Gruzija latvieša dvēselei. Kā Davits palīdz iepazīt ļaudis un kalnus 0
“Pirmo reizi Gruzijā biju pirms trim gadiem un šī zeme, kā ne vienu vien, aizrāva tik ļoti, ka sapratu – jābrauc vēl!” – tāda bija žurnālistes un dūlas Lindas Rozenbahas sajūta. Viņa dalās savos ceļojumu pierakstos.
Pirmajā braucienā ne tik daudz sanāca būt kalnos. Paspēju arī iepazīt vairākus ceļošanas veidus Gruzijā, katram sava oga, bet šoreiz izvēlējos ceļot prasmīga, interesanta, zinoša personiskā gida-šofera gādībā, kurš maršrutu izvēlējās atbilstoši mūsu – manām un vīra – interesēm, un nakšņot ģimeņu viesnīcās, lai būtu tuvāk cilvēkiem, tuvāk gruzīnu dvēselei.
Tāpēc ceļojums vijās starp un pa kalniem, priecējot sevi un reizēm pārvarot savu „vairs nevaru”, sarunās ar gruzīniem un vakara pasēdēšanās ar saimniekiem, kur neiztrūkstošs ir mājas ēdiens, paša darinātais vīns vai kas stiprāks un tostu teikšana, daudzu senvietu – klosteru, baznīcu, alu pilsētu, alu u.c. – iepazīšana. To visu pavadīja mūsu neatkārtojamā gida Davita Kebadzes (atrodams feisbukā Davit Kebadze) aizrautīgs stāstījums par mūsdienu un vēsturisko Gruziju (viņam ir pamatīgas zināšanas, to visu nav iespējams fiksēt).
Maršruts 9,5 dienu ceļojumam: Kutaisi-Mestia (Svanetija) – Zhabeshi (Svanetija) – Boržomi-Akhaltsikhe-Vardzija-Upliscihe-Mcheta-Tbilisi.
KUTAISI. Aiz vienkāršām mājām slēpjas plašas istabas
Ielidojam naktī Kutaisi, lidostā sagaida mūsu gids Davits un dodamies uz pirmajām mājām – ģimenes viesu māju, kurā mīt arī pati ģimene – saimnieki Vaho un Cecinia, tepat dzīvo arī viens no viņu diviem dēliem, viņa sieva ar mazajiem bērniem.
Māja no ārpuses izskatās pēc diezgan tipiskas gruzīnu dzīvojamās ēkas un pagalma – aiz tirkīzziliem, ornamentiem rotātiem vārtiem pagalms ar vīnogulāju un puķēm, dienā te knābā vistas, vidū slejas divstāvu nams, uz otro stāvu ved skaistu griezumu trepes no metāla, vienam mājas sānam blakus aug kukurūza. Augšstāvā varam izvēlēties istabu.
Kāds pārsteigums, kad ieraugām, kāda māja izskatā no iekšpuses! – tā ir plaša (un arī pārējās mājas vēlāk izcelsies ar savu plašumu, pat ja no ārpuses izskatīsies vienkāršas), turklāt ierīkota senlaicīgā, šķietami turīgu, māju stilā (izņemot labierīcības).
Gruzīnu ģimenes joprojām lielākoties dzīvo kopā paaudzēm, ģimenē var palikt vairāki bērni, taču, kā likums, māja mantojumā pienākas jaunākajam dēlam.
Gluži otrādi kā mūsu senajās tradīcijās – vecākajam dēlam. Vēlāk vēl daudzas lietas izrādās, gruzīniem ir šķietami otrādas. Davits pats par to saka, pasmaidot: „Mums ir asimetriskā domāšana”.
Iedomājos, ka tik tipiskās āra trepes mājām uz otro stāvu ierīkotas, lai katram lielajā ģimenē ir mazliet sava saimniecība. Tomēr nē, Davits manu minējumu neapstiprina – tas darīts praktisku apsvērumu dēļ – lai mājā ietaupītu vietu, turklāt ziemas neesot tik aukstas, lai tas kaut kā traucētu. Taču lielākais apsvērums, kāpēc pat pieaugušos bērnus pieturēt tuvāk vecākiem, ir „lai nekas slikts nenotiktu ar pēcnācējiem, lai pasargātu no sliktiem soļiem,” skaidro Davits.
Tiesa, viņš atzīst, ka medaļai esot arī otra puse: „Daži bērni sāk uzskatīt, ka vecākiem jādod bērniem viss, teju vai savas asinis jāatdod”.
Davits pats arī dzīvo kopā ar sievu un vienu no dēlu ģimeni, kurā aug trīs bērniņi.
No rīta mūs sagaida bagātīgas brokastis, kurās vienmēr (it visās mājās, kur nakšņojām) ir hačapuri – siers, iecepts mīklā, lielas pankūkas lielumā. Mīkla dažādos reģionos var atšķirties, taču parasti tajā viena no sastāvdaļām ir kāds skābpiena produkts – kefīrs vai jogurts u.tml. Teju nešķirami visos reģionos mūs cienā arī ar gruzīnu salātiem. Nu nu, ziniet kas tajos ir? Tomāti, gurķi un kinza jeb koriandrs. Nekādas eļļas, nekādi krējumi. Tīra manta. Vēl bieži dažādos veidos tiek pagatavoti baklažāni. Bet turpat uz galda arī rasols, vārītas olas. Maize – gandrīz vienmēr baltmaize, kaut šajā reģionā mūs cienāja arī ar apaļām kukurūzas maizītēm, kuras figūrai nekaitējot.
