Lielākais šķērslis – kodolmagnētiskā rezonanse 0
Vienīgais, ar ko patiešām nedraudzējas standarta elektrokardiostimulatori, ir kodolmagnētiskās rezonanses izmeklējums, atzīst Oskars Kalējs. Vācu kompānija Biotronik sākusi pētījumus šajā virzienā, cenšoties radīt tādu sirdsdarbības stimulācijas iekārtu, kurai kodolmagnētiskās rezonanses aparāts nekaitē. Jau ir apstiprināti un visus drošības testus izturējuši vairāki modeļi, un šādi aparāti ir pieejami arī Latvijas iedzīvotājiem.
Gan Biotronik, gan amerikāņu kompānija Boston Scientific veic pētījumus, lai uzlabotu elektrokardiostimulatora distances vadības un kontroles iespējas, jo mūsdienās kardiostimulators ne tikai normalizē sirdsdarbību, bet ir arī diagnostikas iekārta. Šajā aparātā iebūvētajā atmiņā saglabājas precīza un vispusīga informācija par to, kā darbojusies sirds un kad aparātam nācies nākt tai palīgā. Līdz ar to kardiostimulators spēj pazīt asimptomātiskas aritmijas – mirdzaritmijas un cita veida sirdsdarbības traucējumu epizodes, kuras pacients nemaz nejūt. Cilvēkam, kuram konstatēti šādi simptomi, ir augsts insulta, trombožu un tromboemboliju risks, tāpēc obligāti jālieto specifiski medikamenti antikoagulanti. Kardiostimulators sniedz lielu profilaktisku ieguldījumu insultu un trombožu diagnostikā, uzsver Oskars Kalējs.
Elektrokardiostimulatora datu nolasīšana un darbības kontrole notiek īpaši sagatavota ārsta kabinetā ar ierīci, kas vizuāli līdzīga ceļu policijas radaram. To novieto uz ādas virs kardiostimulatora, un datora ekrānā nolasa datus. Līdzīgi notiek arī elektrokardiostimulatora pārprogrammēšana un pieregulēšana atbilstīgi pacienta vajadzībām. Mazaktīvam gados vecam cilvēkam nebūs noderīgas modernās tehnoloģijas, ko piedāvā jaunākās paaudzes kardiostimulatori, bet, ja sirmgalvis dzīvo aktīvu dzīvi, ir daudz lielāka jēga ievietot modernu aparātu. Tiesa, elektrokardiostimulatorus sirdsdarbības traucējumu gadījumos implantē ne tikai veciem ļaudīm, bet arī cilvēkiem spēka gados un pat maziem bērniem.
Cilvēka draugs, nevis ienaidnieks
“Mūsdienīgu tehnoloģiju un arī elektrokardiostimulatoru attīstība ir svarīga valsts investīcija nākotnē, jo pacientam ar modernu stimulatoru pirmām kārtām pastāv potenciāli mazāks veselības sarežģījumu risks, mazāka iespēja, ka attīstīsies sirds mazspēja un ka šo cilvēku nāksies hospitalizēt ar neatliekamo medicīnisko palīdzību,” akcentē kardiologs. “Runājot par insultu ārstēšanas taktiku, pacientiem mēdzu stāstīt šādu piemēru: sabiedrībā par saimniecisku bieži vien uzskata to, kurš, piemēram, savai automašīnai riepas pērk aprīlī lielveikalā, jo tad tās ir vislētākās. Tas nekas, ka tās gatavotas no diezin kādas gumijas un, iespējams, ilgi glabājušās noliktavā. Kad uzsnieg pirmais sniegs, vīrs ar savu mašīnu ir grāvī! Tad jāmaksā gan par automašīnas remontu, gan visu pārējo, līdz ar to nākas tērēt dubultā.
Jāpatur prātā, ka cilvēkiem, kas pārcietuši insultu vai citas smagas problēmas, ne vienmēr izdodas pilnībā atgūt veselību. Nereti viena problēma seko otrai. Un tad bieži vien nākas tērēt ļoti daudz, lai gan, laikus un gudri rīkojoties, ieguldot līdzekļus savas valsts pilsoņu veselībā, no traucējumiem būtu iespējams izvairīties.
Svarīgākais, kas jāpatur prātā, – kardiostimulators ir cilvēka draugs, nevis ienaidnieks. Pacients ar kardiostimulatoru var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, tikai viņam jāievēro daži spēles noteikumi: jāizvairās traumēt vietu, kur implantēts kardiostimulators, ik pa laikam jādodas uz konsultāciju pie kardiologa un bez konsultēšanās ar speciālistu nedrīkst apmeklēt kodolmagnētiskās rezonanses izmeklējumu.”
Pirmais – pirms 46 gadiem! Pirmo kardiostimulatoru pacientam Latvijā implantēja 1969. gadā. Tiesa, tolaik lielā daļā pasaules valstu pamazām ieviesa gan izmēru, gan citu parametru ziņā arvien modernākus kardiostimulatorus, bet Padomju Savienībā lietotie aparāti sirdsdarbības stimulēšanai bija lieli un smagi. Pirmie mūsdienīgie kardiostimulatori Latvijā parādījās pagājušā gadsimta 90. gadu pašā sākumā. Patlaban mūsu valstī katru gadu jaunus elektrokardiostimulatorus saņem un vecos pret jauniem nomaina gandrīz pusotram tūkstotim cilvēku. Attīstītākajās pasaules valstīs implantē 800–1000 šādas iekārtas uz miljonu iedzīvotāju, un, lai Latvija sasniegtu tādu līmeni, vajadzētu ap 2000 implantāciju gadā.
36,6 °C konsultants OSKARS KALĒJS, kardiologs
