Gruzniņš: Valdība koncentrējas uz jaunu investoru piesaisti, neizvērtējot, ka lielu pienesumu var dot jau esošie 2
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Tikko ievēlētais Ārvalstu investoru padomes Latvijā valdes priekšsēdētājs Māris Gruzniņš – par to, kā ārvalstu investori vērtē Latvijas valdības darbu.
Varētu cerēt, ka ar aktīvas vakcinācijas sākumu pandēmijas izplatībai jau redzams gals. Kāds ir Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) viedoklis par Latvijas valdības rīcību pandēmijas un tās radītās ekonomiskās krīzes periodā – cik veiksmīga vai neveiksmīga tā bijusi?
M. Gruzniņš: Cilvēki, iespējams, vairāk cenšas izcelt neveiksmes, jo tās ir labāk redzamas. Tomēr jāatzīmē, ka visas valdības ir izdarījušas kļūdas šajā periodā un nevar teikt, ka Latvijas valdības darbības būtu neveiksmīgākas kā citur.
Pie lietām, kas būtu atzīmējamas pēdējā laikā, gribētu minēt nevienlīdzību, kas tika pieļauta, atverot veikalus un tirdzniecības centrus, proti, ierobežojumus, kas skar tirdzniecības centros izvietotos veikalus.
Nav līdz galam skaidrs šīs rīcības pamatojums, ņemot vērā arī to, ka gan ārvalstu investori, kas iesaistīti tirdzniecības centru vadībā, gan veikalu īpašnieki un vadītāji valdībai piedāvāja dažādus ierobežojumu un sanitārās kontroles mehānismus, kas atļautu tirdzniecības centriem strādāt un vienlaikus ievērot visas nepieciešamās prasības.
Valdības pieeja, kas var radīt šaubas par vienlīdzīgu attieksmi pret visiem tirgotājiem, var nākotnē radīt problēmas ar investīciju piesaisti, jo investori varētu iet tur, kur nav šaubu, ka krīzes gadījumā attieksme pret visiem būs vienlīdzīga.
Otra neveiksme, ko gribētu pieminēt, ir lielākas noteiktības trūkums valdības darbībās – ir pietrūcis tādas kā vidēja termiņa stratēģijas, kas un kā tiks darīts pie noteiktiem pandēmijas attīstības scenārijiem, jo daudz pieminētais luksofora princips nedod atbildes uz visiem jautājumiem.
Šādas stratēģijas nav arī pašlaik – nav līdz galam skaidrs, kā iziesim no ekonomiskās krīzes, kur koncentrēsim spēkus un resursus, lai atjaunotu ekonomikas konkurētspēju utt.
Tāpat atsevišķos gadījumos varētu kritiski vērtēt valdības darbību savlaicīgumu.
Ja tiek ieviesti tie vai citi ierobežojumi, piemēram, kā tirdzniecības centros, tad lēmumi par atbalsta instrumentiem ierobežojumu skartajiem uzņēmējiem būtu jāpieņem vienlaikus ar pašiem ierobežojumiem, nevis vispirms ierobežojumi un tikai tad sākam domāt par to, kādi atbalsta mehānismi būtu nepieciešami.
Tomēr nevar noliegt, ka pašu atbalsta mehānismu esamība daudziem palīdzējusi pārdzīvot krīzi.
Uz kādiem jautājumiem vajadzētu atbildēt jūsu pieminētajai valdības vidēja termiņa stratēģijai?
Mēs gribētu redzēt lielāku skaidrību par gaidāmajām reformām, to pamatojumu un izvirzītajiem mērķiem, kā tas, piemēram, ir ar ostu reformu, kā arī lielāku noteiktību par to, kādi Eiropas līdzekļi tuvākajā laikā ienāks ekonomikā, kur tie tiks novirzīti un cik gatava Latvija ir to pārdomātai investēšanai, nevis vienkārši apgūšanai.
Jums taču par to vajadzētu zināt vairāk nekā citiem – FICIL ir viena no tām organizācijām, kas kritizēja valdības sākotnējo piedāvājumu Eiropas Atjaunotnes un noturības mehānisma (ANM) līdzekļu izmantošanā…
Kritika tika vērsta pret valdības redzējuma trūkumu šo līdzekļu izmantošanā. Bija noturīga sajūta, ka valdībā domā par šo līdzekļu apgūšanu, nevis pārdomātu investēšanu.
