“Gudrā pensionāre” pagaidām bez laukuma 0
Autores: Linda Kusiņa-Šulce, Anita Bormane
Rīgas domes Pieminekļu padome gada pēdējā sēdē akadēmiski mierīgi atrisināja asas diskusijas izraisījušo jautājumu par iespējamajiem mākslinieciskajiem akcentiem Neatkarības laukumā Rīgā, nelemjot par to, kādām skulptūrām šajā laukumā būtu jāatrodas.
Pieminekļu padome otrdien skatīja jautājumu par Neatkarības laukuma (agrāk Jēkaba laukuma) labiekārtošanu, vienlaikus vērtējot arī mākslinieka Aigara Bikšes ideju tajā izvietot skulptūru “Pamatelements”, kas pēc mākslinieka ieceres godinātu vecākās paaudzes iedzīvotājus. Iebildumus pret mākslinieka ideju jau iepriekš bija izteikuši 4. maija Deklarācijas kluba biedri.
Mākslinieks Ojārs Feldbergs pēc tam piedāvāja savu ideju laukumam – četras ugunskura formā sakrautas granīta “pagales”, simbolizējot ugunskuru. (“Latvijas Avīze” par mākslinieku piedāvājumiem un politiķu diskusijām par to jau rakstīja š. g. 6. decembra numurā publikācijā “Pieminekļu iekārotais Neatkarības laukums”.)
Rīgas domes Pieminekļu padome lēma aicināt pašvaldību izstrādāt Neatkarības laukuma attīstības koncepciju, jautājumu par to, kādām un vai vispār skulptūrām tajā būtu jāatrodas, atliekot uz laiku, kad tā būs izveidota.
Deputāts Oļegs Burovs norādīja, ka labākais risinājums, gadījumā ja pašvaldība izlemtu šo teritoriju attīstīt, būtu sludināt metu konkursu. Viņš gan piebilda, ka tādā gadījumā Rīgas domei būtu arī jāvērtē, vai tai ir līdzekļi laukuma labiekārtošanai.
Līdzīgus viedokļus pauda vairāki citi padomes locekļi, tādējādi padome vienbalsīgi vienojās uzticēt Rīgas domei izstrādāt Neatkarības laukuma attīstības koncepciju. O. Burovs un Rīgas domes Pieminekļu padomes vadītājs Ojārs Spārītis pieminēja arī, ka pilsētai trūkst kopēja redzējuma par pieminekļiem Rīgā, un būtu nepieciešams izstrādāt visas galvaspilsētas pieminekļu attīstības koncepciju.
Jautāts par labajiem piemēriem citur Eiropā, O. Spārītis gan atzina – demokrātiskā valstī ļoti detalizēta pieminekļu koncepcija nemaz nav iespējama un jaunu vides objektu tapšana notiek zināmā mērā sporādiski – māksliniekam rodas ideja, kas tad tiek likta priekšā lēmējinstitūcijām, līdzīgi, kā tas noticis ar Aigara Bikšes ideju Neatkarības laukumam. Tomēr O. Spārītis akcentēja koncepcijas nepieciešamību, jo tā ļautu iezīmēt vietas Rīgā, kuras būtu vēlams akcentēt ar mākslinieciskiem pilsētvides elementiem.
Par Neatkarības laukuma attīstību vakar sprieda arī Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputāti. Tika atzīts, ka tēlnieka Aigara Bikšes “gudrās pensionāres” piedāvājums gan ir voluntārs un, visticamāk, īstenojams citā Rīgas vietā, tomēr nesis labus augļus, jo iekustinājis amatpersonu un arī plašas sabiedrības uzmanību šobrīd visai “bomzīgā” veidolā esošā Neatkarības laukuma sakārtošanai.
Deputāti piekrita Rīgas domes Pieminekļu padomes pārstāves Evas Mārtužas teiktajam, ka laukuma attīstība jāskata kontekstā ar tam piegulušo izstāžu zāles “Arsenāls” teritoriju, jo pašlaik šī vieta “veido bomžu pilsētas iespaidu – bez koncepta, mākslinieciska piesitiena, garīgā lidojuma”.
“Pēc tam, kad informēju kluba biedrus par to, ka vismaz kādu laiku “gudrā pensionāre” Neatkarības laukumā nebūs, skanēja aplausi un parādījās pat asaras dažu dāmu acīs,” stāstīja 4. maija Deklarācijas kluba pārstāve Velta Čebotarenoka. Pēc kluba ieceres piemineklim Neatkarības laukumā vajadzētu godināt ne vien Latvijas valstiskuma atjaunošanu 1990. gadā, bet arī atsaukties uz 1918. gadā notikušo valstiskuma proklamēšanas aktu, kas Latvijā gandrīz nekur neesot godā celts. “Varbūt tas varētu būt ūdens, kas traucas debesīs no strūklakas, un lejā būtu divi uzraksti; varbūt – rožu dobe, kas tiecas līdz debesīm,” vīziju pauda V. Čebotarenoka. Konkrētais risinājums gan tāpat paliktu mākslinieku ziņā, kas tiktu izvēlēti Rīgas domes izsludinātā konkursā.
Mākslinieks A. Bikše sacīja, ka Pieminekļu padomes lēmumu vērtē kā likumsakarīgu.Viņš, visticamāk, meklēšot kādu citu vietu pilsētā, kur savu darbu – bronzā kalto “gudro pensionāri” Annu Miķeli – izvietot.
“Ja būtu “zelta Godmanis”, tad reakcija nebūtu tik asa.”
“Zināju, ka diskusijas būs, bet nedomāju, ka tā pretstāve būs tik traka,” sarunā ar “LA” atzina mākslinieks Aigars Bikše.
“Man liekas, ka mēs kā sabiedrība, arī – politiķi, izjūtam vainas apziņu pret šo veco paaudzi. 4. maija deklarācijas parakstītāji jau arī dziļi sirdī jūt, ka tieši viņi ir bijuši pie šīs valsts veidošanas pamatiem, un saprot, ka arī ir atbildīgi par mūsdienu pensionāru situāciju. Un tagad viens mākslinieks piedāvā kā skulptūru vecāku kundzīti, un viņi saprot, ka nav visu izdarījuši šīs kundzītes un vispār visas vecākās paaudzes labā. Arī es pats nākotnē būšu vecs cilvēks, un tad es vēlos par sevi runāt, kā par brašu vecu cilvēku, kuram arī vecumdienās ir nākotne un nekas neapstājas.
Mani vienmēr ir interesējis, lai māksla būtu tilts starp vēsturisko un mūsdienu kontekstu, lai cilvēks to varētu plašāk nolasīt.
Es tiešām domāju – ja šajā skulptūrā būtu no zelta atveidots vīrietis tādā pašā pozā – piemēram, “zelta Godmanis” –, tad reakcija nebūtu tik asa. Runājot par piedāvāto skulptūras materiālu – apzeltīto bronzu –, mums ir priekšstati par to, kā katram jāizskatās – piemēram, pirms 300 gadiem, ja cilvēks bija zemnieks, viņam bija jāapģērbjas savai kārtai atbilstoši. Tas jau ir iekšā mūsu vēsturiskajā atmiņā – ka valdnieks drīkst būt zeltā, bet pensionārs – nedrīkst.”
