Gudri atšifrēt slepeno istabu, no kuras pašam jātiek ārā. Eksperiments: Iepazīstam spēli “Escape the Room” 0
Kas īsti ir “Escape the Room”
Nezināmais vilina pārbaudīt. Uzzinot par patlaban visai populāro izklaidi – tā dēvētajiem kvestiem, 36,6 °C kolektīvs iesaistās savdabīgā eksperimentā un dodas izmēģināt. Arī tādēļ, lai uzzinātu, vai šāda brīvā laika pavadīšana spēj uzlabot garīgo veselību.
Escape the Room jeb izkļūt no istabas – tā sauc datorspēli, kas iekaroja popularitāti jau pirms vairākiem gadu desmitiem. Virtuālajā vidē radīta telpa vai vide, no kuras jātiek laukā, izpildot dažādus uzdevumus – atrodot priekšmetus, izdomājot sakarības starp tiem, meklējot skaitļu vai attēlu kombinācijas. Lai nokļūtu nākamajā, sarežģītākajā līmenī, jāliek lietā loģiskā domāšana un atjautība.
Piepeši amerikāņu programmētājiem ienāca prātā ideja, ka šādu datorspēli var mēģināt ieplūdināt reālajā dzīvē. Tādējādi pirms 10 gadiem tapa pirmās istabas, kas ietvēra kvestus jeb meklēšanas uzdevumus (quest – meklēšana).
Datorspēlē pareizos risinājumus nākas meklēt vienam pašam, bet tās atdzīvinātajā variantā – kvestu telpā, speciāli izveidotā istabā, spēlē iesaistās vairāki cilvēki jeb komanda. Var teikt, ka kvests atrodas it kā uz divu pasauļu robežas – īstās un iluzorās, ko radījusi datorspēļu vide. Stundas laikā komandai jāpaveic dažādi uzdevumi, jāatmin visas mīklas un noslēpumi, kas ir šajā istabā (nereti tās ir vairākas savienotas telpas), un jātiek laukā.
Drīz vien arī japāņi piedāvāja līdzīgu izklaidi, pēc tam šis vaļasprieks iekaroja Eiropu. Latvijā noslēpumainās istabas parādījās pagājušajā gadā. Tagad tās vairojas kā sēnes pēc lietus, Rīgā vien jau ir vairāk nekā trīsdesmit kvestu. Pirmā spēles istaba šovasar atvērta arī Liepājā.
Katrai istabai ir sava leģenda, stāsts. Jāatrod izeja no cietuma kameras, zīlnieces istabas, VDK izmeklētāja kabineta, nelegāla kazino, baisa bunkura, slepenas psihiatriskās slimnīcas. Jāizkļūst no telpas, izzinot trakā zinātnieka vai Šerloka Holmsa noslēpumu. Jādara viss, lai tiktu laukā no grimstošā Titānika, burvju meža vai salauztas laika mašīnas, jāmāk nolaupīt Svēto Grālu… Līdzko spēlētāji ieiet kvestu telpā, viņi tiek iesaistīti konkrētā stāsta noslēpumos un sāk tos atklāt.
Dodamies glābt cilvēci
Žurnāla eksperimentam izvēlamies spēli, kuru tā arī sauc – Eksperiments. Sižets vēsta, ka pasaulē radies nezināms vīruss, kas strauji izplatās un nogalina cilvēkus. Ja noskaidrosim patiesību, glābsim visu cilvēci! Iepriekš zinām tikai to, ka vīruss jāatklāj īpašā laboratorijā.
Pie ieejas mūs ietērpj zaļos halātos, acīm uzliek aizsargbrilles. Tās vajadzīgas, lai neciestu mūsu veselība. Nedaudz biedējoši. Mierina gan fakts, ka kvestu telpā vēl neviens nav palicis uz mūžiem.
Dzirdam, ka aiz muguras noklakšķ durvju slēdzene. Esam iekšā. Piedzīvojums var sākties!
Istabā, kas izskatās pēc laboratorijas, ir tik daudz pārsteidzoša, ka acis skrien uz visām pusēm. Visdažādākās kolbas un burciņas ar mistiskiem šķīdumiem, noslēpumainas tabulas un zīmējumi, spoguļi, kaut kādi stari… Ar ko sākt?!
Pie sienas Mendeļejeva tabula, kas liek ar bažām atminēties ķīmijas mācīšanos skolā. Un ja nu jāzina kādas formulas?!
Drīz vien paliekam tumsā. Sākas nelāga pīkstoņa. Matīsam uzticēta rācija, tā ir iespēja sazināties ar spēles vadītāju ārpus telpas, kurš seko mūsu darbībām videonovērošanas monitorā. Ilgi turamies kā varoņi un palīdzību neprasām, tomēr pāris reižu neizturam. Priekšāteikšana gan ir visai nosacīta.
Vēlāk mēģinu domās restaurēt mūsu spēles gaitu, bet tas izrādās visai grūti. Es, piemēram, nezinu, kur radās kartītes ar daudzajiem zīmējumiem vai kā izdevās atkodēt otro seifu.
Katram no mums kāds uzdevums padodas veiksmīgāk. Zane, Inese un Matīss, tāpat kā es, cenšas pēc iespējas ātrāk rast risinājumu. Neviens no mums nav spēlējis kvestus, tāpēc sākums nav pārāk gluds. Taču tieši tāpat varot gadīties pieredzējušiem kvestomāniem. Brīžiem gan jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Kāpēc kolba piepildās ar šķidrumu? Kāda jēga no telefona, kam līdzās lapiņa un zīmulis? Kas atrodas seifā? Kur ņemt koda skaitļus, lai to atvērtu? Kur likt plāksnīti, kas brīdina, lai uzmanāmies no kaķa? Varbūt pulverītis jāsaber kolbā vai, tieši otrādi, jālej tajā šķidrums? Nekādi nevaram apjēgt, kas tam visam kopīgs. Brīžiem pārņem sajūta, ka no centīgas domāšanas smadzenes griežas otrādi!
Tomēr humora izjūtu nezaudējam, ironizējam paši par sevi. Izskan versija, ka kods ir 366. Ak, 36,6 – gluži kā žurnāla nosaukums! Vēlāk gan izrādās, ka kods ir pavisam cits. Atkal jautri.
Piepeši iedegas gaisma! Jēēē, mums izdevās! Jūtamies gandrīz kā olimpisko spēļu uzvarētāji. Un tā ikreiz, kad veicas kaut ko saprast, uzminēt, izprast kārtējo mīklu, pamanīt sakarības un loģiski tās izmantot. Jau spēles gaitā aptveram, ka ne visi priekšmeti tajā jāiesaista, daži pat mānīgi vilina prom no īstās atbildes. Tāpēc svarīgi neiestrēgt uz kaut ko vienu, likt to malā un mēģināt risināt citus uzdevumus.
Līdzās lielajai laboratorijai atrodas vēl viena telpa. Kad atšķetinām citas mīklas, beidzot iekļūstam otrajā laboratorijā. Laikam no sajūsmas, ka mums tas izdevies, nākamos uzdevumus sākam šķelt kā vāvere riekstus. Viens un divi! Mums veicas pavisam labi. Laikam esam izjutuši spēles īsto garšu.
Vēl tikai jāatmin vīrusa noslēpums, jāatrod pēdējais kods – un atveras durvis, pa kurām ienācām. Pārņem eiforija, it kā nupat būtu uztrausušies Everestā.
Mūs sagaida spēles organizators Dmitrijs Bebrišs. Izrādās, esam pat iekļāvušies laikā, līdz pilnai stundai palikušas četras minūtes!