Šāda notērēšanas pieeja nedod Latvijas ekonomikai nepieciešamo uzrāvienu.
Ne velti uzņēmējdarbībā lieto biznesa plāna jēdzienu – tas pasaka, kur mēs taisāmies ieguldīt līdzekļus un precīzi kādus izmērāmus mērķus mēs ar to gatavojamies sasniegt.
Šādu pieeju Latvijas valdībai joprojām neredzu – nauda būs, bet plāna nav. Tie dokumenti, kurus esam redzējuši, liecina par naudas apgūšanas pieeju Latvijas valdībā.
Ārvalstu investoru padome ir pievienojusies iecerētās ostu reformas plāniem, norādot, ka šajā sakarā ir neskaidri un neatbildēti jautājumi. Kādi tieši?
Te gribētu uzreiz bilst – lai gan esam kritizējuši valdības plānus šajā sakarā, tomēr neesam pret ostu pārvaldības reformu. Tieši otrādi – mēs atbalstām pārvaldības reformu ostās un arī citas nepieciešamās reformas Latvijas tautsaimniecībā.
Kritika tika vērsta pret to, ka valdība rīkojas, mūsuprāt, ačgārnā secībā. Biznesa vidē secība būtu šāda – tiek saprasts, kādi mērķi tiek izvirzīti, tiek saprasts, kādi ir mērķu sasniegšanai nepieciešamie soļi, un tad tiek domāts, kādas reformas jāveic mērķu sasniegšanai.
Valdības pieejā šāda ilgtermiņa stratēģiska redzējuma pietrūkst, visas runas ir tikai par korporatīvās pārvaldības mehānisma maiņu – mums kā investoru padomei šāda pieeja šķiet nepietiekama.
Jāatzīst arī, ka daudzi mūsu priekšlikumi ostu reformas sakarā ir noraidīti un, mūsuprāt, bez pietiekamas argumentācijas.
Piemēram, daudzi investori, kas atrodas ostās, uztraucas par to, ka ostu pārvaldes pārveidojot par kapitālsabiedrībām, tām būs motivācija iesaistīties komercdarbībā ostās, konkurējot ar privāto biznesu, kā tas ne vienu reizi vien redzēts dažādu valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību darbībā.
Mēs piedāvājām iekļaut likumā formulējumu – ja ostā kādu pakalpojumu jau piedāvā divi vai vairāki uzņēmēji, tad valsts kapitālsabiedrībai līdzīgas darbības uzsākšanai jāsaņem Konkurences padomes atļauja.
Mums atbildēja, ka šo problēmu jau risina vesela virkne dažādu likumu, pilnībā ignorējot to, ka valsts un pašvaldības kapitālsabiedrību iesaistē konkurencē ar privāto biznesu Latvijā var atrast desmitiem piemēru, neskatoties uz to, kādi likumi ir vai nav pieņemti.
Turklāt, ņemot vērā šīs konkurences nevienlīdzīgo raksturu, līdz brīdim, kad jautājuma izskatīšana nonāk līdz Konkurences padomei, bieži vien jau nodarīts nepieņemams ļaunums, kuru vairs nav iespējams izlabot.
Otrs FICIL kritikas aspekts bija tas, ka saskaņā ar pašreizējām valdības iecerēm, ostu pārvaldīšanā netiek iesaistītas visas puses – ostu komersantu iesaiste iecerēta tikai simboliskā līmenī ar padomdevēju tiesībām.
Tas ir tieši pretēji, piemēram, Liepājas SEZ pārvaldības mehānismam, kur, mūsuprāt, optimāli ir iesaistīta valsts, pašvaldība un uzņēmēji.
Trešais aspekts – ostu pārvaldības reformas plānos nekur nav pateikts, ka ostu pārvaldīšanas kapitālsabiedrību gūtā peļņa tiek investēta atpakaļ ostās to attīstībai, tādēļ pastāv iespēja, ka visas ostu pārvaldības reformas jēga ir dažu organizāciju izveide, kas varētu papildināt valsts budžetu.
