Gudrā ķermeņa termoregulācija . Kas nosaka temperatūru? 1
It kā pašsaprotami, ka rudenī un ziemā ietērpjamies siltākās drēbēs, bet vasarā, lai nebūtu karsti, izvēlamies vieglāku apģērbu. Tomēr ne jau tikai tas ķermenim nodrošina optimālo temperatūru. Cilvēka organisms ir gudrs – tajā darbojas termoregulācijas sistēma. Kāda tā ir, stāsta ģimenes ārste, terapeite, kardioloģe INGA STUĶĒNA.
Par termoregulāciju sauc procesu, kas organismā uztur pastāvīgu temperatūru neatkarīgi no apkārtējās vides temperatūras svārstībām. Cilvēka termoregulācijas centrs atrodas galvas smadzenēs vietā, ko sauc par hipotalāmu.
Cilvēks pieder pie augstākajiem, tā sauktajiem homeotermiskajiem organismiem, kuru ķermeņa temperatūra tiek uzturēta pastāvīgā līmenī – 36 līdz 37° C. Cilvēka termoregulācijas mehānismi ir ļoti jutīgi – spēj reaģēt pat uz 0,01° svārstībām.
Ķermeņa temperatūru uztur trīs veidu termoregulācija – ķīmiskā, fizikālā un cilvēka saprāta vadītā. Par senāko uzskata ķīmisko termoregulāciju. Cilvēka organismā siltumu galvenokārt ražo muskulatūra, aknas un kuņģa un zarnu trakts.
Temperatūra, ko mērām ar termometru, nav reālā organisma temperatūra. Organisma jeb, precīzāk sakot, serdes temperatūra ir tā, kas pastāv galvenajos iekšējos orgānos, krūškurvī, vēdera dobumā, smadzenēs. Tā ir aptuveni 37° C (plus vai mīnus viens grāds). Temperatūra, ko mērām padusē vai mutē, ir par pusgrādu zemāka nekā serdes temperatūra. Visprecīzāko mērījumu var iegūt, ja temperatūru mēra taisnajā zarnā vai ar elektronisko termometru ausī.
Fizikālās termoregulācijas process regulē siltuma atdošanu. Siltuma atdošana notiek siltuma izstarošanas un vadīšanas ceļā, kā arī iztvaikojot sviedriem. Svīšanai ir svarīga nozīme tajos gadījumos, kad pieaug apkārtējās vides temperatūra. Turklāt noris arī t. s. nemanāmā svīšana – ūdens tvaiku iztvaikošana caur plaušām un no ādas virsmas arī tad, kad mums šķiet, ka mēs nesvīstam.
Bez pašregulācijas sistēmu darbības cilvēks ķermeņa temperatūru regulē arī apzināti. Jo termoregulācijas iespējas nav bezgalīgas, cilvēkam tai ar apģērbu jāpalīdz, citādi var sākties drebuļi un iestāties nosalšana vai pārkaršana jeb hipertermija. Pie saprāta vadītas ķermeņa temperatūras regulācijas veidiem pieskaitāmas šādas darbības: ja cilvēkam ir karsti, viņš ieiet ēnā vai novelk papildu apģērba kārtu, ja auksti – dodas saulē, telpās, saģērbjas siltāk vai savelkas čokurā. Apģērbam piemīt duāla iedarbība – no vienas puses, tas pasargā no aukstuma, no otras, karstumā palīdz saglabāt ķermeņa temperatūru un neļauj pārkarst.
Termoneitrālā zona, kurā cilvēka organisms jūtas labi kails – bez apģērba –, ir tad, ja gaisa temperatūra ir no 25 līdz 30° C. Ja gaisa temperatūra ir zemāka vai augstāka, cilvēkam, lai justos komfortabli, ir vajadzīgi papildu līdzekļi.
Kas liecina par to, ka cilvēkam kļūst auksti? Organisma termoregulācija ir tā, kas, izraisot muskuļu saraušanos, ko pazīstam kā drebuļus, liek saprast, ka organisms vairs nejūtas labi. Informācija no receptoriem ir aizgājusi līdz hipotalāmam. Sāk pazemināties organisma serdes temperatūra un galvas smadzenes dod impulsus uz perifēriju muskuļiem sarauties. Arī asinsvadi kļūst šaurāki, par ko liecina bālas un aukstas rokas. Ādas matiņi paceļas uz augšu, jo, atrodoties vertikāli, tie labāk spēj uztvert siltumu. Tā ir organisma aizsargreakcija.
Aukstumā organismam pastiprināti jāsaglabā siltums, un tas, pirmkārt, to panāk, saraujoties asinsvadiem, samazinot ķermeņa ārējo virsmu, piemēram, cilvēkam saraujoties čokurā, rīkojoties apzināti – meklējot siltāku vietu.
Otrkārt, šādā situācijā organismam jāpastiprina siltuma ražošana ķermenī, ko tas panāk ar muskuļu saraušanos (drebuļiem), pastiprināti izdaloties virsnieres hormonam – epinefrīnam, kas pastiprina vielmaiņas aktivitāti, kā arī uzņemot vairāk pārtikas. Apzinātā rīcība – roku, kāju kustināšana, lēkāšana.
Ja ir karsti, organisms dara visu, lai ātrāk zaudētu siltumu. Asinsvadi ādā paplašinās, līdz ar to pieaug virsma, caur kuru organisms izdala siltumu. Samazinās hormonu sekrēcija un apetīte, jo, uzņemot pārtiku, strādā kuņģa un zarnu trakts, kas arī ražo enerģiju. Cilvēks pastiprināti svīst, arī tā zaudējot siltumu. Apzinātā rīcība – cilvēks izvairās no lielas fiziskas slodzes, novelk lieku drēbju kārtu, meklē vēsāku vietu, ieslēdz kondicionieri.
Jāpatur prātā, ka termoregulācijas traucējumi var liecināt par dažādām slimībām, piemēram, pacienti, kuriem ir perifērās nervu nervu sistēmas bojājumi, var nejust karstumu vai aukstumu.