Mistiskās stalaktītu alas un kanjons
Un vēl mūsu pirmajā ceļojuma dienā ir… lietus. Diezgan labi gāž (ceļojums notika 2017. gadā). Par laimi, tā ir tikai pirmajā dienā. Tomēr dodamies ceļā.
Braucam uz stalaktītu alām caur Tskaltubo. Šajā apkaimē bijuši un ir dažādi SPA kūrorti. Davits stāsta, ka dzīvokli šajā apvidū kādreiz varēja viens pret vienu samainīt pret dzīvokli Maskavā. Taču tagad šeit salikti Abhāzijas bēgļi. Vispār „kara elpa pakausī” ik pa laikam ir jūtama – ne kā kāda burtiska bīstamība (noteikti ne tūristiem), bet vairāk cilvēku domās, emocijās (bailēs no Krievijas) atmiņās, šajās mītnēs, kur dzīvo Abhāzijas un Osetijas bēgļi – kas ir kā atgādinājums par neseno Gruzijas brūci. Abhāzijas bēgļi pārsvarā izvietoti pansionāta tipa mītnēs, savukārt Osetijas bēgļu (pēc piecu dienu kara nesenajā 2008. gadā) izmitināšana bijusi organizētāka – viņiem ierādīti 600-1000 kvadrātmetru teritorijas (ciemos – mazākas, kalnos – lielākas) un uzceltas mājiņas ģimenēm.
Pēc Davita teiktā, tagad arī Abhāzijas bēgļiem piedāvā naudu – viņš pārrēķinājis, ka tie ir ap 10 000 dolāru (atkarībā no ģimenes lieluma), lai viņi varētu atbrīvot esošās bēgļu mītnes un uzcelt sev mājas. Ar šādu naudu tam pietiekot, celtniecības materiāli un mājas projekti ir ļoti lēti. Viņiem arī maksā pabalstus, taču vienalga bēgļi dzīvo pagrūti. Turklāt emocionāli smagi, jo īpaši gruzīniem, kuri tik ļoti izjūt piederību savai zemei, savai vietai. Davits atceras, ka paņēmis kādu stopotāju – sievieti, kas zaudējusi visu savu saimniecību, gotiņas, asarām acīs to stāstījusi.
Cilvēki jau zaudē ne tikai mantu, bet savus tuviniekus, vietu, kur iesakņojušies, savu tuvinieku kapu vietas…
Bet atgriežamies pie Tskaltubo. Lietus turpina līt un Davits, metot apli gar strūklaku pie vienas no krāšņām SPA ēkām ar tādu pašu nosaukumu „Tskaltubo”, jautā, vai vēlamies redzēt, kā izskatās iekšā. Protams! Viņš sarunā kādu darbinieci, kas izrāda ne tikai viesu halli, bet arī minerālu vannas. Tās izvietotas nelielās rindu „istabiņās”, kur ir tikai vanna (gluži kā Jaunķemeru sanatorijā). Broma vannas, kur ūdens nāk no dabiskajiem avotiem, netiek ne sildīts, ne dzesēts – ir 33-35 grādu silts. Ļoti populāra procedūra esot muguras taisnošana zem ūdens ar speciālu aparātu, to gan var veikt tikai ar ārsta ziņu (kurš pieejams uz vietas) un to nevar apskatīt, jo tā ir ļoti pieprasīta.
Tālāk skatāmies Prometeja alas Kumistavi – tās ir alas, kurās var vērot stalaktītus – kaļķakmens veidojumus, kas nāk no alas griestiem, stalagmītus – kas „aug” no apakšas uz augšu un stalaktītus – kad abi iepriekšējie savienojas. Mēs varam pievienoties tūristu grupai, kur gids kaut ko stāsta, taču viņi skrien tik ātri trīs kilometru garo distanci (tik gara skatāmā distance, kopumā alas ir krietni garākas), ka mums negribas steigties līdzi, bet lēnām izbaudīt mistisko piedzīvojumu patīkami vēsajā alā. Vienkārši iet un baudīt.
Pieeju un pasmaržoju kādu ar sūnu apaugušu akmeni, pieskaros ar pirkstiem dažādām akmens virsmām – tās atšķiras.
Vēl fantastiskāku baudījumu veido gaismu spēle – izliktas krāsainas lampiņas, kas maina krāsu un izgaismo akmeņus, it kā tie būtu dārgakmeņi.
Bet vienā posmā fonā skan klasiskā mūzika. Tāpēc ejam lēnām un vienkārši baudām. Dēļ lietus pazemes ezerā pacēlies ūdens līmenis un pa to nevar izbraukt ar laivām – citkārt šāda iespēja ir.
