Gudļevskis: Novosibirskā sapriecājos un ātri dabūju divas ripas vārtos 0
Labāk, nekā gaidīts, – tā var sacīt par 20 gadus vecā hokeja vārtsarga Kristera Gudļevska debiju pasaules čempionātā. Helsinkos viņam bija lieli nopelni Latvijas izlases saglabātajai vietai elites divīzijā.
Nekāda stresa
– Tev šis gads laikam bijis veiksmīgs visās frontēs.
– Ja neskaita Krievijas jaunatnes hokeja līgas izslēgšanas spēles, kurās sargāju HK “Rīga” vārtus un mēs trīs reizes zaudējām Mitišču komandai, tad jā. Redzama izaugsme. Vienmēr var izdarīt vairāk, bet man bija svarīgi pašam sev pierādīt, ka varu spēlēt vīru hokeju. Vairāk vai mazāk to izdarīju.
– Vai par to bija šaubas?
– Ja neesi mēģinājis, tad jau nezini. Grūtākais ir tikt pie iespējas, un, kad tā pienāk, saproti, cik liela ir atbildība. Pirmā pilnā spēle man ar Rīgas “Dinamo” bija janvārī Novosibirskā. Nervozēju, jo nekad nezini, kad būs otra tāda iespēja, ja pirmā nesanāks. Pēc tam jau izlasē gatavošanās bija daudz vienkāršāka.
– Novosibirskā uztraucies vairāk nekā Helsinkos?
– Sākumā jā, jo nezināju, kas sagaidāms. Bet pēc pirmā perioda iegāju ritmā.
– Un ātri dabūji divas ripas savos vārtos.
– Jā, pēc pirmā perioda mazliet sapriecājos, ka nav nemaz tik grūti. Pirmais gols bija metiens no vārtu priekšas, ripu neredzēju. Otro gan vajadzēja paņemt. Tas notika pusminūtē, un mani nolika pie vietas – sapratu, ka jāsavācas, jākoncentrējas.
– Pasaules čempionātā debijas mačā pret slovākiem arī dabūji ripu starp kājām jau ar pirmo metienu. Vai šādos brīžos nekrīti panikā?
– Nav jau pirmā reize, kad tā notiek. Parasti pirmais metiens ir visgrūtākais, ja atsitīšu visus pārējos, spēle tāpat būs izdevusies. Nekāda stresa. Un tad jau mēs bijām iemetuši, rezultāts kļuva 1:1.
– KHL debitēji ar 20 minūtēm mačā pret “Vitjazj”.
– Emocionāli tā bija smaga spēle. Trešajā periodā gāju vārtos, rezultāts 0:0, “Dinamo” tabulas beigās. Īsti neatraisījos, ielaidu vārtus tuvajā stūrī. Tādi vārti ir vārtsarga atbildība, starp kājām – nelaime, par tālo metienu neatbildu. Tie ir mani trīs punkti (smaida).
– Treneris Leonīds Tambijevs jau ziemā teica, ka Gudļevskis ir gatavs KHL. Pašam arī tā likās?
– HK “Rīga” vārtos gāju ar apziņu, ka man vajag spēļu praksi. Sapratu: ja pārcels uz “Dinamo”, es to nedabūšu. Tāpēc arī vairāk man patika pie “Rīgas”, jutos vajadzīgs komandai. Ģērbtuvē esmu nopietns, bet runājos ar visiem, cenšos parādīt, ka esmu mierīgs.
Ar Irbi vienā laivā
– Kā nokļuvi hokejā?
– Mans sporta skolotājs bija vienlaikus gan florbola, gan hokeja treneris. Viņam Aizkrauklē vajadzēja jaunos vārtsargus, florbola treniņos iedeva formu, papētīja, kā mēs izskatāmies, vai varam noķert, un piedāvāja trenēties. Sacīja, lai uzprasām vecākiem, vai drīkst, bet es aizgāju mājās un vecaimātei teicu, ka jābrauc uz treniņu. Tobrīd man bija 11 vai 12 gadi.
– Diezgan vēlu.
– Slidot nemācēju nemaz, pirmo reizi uzāvu slidzābakus un visu mācījos no nulles. Laukumā spēlēt man būtu stipri grūtāk.
– Kas tev iedvesa, ka hokejs ir īstais sporta veids?
– Man tas ļoti patika, cītīgi sekoju līdzi izlases gaitām pasaules čempionātos. Elku man nebija, bet Artūram Irbem pievērsu īpašu uzmanību. Viņš jāciena par to, ko sasniedzis un kā to izdarījis.
– Tagad ar Artūru bijāt vienā laivā. Kāda izjūta?
– Patīkami, ka tieši viņš bija padomdevējs svarīgajā dzīves posmā un turnīrā. Brīvajā laikā aizdomājos – nesen skatījos un fanoju, tagad pašam jāiet vārtos un jāaizstāv izlases gods. Interesantas sajūtas. Artūrs man deva ticību, ka varu spēlēt tajā līmenī un, ja to nāksies darīt, man jābūt gatavam. Katrs treniņš, jau sākot ar gatavošanās procesu, palielināja pārliecību. Bija smagi jāstrādā, lai izcīnītu savu spēlīti Helsinkos.
– Tevi tikai glaudīja pa spalvai vai kādā brīdī iedeva arī pa ausi?
