Ivars Ijabs: Gudro mašīnu nākotne 0
Jau ilgāku laiku mēs, iepērkoties lielveikalos, saskaramies ar pašapkalpošanās kasēm. Pēc neilgas pierašanas tās padara iepirkšanos ērtāku – nav vajadzīgs stāvēt rindā, un visu nepieciešamo mēs varam iegādāties un samaksāt bez kasiera palīdzības. Līdzīgas, cilvēkus aizvietojošas iekārtas sastopam arvien biežāk – gan kad zvanām uz dažādiem zvanu centriem, gan kad fotokameras lidostās pašas “atpazīst” mūsu sejas, gan citkārt.
Īsi sakot, mēs šodien neuzkrītošā veidā piedzīvojam kārtējo tehnoloģisko revolūciju, kura sev līdzi nes gan milzu iespējas, gan milzu riskus.
Tāpat kā agrākajās tehnoloģiskajās revolūcijās svarīgākais ir – panākt, lai mašīnas kalpotu cilvēkiem, nevis cilvēks kļūtu par mašīnas piedēkli.
Eiropas Savienībā pēdējos mēnešos šī diskusija ir kļuvusi ļoti konkrēta saistībā ar t. s. “mākslīgā saprāta” jeb “mākslīgā intelekta” jautājumu, kurš mūs nodarbinās arī tuvākajā nākotnē. Runa te nav par kādu gudro robotu zinātniskās fantastikas romānu garā, bet par tām iespējām, kuras paver strauji augošās skaitļošanas jaudas un datorzinātņu attīstība. Daudzviet datori patiešām iegūst spējas veikt cilvēka saprātam raksturīgas darbības – piemēram, mācīties, atpazīt attēlus, kvalitatīvi tulkot no vienas valodas citā, atrast kopsakarības lielā daudzumā dažādas informācijas.
Tas paver milzu perspektīvas tehnoloģiskai attīstībai. Runa nav tikai par dažādām ikdienas ērtībām – kā pašbraucošas automašīnas un tamlīdzīgi. Mākslīgais intelekts nākotnē varētu palīdzēt arī, teiksim, vēža agrīnai diagnosticēšanai un efektīvai ārstēšanai, efektīvai un videi draudzīgai saimniekošanai laukos vai interneta epidēmiju “viltus ziņu” atrašanai un izskaušanai.
Citiem vārdiem – ir svarīgas problēmas, kuras datori jau spēj paši iemācīties atrisināt labāk nekā cilvēki.
Mākslīgā intelekta attīstībā Eiropas Savienība nedrīkst palikt iepakaļ ASV, Ķīnai un Krievijai. Īpaši pēdējās divas lielvalstis jau šodien izmanto mākslīgo intelektu, lai ierobežotu cilvēktiesības un grautu demokrātiju. Ķīnieši ir izstrādājuši tehnoloģiju “nepaklausīgo” cilvēku vizuālai atrašanai un kontrolei; Krievija turpretī to izmanto savas dezinformācijas izplatīšanai. Tādēļ Eiropai te ir jārīkojas savu pamatvērtību vārdā. Tomēr šis uzdevums nav vienkāršs.
Eiropas Komisijas tikko publicētais politikas plāns mākslīgā saprāta jomā ļoti lielu uzsvaru liek uz mākslīgā saprāta regulēšanu. Tas iesaka atrast tās nozares, kur mākslīgā saprāta darbība būtu visriskantākā. Tāda nozare ir, piemēram, transports (kurš atbildēs par autonomu braucamrīku radītajām avārijām?), enerģētika (vai ļausim datoriem autonomi lemt par elektroenerģijas piegādēm?) vai veselība (vai katra cilvēka privātie veselības dati kļūs pieejami sekmīgākās ārstēšanas izskaitļošanai?).
Šie jautājumi nav vienkārši, tādēļ “gudrajās mašīnās” jau sākumā ir iebūvējamas noteiktas cilvēkiem svarīgas ētiskas vērtības.
Piemēram, ja lēmumu par mums ir pieņēmusi mašīna (iedomāsimies, teiksim, fotoradaru sodus), tad mums ir jābūt tiesībām to pārsūdzēt cilvēkam; tāpat mums vienmēr ir jāspēj saprast, kādēļ mašīnas lēmums ir tieši šāds; mašīnas nedrīkst pārņemt cilvēku aizspriedumus un diskriminēt kādas sabiedrības grupas – sievietes, vecus cilvēkus utt.
Mākslīgā saprāta jomā regulējums un noteikumi ir svarīgi. Tomēr ne mazāk svarīgi ir, lai ES arī praktiski atbalstītu pētniecību un jaunu produktu attīstību šajā jomā.
Un šeit diemžēl Eiropas līmenī redzam diezgan smagnēju pieeju. Pašlaik izskanējušie piedāvājumi nākamajam ES daudzgadu budžetam ir pilnīgi nepieņemami, un ar šādu attieksmi ne tuvu nebūs iespējams sasniegt fon der Leienas Komisijas deklarēto mērķi – “digitālajam laikmetam gatavu Eiropu”. Visām dalībvalstīm ir jābūt gatavām iemaksāt kopējā ES budžetā vairāk, lai pienācīgi finansētu gan jauno programmu “Digitālā Eiropa”, gan vērienīgo pētniecības ietvara programmu “Apvārsnis Eiropa”.
Tā ir arī Latvijas aktualitāte. Mums ir virkne pētniecības institūtu un uzņēmumu, kas nodarbojas ar mākslīgā intelekta izstrādnēm: to starpā “Tilde” varbūt ir visredzamākā, bet nebūt ne vienīgā. Turklāt pēdējos gados tieši digitālie pakalpojumi mūsu valstī ir viena no visstraujāk augošajām tautsaimniecības nozarēm. Pret to vajadzētu izturēties nopietni – tai skaitā, domājot par datorzinātņu studiju programmām un to pienesumu labi apmaksātu darbavietu radīšanā.