Vēlāk šajā dienā esam vēl vienās stalaktītu alās – Sataplia alās. Tur līdzīgas alas ir īsākas, bet vēl var iepazīties ar dinozauru vēsturi ( diezgan apšaubāmu) un redzēt, kur kalnos mitinājušās bites (palikusi gan tikai viena saime) – mums gan tas vairāk likās bērniem piemērots maršruts. Ja laiks ierobežots, vairāk ieteiktu Prometeja alas.
Pamatīgā lietū ejam skatīties arī brīnišķīgo Martvili kanjonu – ūdenskrituma skaņas savijas ar lietu un ir vienkārši burvīgi. Lietus dēļ gan arī secen iet iespēja braukt ar laivām gar ūdenskritumu – nu domā cilvēki arī šeit par drošību, domā.
Cūkas, govis un bēres ceļa malā
Braucam atpakaļ uz Kutaisi. Kā eksotiku nofotografēju cūkas ceļa malā, taču šādi skati ar katru dienu ir ierasti – rukši, govis uz ceļa, zirgi -, nepiesieti, brīvi pastaigājas.
Govis ēd arbūzus. Neviens kaimiņš nevar bārties, ka sveša govs aiz viņa sētas – tas, kas ir aiz sētas, ir kopīgs. Starp citu, ja nu kādam ienāk prātā vai viss tur ir… sūdos, nu nav (vairāk sakakāts ir lauku pļavu ceļos). Un kā govis dabū uz mājām, lai slauktu? Nākot pašas! Katra arī ir jāreģistrē un tik viegli tās noklīst nevar.
Savukārt Krievijas cara laikos šajā reģionā bijis prestiži noķert savvaļas zirgus – kuram tas izdevies, tas skaitījies liels malacis, ļoti spējīgs! – atzīmē Davits, kuram vispār katrā brauciena dienā par katru vietu ir kāds neparasts vēsturisks stāsts. Vēstures skolotājas un muzeju gides ar monotonām balsīm un iekaltiem datumiem un radu rakstiem nobāl – Davits prot stāstīt interesanti, emocionāli, dažkārt pat piestājot, lai stāstīto varētu pavadīt ar roku kustībām.
Pa ceļam arī redzam garas mašīnu rindas – bēru ciemiņi. Esot pat bēres, kurās sanāk 400-500 viesu, pat vairāk.
Joprojām pēc senām tradīcijām, bērēs cilvēki ziedo naudu palicējiem. „Daudz cilvēku ir tāpēc, lai justu līdzi un palicējiem būtu vieglāk,” skaidro Davits gruzīnu dvēseli.
Starp citu, tiekot arī piefiksēts, cik naudas katrs ziedo un, piemēram, kad nomirst Jānis, draugs vai rads paskatās, cik viņš pats savulaik ziedojis viņu tuvinieku bērēs, un viņam ziedo tikpat vai pēc iespējām. Tiek klāts bēru mielasts, garš galds un kopā būts vēl ilgu laiku. Mūsdienās biežāk tiek noīrēts restorāns. Starp citu, Svanetijā (šajā reģionā braucām citu dienu) ir pat speciālas bēru dziesmas, īpatnējs dziedāšanas veids, tāda kā sērīga vilkšana, ko izpilda vīrieši. Šīs dziedāšanas prasmes nodod no paaudzes paaudzē, taču nekad tās nemāca, mājās esot.
Kutaisi – UNESCO mantojums un mūsdienu parlamenta ēka
Atgriežamies Kutaisi. Kutaisi ir pilsēta, kura ir lielas nozīmes pilsēta Gruzijā, bijusi viena no galvaspilsētām.
Te nu fona informācijai jāpiemin, ka pirmās gruzīnu ciltis tiek pieminētas jau 2. g.s. p.m.ē. Turklāt jau 3. g.s.p.m.ē. cars Parnavazs izveidoja pirmo gruzīnu valsti – Kartlu karalisti un reizē arī gruzīnu rakstību (!).
Kutaisi nosaukums ir no vārda „kva”, kas nozīmē „akmens” – jo pilsēta ir akmeņainā vietā. Izdevums „The Telegraph” ierindojis Kutaisi (un arī vēl vienu pilsētu, ko skatāmies ceļojuma beigās – Mchetu) starp 16 vecākajām Eiropas pilsētām.
Kutaisi no jaunākām ēkām acīs krīt Gruzijas parlaments, kurš šajā pilsētā darbojas no 2012. gada. Tā ir moderna kupolveidīga ēka ar stiklu (kā simbolu politikas caurspīdīgumam, khe khe), kurā šādi izbūvēts pat pagrabstāvs.
Kutaisi vecpilsētā ir mīlīgas viduslaiku ieliņas, bet galvenais apskates objekts ir Bagrati katedrāle. Tā ir 11. g.s. katedrāle. Ēka ir ar senatnes elpu, tomēr nepietiekami autentiskas ēkas atjaunošanas dēļ tas izņemts no UNESCO Pasaules mantojuma objektiem.
Savukārt joprojām UNESCO Pasaules mantojumu objektu sarakstā ir Gelati klosteris (12.-14.g.s.), kas atrodas netālu no pilsētas. Vienā no ēkām bijusi viena no vecākajām universitātēm, šī ir viena no tām, ko izveidoja Dāvids Cēlājs (1089.-1125.), viņu, tāpat kā Tamāru Gruzijā uzskata par svēto. Akadēmijā apguva astronomiju, matemātiku, retoriku, astronomiju, medicīnu. Ieejam mācību ēkā un mūsu gids izrāda, kur studenti mācījušies – tas bijušas bagātāko ļaužu gudrākās atvases.