Ārvalstu investoru padome jau kopš savas darbības pirmsākumiem uzturējusi dialogu ar valsti par uzņēmējdarbības vides uzlabošanu, tās gaitā skarot praktiski visus tās aspektus – izglītību, tiesu darbu, nodokļu likumdošanu u. tml. Vai pēdējā gada laikā, neskatoties uz pandēmiju, kaut kas ir virzījies uz priekšu?
Nevar teikt, ka viss ir apstājies – ir sekmīgi virzījusies augstākās izglītības reforma, līdzīgi varētu minēt arī Ekonomisko lietu tiesas darbības uzsākšanu.
Latvijas pievilcība investoru acīs 2020. gadā ir palielinājusies, esam pakāpušies par vienu vietu augstāk, taču joprojām būtiski atpaliekam no Igaunijas un Lietuvas.
Redzam pozitīvas iezīmes LIAA darbībā, pienāk labi signāli no jaunās Rīgas pašvaldības, kas izvirzījusi mērķus investīciju piesaistē galvaspilsētai.
Drusku gan bažas raisa Latvijas izvirzītās prioritātes jeb, precīzāk, to dažādība – LIAA definējusi septiņus prioritāros sektorus, bet, piemēram, darbaspēka prasmju pārkvalifikācijas sakarā ir noteikti pat četrpadsmit sektori.
Mūsuprāt, prioritāšu loku vajadzētu sašaurināt līdz trijām vai četrām, ar kurām nopietni strādāt, – uzlabot investīciju vidi, meklēt un piesaistīt investorus, koncentrēt izglītības resursus utt.
Esmu redzējis šādu FICIL pārstāvja izteikumu – “vairāki pēdējo gadu laikā ieviestie nosacījumi uzņēmējdarbībai kļuvuši par jaunu slogu, nereti nesamērīgu. Finanšu uzraudzības sistēmu ir jāturpina pilnveidot tā, lai tās darbība neapgrūtinātu ārvalstu investīciju piesaisti”. Kas mainījies?
Nevarētu teikt, ka situācija būtu mainījusies. Finanšu uzraudzība joprojām ir ļoti ierobežojoša un tā nes sev līdzi virkni risku.
Mēs visi labi atceramies, kādu iemeslu dēļ šāda uzraudzība tika ieviesta, taču riski, ka investoru intereses vai darbības uzraudzības sistēmas dēl var tikt ierobežotas vai bremzētas, nav mazinājušies, neskatoties uz to, ka visi sākotnējie uzraudzības sistēmas mērķi ir panākti.
Ja jautājat, vai šajā jomā nepieciešamas pārmaiņas, atbilde ir – jā. Šobrīd ir nepieciešams pilnveidot noteikumus, kas, iespējams, rada šķēršļus uzņēmējdarbībai.
Kā FICIL vērtē Latvijas pieeju ES Zaļā kursa mērķu īstenošanā?
Te jāatkārto iepriekš teiktais – spriežot pēc dokumentiem, kurus esam redzējuši, Latvijai trūkst ilgtermiņa stratēģijas.
Ir zināmi mērķi, visi arī sapratuši, ka tajā virzienā būs jāiet – tas vairs nav gribam vai negribam jautājums.
Tomēr runa ir par trīsdesmit gadus ilgu procesu un šobrīd jau bija jābūt skaidrai ceļa kartei – kādus rezultātus kurā gadā plānojam sasniegt un kādiem līdzekļiem. Tādas nav.
Salīdzinājumam gribētu minēt manis pārstāvētā uzņēmuma – cementa un būvmateriālu ražotāja “Schwenk Latvija” – pieeju. Mūsu industriju Zaļā kursa kontekstā gaida milzu pārmaiņas.
Tieši tādēļ mums jau divus gadus ir pilnīga skaidrība – cik, kur un kurā gadā investēsim, cik lieli izmešu samazinājumi ar katru investīciju tiks panākti, kā mainīsies mūsu ietekme uz vidi.
Gribētu redzēt šādu skaidrību arī valdības darbībās un tās neesamība traucē arī investīciju piesaisti – investori negrib ieguldīt neskaidrā situācijā.
