmumu samazinājumu par 20–30%. Taču piena nozarē šā brīža cenu kritums nav samērojams ar to krīzi, kas bija pirms vairākiem gadiem, kad cenas saruka straujāk. Vai tagad varam runāt par krīzi?
Ilglaicīgie piena produkti, to vidū piena pulveris, joprojām ir labi pieprasīti un tos var uzglabāt gadiem. Šobrīd nav tā, ka visiem ir slikti.
Piena iepirkuma cena jāsalīdzina pret iepriekšējo periodu, jo šajā nozarē vērojama sezonalitāte. Katru gadu, sākoties vasarai, piena iepirkuma cena samazinās. Vienubrīd naftas cenas bija ļoti zemas un tas nozīmē lētāku degvielu.
Kad sākās lopbarības sagatavošana, zemnieki varēja izmantot lētākus resursus, arī darbaspēku. Tie zemnieki, ar kuriem esmu runājusi, par šausmīgu krīzi nerunā.
Protams, katrs grib vairāk un labāk, un viņš ir arī pelnījis, jo Latvijas zemnieks uz kopējā Eiropas fona maksājumos nesaņem to, ko vidēji Eiropā. Ir jāizvērtē konkrētas situācijas. Kādreiz atbalstījām “Latvijas pienu”, lai nevestu pienu uz Lietuvu. Tagad lielākie zaudējumi ir tiem, kas veda svaigpienu uz Lietuvu, un nākas piemaksāt no valsts budžeta.
Bet nevienam uzņēmējam neko nevar pārmest, jo Covid-19 negaidīja neviens. Šī ir cita veida krīze un nepieciešams cita veida atbalsts. Ja ir problēma, tā ir jārisina, un valstij par saviem uzņēmējiem jādomā.
Daļa uzņēmumu saņem dīkstāves pabalstus. Cik tas ir aktuāli pārtikas nozarē?
Tas ir aktuāli, bet man ir iebildumi pret dīkstāves pabalstu piešķiršanas kārtību, pārbaudēm un visu pārējo. Ja dīkstāves pabalsts ir maksimāli 700 eiro, tad prasīt dažādas pārbaudes un paskaidrojumus ir mazliet pazemojoši.
Par to jau izteikušies politiķi – šī krīze parāda, ka būt uzņēmējam nav ne gods, ne tas ir finansiāli izdevīgi, bet labākais variants – saņemt algu no valsts vai pašvaldības. Šajā krīzē daži uzņēmēji ir pazaudējuši visu un palikuši tikai kredīti. Īpaši sabiedriskajā ēdināšanā uzņēmēji dzīvo no rokas mutē, viņu bizness būs beidzies, bet kredīts būs palicis.
Vairāki sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumi tagad rīko Katlu revolūciju, bet sabiedrība viņiem pārmet nodokļu nemaksāšanu. Vai PVN pazemināšana glābtu situāciju?
Ko nozīmē – nav maksājuši nodokļus? Šajā nozarē ir ļoti maza peļņas daļa un nav miljonāru.
Latvijas tirgus ir mazs, mums nav liels ēdāju skaits, mums nav bāru kultūras un iedzīvotāju ienākumu līmenis ir tik zems, ka viņi šo kultūru nevar atļauties attīstīt.
Kad bija pirmā krīze, šajā nozarē nebija notikusi liela attīstība. Tad parādījās restorāni un bāri, kas bija kultūras pasākumu sastāvdaļa – cilvēki interesējās par ēdieniem, to izcelsmi, gatavošanu, bāros attīstījās vīna kultūra un tas bija intelektuāls process.
Taču nopelnīt ir ļoti grūti, jo nav apgrozījuma. Papētot situāciju citās valstīs, redzams, ka šajā nozarē tikai Dānijā un Grieķijā PVN ir lielāks nekā Latvijā, bet visās citās valstīs tas ir būtiski mazāks.
Domāju, ka šī nozare kļūtu daudz caurspīdīgāka un maksātu vairāk nodokļu, ja PVN būtu 5%. Pēc Katlu akcijas nozarei paziņoja, ka nebūs pazeminātā PVN un skatīsies, kā palīdzēt citādi.
Bet valsts aizvēra restorānus ciet, nosakot dažādus ierobežojumus. Šis kuģis grimst ātri, un nogrimušu kuģi no dzelmes ir grūtāk izcelt, nekā neļaut tam nogrimt.
Šī nozare ir tā, kurai tagad ļaujam grimt. Tai bija jāpalīdz jau laikus, tāpat kā piena nozarei, kas darbojās programmā “Skolas piens”. Sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumiem palīdzot ar zemāku PVN, tas neprasītu papildu izdevumus no valsts budžeta, bet pieaugtu ieņēmumi.
Vai samazinātais PVN būtu nepieciešams visiem pirmās nepieciešamības produktiem?
Esmu par nozari un noteikti saku – jā. Iespējams, ja es būtu finanšu ministrs, tad runātu citādi. Valsts nodokļu politika mani kā iedzīvotāju nepārliecina, ka jāmaksā PVN 21% apmērā.
Latvijā un Igaunijā vērojama deflācija. Vai pārtikas cenas var turpināt lejupslīdi?
Pagaidām tas vēl notiks. Izskatās, ka visi mēģinās atgūties ļoti ātri, bet nav pamata cenu kāpumam, ja vien nenotiks kādas dabas katastrofas. Es teiktu, ka pārtikas cenas saglabāsies stabilas.
Šobrīd lauksaimnieki aicina atļaut ievest viesstrādniekus. Cik nozīmīga ir šī problēma laikā, kad daudzi palikuši bez darba?
Mēs ievedam viesstrādniekus no valstīm, kur dzīves līmenis ir daudz zemāks nekā Latvijā. Pašlaik diskutējam par nākotni, par Eiropas Kopējo lauksaimniecības politiku, maksājumiem, budžetu.
Ja mēs spētu izcīnīt vienlīdzīgus tiešmaksājumus, tad Latvijas zemnieki saviem darbiniekiem arī varētu maksāt divreiz lielāku algu un nevajadzētu viesstrādniekus. Bet viesstrādnieki būs vajadzīgi, jo pretējā gadījumā nevarēsim konkurēt ar galaproduktu. Mums nav subsīdiju, lai samaksātu strādniekam, tas ir jāieliek cenā, bet francūzis pieliek no subsīdijām.
Cik ilgā laikā mūsu uzņēmumi varētu atkopties no krīzes?
Dažādi. Daži restorāni neatkopsies nekad, bet viss atkarīgs no uzņēmuma specifikas, darbības. “Vairāk saules” turpināja strādāt, bet citi apturēja savu darbību. To vēl redzēsim, kurš būs ieguvējs.
Man nav sajūtas, ka tagad vajadzēs atkopties gadiem kā pēc iepriekšējās krīzes. Atkopšanas varētu būt straujāka, ja vien nesekos pandēmijas otrais vilnis, to mēs šodien nezinām.
Tagad cītīgi jāskatās, kāda palīdzība uzņēmumam varētu iedot vislielāko labumu. Eksporta tirgos ir tukšumi, un būtu labi tad, kad tos varēs aizpildīt, mūsu uzņēmēji tam būtu gatavi.
Ja nepieciešams atbalsts, tad valstij jābūt gatavai viņus atbalstīt. Gribētos, lai visa krīze nepaliek uz uzņēmēju pleciem, bet valsts palīdzētu tur, kur tas nepieciešams. Mums jādara viss, lai uzņēmējiem biznesā klātos labi, tad mēs visi ātrāk atkopsimies. Vienas formulas te nav un nevar būt.