Bet ēkas stūrī cepta maize, savukārt vidū uz zemes, neticēsiet, Davits paceļ vāku, norādot uz bedri, kur bija ievietots vīna trauks, ar vīnu cienāja… studentus. Tā notiek tikai Gruzijā.
Klostera tuvumā, vārtu ailē atrodas arī Dāvida Cēlāja kaps.
Tosti līdz sirds dziļumiem
Vakarā atgriežamies mājās, kur atgriezies arī saimnieks Vaho, bet pie galda jau sēž vēl citi tūristi dagestānieši, kas dzīvo Izraēlā. Bagātīga maltīte un paša saimnieka darinātais vīns. Saimnieks Vaho un mūsu gids Davits iepazīstina visus ar gruzīnu tostu teikšanas tradīcijām. Vaho tiek iecelts par „tamadu” jeb tostu teicēju, bet Davitam jāseko, lai neviena viesa glāze nebūtu tukša.
Ir īpaša kārtība, kā tostus saka, ar ko sāk u.tml. Varbūt visas nianses neatklāšu, lai visas kārtis nav galdā. Taču šie tosti liek filozofiski aizdomāties un izsauc pateicības jūtas. Paldies un vienkārši vai garāki, oriģināli tosti tiek teikti gan par mūsu (viesu) mātēm, vecākiem, par brāļiem un māsām, par bērniem, par kaimiņiem u.t.t. Kāds ierosina tostu teikt par ienaidniekiem, sākumā saimnieks iebilst – tad jau tas nenāks pašam par labu, bet tad diskutējot nonākam līdz secinājumam, ka par ienaidniekiem jādzer pat divreiz – lai nāk pie prāta un kļūst par labiem cilvēkiem. Tiek nodoti sveicieni mūsu vecākiem, māsām, paceltas glāzes par Gruzijas, Izraēlas un Latvijas brīvību, par mieru pasaulē (par katru atsevišķi).
Bieži vien tosti nav īsi – te galvenais nav dzeršana, bet šī kopā būšana, dzīves svinēšana, pateikšanās.
Dažkārt tosts tiek papildināts un tad nu sanāk, ka tas ir iesākts, glāzes saskandinātas, vēl nedzeram, tosts tiek papildināts, glāzes saskandinātas vēlreiz, vēl nedzeram, jo vēl kas būtisks jāpasaka, glāzes saskandinātas vēlreiz un tikai tad dzeram.
Pilnīgi noteikti tiek iedzerts par mājas saimnieci (skat. attēlā), un šajās mājās viņas aptekalē mūs, pie galda nepiesēž, tikai uz beigām vecākā saimniece maliņām uz trepēm piesēst, tomēr gatavībā vienmēr ēdienu papildināt. Noteikti tiek pieminēti bērni – gruzīni viņus ļoti mīl.
Pat tiek teikts, ka šajās mājās ir pats vecākais Vaho – mazdēls Vaho, viņu pasauc un simboliski pie lūpām pieliek vīna glāzi.
Sarunas burbuļo, gruzīni nodzied arī dziesmas, Vaho pat noskaita dzeju – kaut vārdus nesaprotam (Davits gan pēc tam iztulko), vibrācijas jūtam.
Smiekli un atraisītība. Tiek pavilkti uz zoba arī kaimiņi – kad iestājas klusums, tiek teikts, ka „tagad armēņi dzimst”.
Arī azerbaidžānus pavelk uz zoba. Kāpēc viņiem liels deguns? Jo gaiss ir bez maksas.
Ir arī ļoti filozofiski teksti. Piemēram, „par nesmuku tēvu, skaistu māti un neprātīgu dēlu”. Kā to saprast? Protams, tas ir par vīnogām un vīnu! Nesmukais tēvs ir vīnogu nekārtīgie, vijīgie zari un lapas, skaistā māte – vīnogas, bet neprātīgais dēls – vīns, kuru par daudz lietojot, vari kļūt neprātīgs.
Šī tostu kultūra un dzīves uztvere man atsauc atmiņā epizodi no Noras Ikstenas grāmatas „Dievmātes draudzene” – tas ir autobiogrāfisks sajūtu stāsts par Gruziju, valsti, kur dzīvojusi mūsu rakstniece (iesaku pirms tam izlasīt, nopērkama gan pāris nerīgas grāmatnīcās, pieejama bibliotēkās). Viņa atstāsta jauno radu atklātu pieredzi – pirms gadiem desmit (grāmata izdota 2013. gadā) Imeretiju piemeklējusi diezgan stipra zemestrīce. „Uzzinājuši par postījumiem, Tbilisi radi piekrāvuši mašīnu ar maizi, ūdeni, pirmās nepieciešamības lietām un devušies uz Merdževi, šķērsojot kalnu pāreju neziņā, vai kāds otrpus tās palicis dzīvs. Iebraucot sētā, pilsētas radiem pavēries neticams skats. Ēkas bijušas drupās, kur bijis saklāts dzīru galds, un ļaudis svinējuši pateicību dzīvei un Dievam, ka palikuši dzīvi.” Man liekas, ka šī epizode labi atspoguļo sajūtu par gruzīniem. Viņi prot svinēt dzīvi visās tās krāsās.
