Gruzijas un Krievijas viedokļu sadursmes izpaužas arī kinolentēs 0
Kopš Gruzijas un Krievijas piecu dienu kara pagājuši teju četri gadi, Eiropas Savienība savā ziņojumā vainu par bruņoto konfliktu novēlusi uz abu pušu pleciem, taču Tbilisi un Maskava turpina cīņu katra par savu taisnību. Tā noris ne tikai teju nemitīgā politiķu vārdiskā kritikā, bet arī uz lielajiem ekrāniem, katrai no pusēm uzņemot lielbudžeta filmas par 2008. gada augusta notikumiem.
Vispirms – nepilnu gadu pēc kara – Krievija izrādīja mākslas filmu “Olimpius Inferno”, pērn kinoteātros nonāca Gruzijas pusi atbalstošā kinolente “Piecas dienas kara” un visbeidzot šogad uz lielajiem ekrāniem iznāca vēl viens Maskavas projekts “Astotais augusts”. Katras puses mākslas filmās paustie stāsti ir radikāli pretēji, liekot atcerēties savulaik Britānijas premjerministram Vinstonam Čērčilam piedēvēto apgalvojumu, ka kara pirmais upuris ir patiesība.
Filma – valdības pasūtījums
Februāra beigās pirmizrādi piedzīvojusī Kremļa finansētā kinolente “Astotais augusts” ir stāsts par maskavieti Kseniju, kura, sākoties karam, dodas uz Dienvidosetiju, lai no turienes atpakaļ uz Maskavu atvestu savu dēlu Artjomu, kurš tur ieradies apciemot tēvu. Kad sākas Gruzijas uzbrukums, zēna tēvs tiek nogalināts, un Ksenijai pašas spēkiem no kauju epicentra jāizglābj dēls.
Ar Holivudas standartiem atbilstošiem specefektiem bagātinātā asa sižeta filma izpelnījusies pretrunīgus vērtējumus.
Krievijas politiķi uzteic režisora Džanika Faizijeva veikumu, turklāt vēl pašreizējais Krievijas prezidents Dmitrijs Medvedevs filmai piedēvēja “patiesības izstāstīšanas misiju”. Ārpus Krievijas filma tās propagandiskā rakstura dēļ uzņemta krietni piesardzīgāk un ar mazāku sajūsmu – Ukrainā un Azerbaidžānā to pat aizliegts demonstrēt.
Pats Faizijevs intervijās Krievijas medijiem taisnojas, ka viņa uzdevums nav bijis radīt propagandas filmu, vien uztaisīt kinolenti par tās vasaras notikumiem. Sarunā ar interneta vietni openspace.ru Faizijevs skaidro, ka nav politiķis un savos darbos nekad neliek politiskus akcentus. “Tas jādara cilvēkiem, kuri ar šīm lietām nopietni nodarbojas,” tā Faizijevs, vienlaikus piebilstot, ka viņam ir patīkami būt valdības balsij. Līdzīgi savulaik izteicies cits krievu režisors Igors Vološiņins, kurš 2009. gadā uzņēma filmu “Olimpius Inferno”, kurā arī stāstīts par to, kā gruzīni Dienvidosetijā nodarbojoties ar etnisko tīrīšanu un mēģina piesegt to, ka paši būtu izraisījuši bruņoto konfliktu. “Atkal sākās strīdi par sliktajiem gruzīniem un krieviem, bet tas ir tikai kino,” pēc filmas plašākas izrādīšanas 2009. gada martā interneta vietnei svobodanews.ru skaidroja Vološiņins. “Es radīju filmu, mākslas produktu, un kā tāds tā arī jāuztver.”
Filmas “Astotais augusts” budžets ir nepilni 500 miljoni rubļu (8,4 miljoni latu), un visu naudu tās izveidei piešķīris Krievijas kinofonds. Kaut fonda direktors Sergejs Tolstikovs Krievijas medijiem atzinis, ka filma bija valdības pasūtījums, fonda pārstāvis Artjoms Ivanovs uz “Latvijas Avīzes” jautājumiem tomēr atteicās atbildēt, sakot, ka fonds neietekmē filmu mākslinieciskās un politiskās nostādnes. “Tāpēc nevēlamies vērtēt filmas no šādām pozīcijām,” atbildēja Ivanovs.
Apelē pie cilvēku pārdzīvojumiem
Pērn pamatīgas Maskavas dusmas izpelnījās Holivudā veidotā mākslas filma “Piecas dienas kara”, kuras režisors ir trillera “Cietais rieksts 2” veidotājs Renijs Hārlins un kurā Gruzijas prezidentu Mihailu Saakašvili atveido aktieris Endijs Garsija. Kinokritiķi atzīst, ka veidot filmas par karu ir ārkārtīgi grūti, kaut vai tā iemesla dēļ, ka, visticamākais, katram stāstam ir divas puses un abas – sarežģītas. Žurnāls “The Hollywood Reporter” filmai, kuras budžets bija 12 miljoni dolāru, pārmet situācijas krāsošanu tikai melnās un baltās krāsās, bet “The New York Times” kinokritiķis Stīvens Holdens uzteicis labos specefektus un solīdo aktierspēli, vienlaikus norādot uz trūkumiem, ar to domājot gan vienpusējo stāstījumu, gan piesātinātību ar Holivudas kara filmu klišejām – nemitīgiem sprādzieniem, negaidītiem ienaidnieku uzbrukumiem, bēgšanu un brīnumainu izglābšanos, tam visam pa vidu vēl iepinot mīlas stāstu.
Gan Gruzijas, gan Krievijas nostāju atbalstošajās kinolentēs izmantoti tradicionālie propagandas paņēmieni – demonizēta pretējā puse, atlasīti vajadzīgie stāsti un tie pasniegti bagātīgu specefektu un cilvēku personīgo pārdzīvojumu mērcē, režisoriem meistarīgi apelējot pie cilvēku emocijām. Turklāt Faizijevs filmā “Astotais augusts” karu veiksmīgi parāda arī bērna acīm.
Reizēm stāstījumu par karu pārtrauca Artjoma iedomu tēli roboti, no kuriem viens ir liels, melns ļaundaris (Gruzija) un otrs spožās bruņās tērpies mazā zēna draugs (Krievija), ar kuru kopā tiek izcīnītas kaujas pret ļauno nezvēru. Demonizēšanas motīvi nav aizmirsti, atainojot arī Gruzijas armiju, proti, tās karavīri visi kā viens karot devušies, uzvilkuši melnas sejas maskas. ASV vēsturnieks, filozofs un lingvists Noams Čomskis savulaik precīzi raksturojis propagandas mašinērijas uzdevumu: “Izdarīt tā, lai izskatītos, ka mēs aizstāvam un pasargājam sevi no lielajiem agresoriem, briesmoņiem, kaut patiesībā uzbrūkam un iznīcinām paši.”