– Nē, mani neglaudīja pa spalvai. Un pa ausīm arī nedeva. Pēc pārbaudes spēlēm neviens neteica, ka esi varonis. Laba spēle, bet joprojām ir, pie kā piestrādāt. Artūrs piekodināja, lai nelidinos pa gaisu. Ar galveno treneri vairāk komunicēju pirms spēlēm, kad Artūrs jau bija pateicis, ka iešu vārtos, tad arī Teds iedrošināja, lai neuztraucos un ķeru ripas.
– Kādu vietu nometnes sākumā sev saskatīji izlases vārtsargu hierarhijā?
– Ar Jāni Kalniņu bijām vienādās pozīcijās – apakšā. Masaļskis ir stabili pirmais, Jučers spēlē KHL, Muštukovs pērn čempionātā bija trešais vārtsargs, tātad arī augstāk nekā mēs ar Kalniņu.
– Bet čempionātu pabeidzi kā stabils pirmais numurs.
– Nezinu, vai tā ir sakritība, bet nospēlēju visvairāk minūšu. Tā nenotiktu, ja treneri man neuzticētos. Vari strādāt, kā gribi, bet, ja treneris netic, tad nav iespējas sevi parādīt. Tāpēc jāsaka viņiem paldies.
– Pēc debijas Helsinkos pateicies arī Dievam. Esi kristīgs cilvēks?
– Vairākums cilvēku tic Dievam pēc vajadzības. Kad vajag, palūdz. Mani atbalstīja draudzene, vecāki. Viņi ticēja, ka varu to izdarīt. Viss, ko vēlies sasniegt, ir jānopelna. Ja esi ticīgs, Dievs dos, tomēr jāiegulda darbs, no gaisa nekas nekritīs.
– Irbe tevi salīdzināja ar Grantu Fīru. Vai zini tādu?
– Nē.
– NHL bija tāds labs vārtsargs, kurš karjeru beidza, kad tu vēl nebiji sācis trenēties hokejā. Vai ir vārtsargi, kuriem seko līdzi, mēģini līdzināties?
– Nemēģinu, bet man patīk daudzi. NHL tie ir somi Tuka Rasks un Kari Lehtonens, protams, arī zviedrs Henriks Lundkvists, bet viņš jau visiem patīk. Man bija interesanti strādāt ar “Dinamo” vārtsargu treneri somu Miku Tarvainenu, mums labi saskanēja. Diemžēl nepaspēju pajautāt, kas somiem ir tas īpašais un kāpēc viņu vārtsargu NHL ir tik daudz.
Gaidīja bullīšus
– Cik nopratu Helsinkos, tu internetā lasi rakstus par sevi. Tas netraucē?
– Pirms mača pret Vācijas izlasi pārskrēju virsrakstiem, un vienā bija teikts, ka Latvijas izlases vājā vieta ir vārtsargi. Gribējās pierādīt, ka viņi kļūdās. Lasītāju komentārus vienīgo reizi palasīju pirms pāris sezonām, kad “Dinamo” bija savainoti Telkvists un Holts, tāpēc pamatsastāvā gāja Lūsiņš, bet es biju pieteikts kā otrais. Toreiz sapratu, ka labāk nevajag lasīt (smejas).
– Atcerēsimies visas četras spēles, ko aizvadīji Helsinkos? Kas tev patika un kas nepatika?
– Pret Slovākijas izlasi man nebija labākā spēle, trīs slikti ielaisti vārti. Bet priecājos par citiem, jo todien mēs ar jebkuru vārtsargu būtu uzvarējuši, slovākiem nebija variantu. Spēli pret vāciešiem atceros ar prieku, jo biju pārliecināts par sevi, jutu, ka varu pavilkt komandu. Pret frančiem bija forša spēle, uzvarējām. Palīdzēju komandai, komanda – man. Labas emocijas, liels atvieglojums. Pret somiem bija visinteresantākā spēle, 60 foršas minūtes – metieni pa vārtiem, momenti, 2:2, visi cīnījās. Bet pēc papildlaikā ielaistās ripas, protams, biju sarūgtināts.
– Mazais Filstrēms…
– Jā, Anti Filstrēms labi trāpīja, bet distance bija liela, un tāda ripa jāķer. Vēl tagad domāju par to, žēl. Bullīšos būtu iespēja uzvarēt, un, ja to izdarītu, tad man šis čempionāts būtu ļoti izdevies. Laikam par agru sāku domāt par pēcspēles metieniem.
– Vai tavi 92,5 procenti atvairīto metienu pašam nav pārsteigums?
– Nē, 92 procenti man ir gan MHL, gan tajās pāris spēlēs KHL. Šajos ciparos arī turos, tie nav astronomiski, bet normāli. Protams, ir starpība, vai tāda statistika iekrāta MHL vai pasaules čempionātā. CV tas ir labs ieraksts.
– Kādu redzi savas karjeras turpinājumu?
– Man uz vēl gadu ir līgums ar Rīgas “Dinamo”, un es to cienu. Jāpabeidz darbs šeit, un tad varēšu raudzīties nākotnē. Ar kluba vadītājiem vēl neesmu runājis. Gribu spēlēt, un nav tik būtiski, kurā līgā. Manā vecumā ir jāspēlē.
– Vai jūties aizvainots, ja tev saka, ka “Dinamo” būsi tikai otrais numurs aiz Telkvista?
– Nav tāda vārtsarga, kas grib būt otrais!