Kādā citā vakarā Davits piedāvā man nodziedāt kādu dziesmu. Es nodziedu „Tumša nakte, zaļa zāle”, tā aizskustina, vienīgi viņš pajautā, kāpēc tik skumja. Skaidroju, ka daudzas mūsu tautasdziesmas ir skumjas. Kāpēc? – viņš brīnās. Es tikai izstāstu savu versiju par latviešiem. Taču viņiem arī ir gan ugunīgas dziesmas (skumjās esot ap 40%, galvā piemet Davits, kurš savulaik gājis mūzikas skolā, spēlē ģitāru un klavieres), gan tādas, kas sirdi rauj ārā.
Vēl kādā vakarā viņš lūdz man teikt tostu un es pastāstu par mūsu tautasdziesmu „Bēdu manu lielu bēdu es par bēdu nedomāj’. Liku bēdu zem akmeņa pāri gāju dziedādāma.” Un novēlu lai tie lielie akmeņi, tie lielie kalni, kas ir Gruzijā, paņem viņu bēdas, problēmas un lai ir prieks un dziesmas. Davits norezonē manis teikto, izstāsta, kā to sapratis un nopriecājas par manis teikto tostu.
Tas man patīk – ka teikto allaž nevis vienkārši uzklausa, bet vēl pauž savu sajūtu, izpratni par teikto – tā dvēseles sasaucas. Ne velti gruzīnu tostu teikšanu mēdz saukt par dzīves akadēmiju…
Starp citu, gruzīni tostus teic, arī dzerot stipros dzērienus. Bet ja kāds jums uzsauc tostu, dzerot alu, tad viņš jūs velk uz zoba, kaut kas nav tā… Ar alu tostus gruzīni nesaka.
Jo vakars iet tālāk, jo saimnieks gatavs izrādīt vairāk savas saimniecības – tiek izrādīts vīna pagrabs, riekstu krājumi u.t.t. – ar visu cienāts. Pagrabs gan nav tāds, kā to var iedomāties „klasiskā latviešu variantā” – tā ir speciāla bedre zemē, kur vīns tiek likts speciālā traukā, gatavais vīns stāv virspusē speciālās tvertnēs. Vaho rāda arī ierīci, kur brūvē stiprāku dzeramo.
No rīta, prombraucot no šīm mājām, Vaho iedod līdzi vēl pāris pudeles paša darinātā vīna. Tagad paspējam arī parunāties ar saimnieci, kas runā krieviski mazāk, tomēr saprotami – viņa izstāsta, kā Vaho pats uzbūvējis šo māju, kā pilsoņu kara laikā (1994.-1996. g.) te nav bijis droši un bijis jāslēpjas lauku mājās, kā daudzi indiešu tūristi neēd gaļu un pat lieto salvetes galda piederumiem, lai nekas nebūtu pieskāries gaļai…
Vīns palīdzējis izdzīvot
Vēl parunāsim par vīnu. Vīnam Gruzijā ir teju kulta nozīme. Gruziju vienmēr kāds iekārojis – turki, arābi, krievi, persieši u.c. Uz laiku kādam ir arī izdevies atņemt brīvību, Gruzijas karte laiku laikos tikusi „griezta un līmēta” un joprojām cieš. Kā saka Davits – pamazītēm Osetijas robežas tiek pārliktas vēl tuvāk un tuvāk. Viņš brīnās, kā Gruzija vispār spējusi izdzīvot. Bet ziniet, kas tanī vienmēr palīdzējis? Kumoss maizes un vīns. Maizi mērcēja vīnā (karā – parasti tas ieliets kazas ragā) un ar to varēja izdzīvot arī ļoti grūtos laikos.
Protams, karā bija līdzi arī piemēram, tā saucamas gruzīnu snikers – čurčella. Tas ir saldais ēdiens, kad uz pabieza diega sakarina riekstus (valriekstus, lazdu) un iemērc vīnogu sulas (arī granātābolu) un miltu maisījumā, pēc tam to pakarina un izžāvē. Man vislabāk garšo iespējami svaigs, tad tas ir mīksts, bet ir kam patīk vecāks, tad manuprāt, tas atgādina gumijotu masu. Čurčella var būt arī ar baltiem plankumiem. Es jau pirmā Gruzijas brauciena laikā paspēju “izgāzties” feisbukā, ierakstot, ka tādas plankumainas čurčellas uzdrošinās pārdot Tbilisi ielās. Tikai pēc tam uzzināju, ka tas ir dabiskais vīnogu cukurs, kas izdalās un, piemēram, arābi tieši šādu čurčellu iecienījuši.
Bet nu aizgāju mazliet no vīna tēmas. Agrāk ar vīru bijām iecienījuši spāņu un itāļu vīnus, bet, kopš Gruzijā iepazinām vietējos vīnus, lielākoties pērkam tos. Nu garšīgi viņi praktiski visi! Gruzīniem ir ap 8000 gadu senas vīnu darināšanas tradīcijas un no aptuveni 520 vīnogu šķirnēm, kuras audzē Gruzijā, ap 200 tiek izmantots vīnam. Turklāt uz vīna pudeles tiek norādīta vieta, no kurienes tas nāk, jo pat vienas šķirnes vīns garšos citādi, ja vīnogas augušas dažādos reģionos – vīnogas „ņem zemes garšu”, to ietekmē zemē esošie mikroelementi.
Gruzīnu vīns īpašs ar savu dabisko vīna darināšanas tehnoloģiju un likts īpašā traukā zemē „kvervi” jeb amforās, kur nodrošināta vienmērīga temperatūra.
Davitam saistībā ar to ir bērnības atmiņas – vectēvs licis tīrīt milzīgos vīna traukus, to viņš darījis, kad gribējis par kaut ko pārmācīt. Traukā bija vīna nosēdumi un vienu tādu izberzt varēja trijās dienās!
Vectēvs allaž, kad mazbērni teikušies, ka trauks jau gana tīrs, licis tajā ieliet ūdeni un tad pašiem tādu dzert – tā nu nekāda mānīšanās nesanāca.
Vīnu taisa, vīnogu sulai pievienojot izspiesto vīnogu biezumus, to gatavo jau minētajos „kvervi” traukos zemē, dabiskā siltumā. Jauno vīnu madzāri nedzer (bet vispār jau dzerot gan – pa galvu „sitot” pamatīgi). Pēc divām nedēļām augšā nostājas tīrais vīns, tad tvertni nosedz, lai šķidrums nesaskartos ar gaisu un dienā 3-5 reizes maisa. Tad pārlej citā traukā (mucā vai cisternā), un nu jau veidojas dabiski nosēdumi. Dzerot gruzīnu vīnam, kaklā vajadzētu sajust to īpašo buķeti.
Lai arī gruzīnu vīni, vismaz cik esam garšojuši (un to esam darījuši gana daudz), pārsvarā garšo uz saldo pusi, cukurs tur netiek likts!! Vienkārši viņi pārtrauc rūgšanas procesu, kad dabiskie cukuri nav izrūguši. Vispār konkurence Gruzijas vīnu tirgū ir tik liela, ka labi esot teju visi vīni – vienkārši ar sliktu vīnu te neviens neizdzīvos.
Bet, protams, tie nav tikai vīni pārdošanai – teju katrs gruzīns gatavo vīnu.
Pat tie, kuriem ārsti aizlieguši to dzert, gatavo vīnu savam priekam un, lai būtu ko cienāt ciemiņus!
Populāras šķirnes, piemēram, saperavi (sarkanas), rkatsiteli (baltas), ojaleshi (Gruzijas ziemeļdaļā), aladasturi (sarkans, pat melnīgsnējs), khikhvi (baltas), aleksandrouli (melnīgsnējas) u.c.
Pa ceļam – lauru lapu, eikalipta un lazdu riekstu koki
Braucot ap Kutaisi un tālāk uz Svanetijas pusi, pa ceļam ir gan lauru lapas, gan eikalipta un lazdu riekstu koki.
Pēc lazdu riekstu eksporta Gruzija ir pirmajā pieciniekā pasaulē. Plantācijām aug.
Savukārt eikalipta koku lapas gruzīni izmanto inhalācijām saaukstēšanās laikā, bet cik efektīva esot 10 minūšu pasēdēšana ekalipta lapu vannā!
Mūsu brauciena laikā augustā bērniem skolās ir brīvlaiks, redzams, ka pat mazos miestiņos ir pa skolai. Arī Mestijā, kur 2014. gadā bijuši tikai teju 2000 iedzīvotāji un kur šodien būs mūsu gala maršruts, ir veselas divas vidusskolas!
Ir skolas, kur brīvlaiks noorganizēts līdz 15. septembrim, jo daudzi bērni ir pie vecvecākiem, turklāt septembrī vēl aktīvi noris ražas vākšana.
SVANETIJA. Teju neskarta daba un nosargātas tradīcijas
Ceļš, kur sākas Svanetija un jābrauc līdz Mestijai it kā kilometru ziņā nav garš, tāds Rīga-Liepāja variants apmēram. Tikai… tas ir ļoti līkumots kalnu ceļš, kur pat mūsu šoferis, kas līdzenumos braucis „gruzīniski” un brīžiem, šķiet, biežāk turējies pretējā joslā (labi, pārspīlēju), šeit brauc brīžam uz 40-50 km stundā. Diemžēl pa ceļam ir arī pa kādai piemiņas vietai tiem, kuri šo ceļu nav izbraukuši…
Čunčinām, taču tā kā skati ir neatkārtojami, nekāda vaina. Ik pa brīdim piestājam atļautās un neatļautās vietās.
Braucam cauri kalnu tuneļiem. Kādā vietā no augšas ūdens tā plūst, ka braucam caur milzu peļķi. Kādreiz varot būt arī kādi nogruvumi.
Te man prātā ienāk 2015. gada plūdi Tbilisi rajonā, kad diemžēl tika izpostīts zooloģiskais dārzs, stihija pārrāva ceļu un infrastruktūru, stipri sabojājot zooloģisko dārzu, no kura aizbēga dzīvnieki un nelaime prasīja arī kādu astoņu cilvēku dzīvības…
Atgriežamies uz ceļa. Daudzviet kalnu ceļos izvietotas bišu saimes. Var nopirkt arī medu. No tādiem, kas pie mums nav atrodami, ļoti gards ir akāciju medus. Maksā 10-15 lari par puslitru. Starp citu, kalnu bites esot garākiem snuķīšiem, lai tiktu, piemēram, pie kalnu kastaņu nektāra.
Pa ceļam ūdenskritumi un skaista zaļas krāsas upe. No kalnu upju tērcītēm ūdeni var droši dzert. Vispār ūdens no kalniem Gruzijā ir droši lietojams un gards, šur tur pat nāk sāļš minerālūdens.
Kādā apstāšanās brīdī ieraugām jātnieku un blakus vēl vienu zirgu vedam. Gids apstādina un sarunā, ka varu uzkāpt zirgā. Šeit zirgi ir zemāki, taču, kā jau mazāka auguma zirgi, ir spēcīgāki par to augstajiem līdziniekiem. Šoreiz gan tikai pasēžu. Gids sarunājis, ka tas ir bezmaksas – zirgu saimnieks vien pajautājis, pie kā mēs braucam.
Mans vīrs vienalga piedāvā zirgu vedējam naudu, bet viņš neņem. Te ir pretēji kā Austrumu zemēs, kur, uzkāpis dzīvnieka mugurā, bez maksas nost netiksi – šeit pretim naudu neņem.
Braucam tālāk, pa ceļam mazi ciematiņi. Vienā tādā uz skaista zirga divatā jāj divi bērni.
Mestijā esam jau vakarpusē.
Dzīvojam jaukā viesu namā, kur saimniekam Patam ir sieva Marika un viņiem ir pieci bērni. Vecākā meita strādā Mestijas lidostā – jā, tāda te maziņa ir! Mēs pirmajā dienā piesēžam virtuvē (viesistaba jau pilna viesu), kas moderni iekārtota – ar trauku mazgājamo mašīnu u.tml. (no mājas ārpuses neiedomātos, kā ir iekšpusē – atkal jau). Lielie bērni saimnieko. Mazā meita rausta tēti, sakot: “Mama, mama!” Domāju – bērns mazs, jauc mammu ar tēti… Izrādās, ka atkal jau, kā Davits teica, “viņiem viss ir otrādi”. Proti, “mama” nozīmē “tētis”, bet “papa” – “mamma”.
Vēl vakarā mēģinam pievarēt ceļu uz vietu, kur no kalna sākas upe. Ejam pa mežu, pēc laika dzirdam upes skaļo burbuļošanu. Bet sāk satumt un līdz finišam tā arī neaizejam. Labi, ka tā, jo nākamajā dienā pārliecināmies, ka tik tuvu tas nemaz nav – būtu tiešām “bakstījušies” tumsā.
No rīta vēl apstaigājam Mestiju. Pilsētiņa ir maza, mīlīgām mājām. Kaut kur smaržo svaigi ceptās maizes veikaliņš… Un viena moderna īpatnēja ēka. Izrādās – tā ir policijas ēka!
Esam iecerējuši, pirms iet atkal uz upi, uzbraukt ar pacēlāju Hatsvali kalnā. Tomēr piebraucot izrādās, ka pacēlājs vēl nestrādā, jo ir migla. Redzam, ka citi savus spēkratus tādēļ griež riņķī. Bet ne jau mēs! Davita iedrošināti – ja reiz tā vēlamies – kāpjam ar kājām. Sākums tāds mierīgs – pļaviņa un daudz puķu. Jo stāvāks top, jo vairāk es fotografēju puķes pa ceļam – tad man ir attaisnojums piestāt, he he.
Bet arī interesants salīdzinājums, cik daudz ir līdzinieces vai radinieces Latvijas puķēm. Davits gan vēlāk brīnās, kad stāstu daudz par to, cik daudz latvieši lieto ārstniecības augus un kad labprāt jautāju pēc kādas zāļu tējas – te ierastāks tās lietot, kad slims.
Savukārt viņiem populāri uzlējumi. Piemēram, no pelašķiem taisot uzlējumus vēderam, ja ir čūla.
Ejam un ejam, līdz ceļš paliek ar zāli un puķēm, kas stiepjas teju līdz padusēm. Bet tas tikai palielina azartu kāpt! Redzam, ka pacēlājs atjaunojis darbu, bet tas jau nekas!
Laimīgi tiekam augšā un izbaudām skatu, atlaižamies šūpuļtīklā, kas tur iekārtots. Kafejnīcā iebaudām ko dzeramu. Un lejup jau braucam, ne ejam.
Tajā pašā dienā vēlreiz dodamies skatīt, kur kalnā sākas upe. Pēc vienkāršā meža ceļa, ko pievarējām vakar, tālāk jau jāiet pa akmeņu krāvumiem – daži no tiem arī kustas. Patiesi brīnos, ka atpakaļceļā nāk ģimene ar maziem bērniem – man šķiet mazliet bailīgi tomēr. Un tad nonākam – voov! – līdz TAM.
Tāda kā ledus ala, no kurienes plūst ārā ledusauksts ūdens. Bija vērts iet! Atmiņā paliekoši. Kādi negauši uzkāpuši uz ledus milža un mētā lejā akmeņus. Bet tas nebojā omu. Patiešām īpaši. Atstāju savu akmeni neielā akmentiņu krāvumā.
Vēl apmeklējam valsts muzeju Mestijā, kas atzīts Eiropas līmenī, jo visi materiāli te ir autentiski – te ir atrodamas senas grāmatas, trauki, nauda, lietas no senajām Svanetijas mājām. Gide gan runā tādā monotonā tonī, ka grūti stāstāmo uztvert.
Aizraujošāks šķiet privātais muzejs, kur var ieiet autentiskā seno svanetu mājā un iepazīties ar tā iekārtojumu. Ziemā cilvēki un dzīvnieki mitinājušies vienviet – viens otram palīdzējuši izdzīvot. Zāles vidū lielāks krēsls – svarīgākajam ģimenes loceklim. Uz blakus esošajiem krēsli. Var apskatīt, kādās tvertnēs glabāti produkti senatnē un gādāts par mājas siltumu un drošību.
Svanetijas īpašais raksturlielums ir pagari tornīši, kuros uzkāpt varēts, tikai pieliekot kāpnes. Tagad gan tās ir iebūvētas, kāpjam, bet nu arī tādas – apputējušas, tas nebūs tāds komforta kāpiens, he he. Šādos torņos agrāk kāpuši gan skatīt, vai kāds neapdraud, kā arī varējuši dot īpašas ziņas citiem svanetiem. Turklāt bijušas slepenās ejas, kā tikt līdz torņiem vajadzības gadījumā un šīs ejas zinājuši tikai vīrieši.
Zināms arī, ka svaneti ir noslēgtāki savā lokā nekā citi gruzīni un vairāk akceptējuši, ja vietējie precas ar vietējiem. Toties privāto muzeju mums izrāda tās viena no īpašniecēm – krieviete, kas ieprecējusies Gruzijā. Jautāju tieši, kā tad ir ar to nepieņemšanu. Viņa man diplomātiski atbild, ka dzīvo šeit jau sen un jūtas gana pieņemta, arī tradīcijas vairs jau neesot tādas kā agrāk.
Zhabeshi – maģiskākā un grūtākā ceļojuma daļa
Braucam tālāk uz pierobežu – uz Zhabeshi. Ceļš te kļūst īsti laucisks, lauku mājas, sētas, Davits stāsta, ka rudeņos vispār varot būt neizbraucams. Redzēšot, vai pie mājas varēs piebraukt. Neliela tērcīte šķir ceļu uz māju, kur šonakt nakšņosim, un tur jau iegrimis minivens, ar kura izdabūšanu laukā draudzīgi cīnās vairāki ciematnieki. Mums jaunais šīs nakts māju saimnieks ierāda vietu mašīnai citā sētā – lai nav pāri ūdenim jābrauc. Bet jālec pāri ar somām gan, he he.
Mūs uzņem alpīnistu ģimenē. Saimnieks – stiegrains, stalts vīrs pēc 70, kurš šobrīd joprojām māca kāpt kalnos citus, bet pats vairākas reizes kāpis samērā netālu esošajā Elbrusā. Jautāju, vai pievarējis arī Ušbu – kalnu Svanetijā, ko mēdz dēvēt arī par nāves kalnu. Jā, to arī. Vakarējot jau viņš mums stāsta aizraujošus stāstus no dzīves par kalnā kāpšanu. Ir bijis, kad nakts jāpavada kalnā “iekaroties”, nezinot, vai tiksi tālāk… Viņam pazīstama arī ilggadēja kalnā kāpēja priekšnojauta – pirms bojā gājis šajā pusē zināms alpīnists, viņš nosapņojis mēģinājis atturēt viņu no kāpiena, tomēr diemžēl… Viņa artavā vēl dažādi interesanti stāsti.
Bet mēs taču arī kādu kalnu gribam pievarēt. Un ģimene mums izstāsta, izrāda, kurš tas šodien varētu būt. Uzzīmē karti, no kuras līdz galam gan visu nesaprotu (atcerieties – viņiem viss ir otrādi he he ), bet paļaujos, ka vīrs būs sapratis. Ejam. Pārejam pāri strautiņam un tad ir divi ceļi. No “kartes” mēģinām saprast, kur gan iet tālāk, izšķiramies par vienu no ceļiem. Dīvaini, ka tas ved starp rododendriem, kas cieši saauguši, bet taka apakšā ir. Un tad dzirdamas skaņas, kas mums tuvojas – ā, tad jau tomēr ejam pareizi nodomāju, neesam te vienīgie.
Un tad seko maģiskākais skats – te, nekurienē, pusaizaugušā takā mēs ieraugām viņus – trīs zirgus – kas nāk mums pretī. Viens balts un divi brūni. Vieni paši.
Varbūt kādam tas liksies dīvaini, bet man tas bija saviļņojošs brīdis.
Arī zirgus te, tāpat kā jau minētās cūkas un govis, laiž brīvgaitā.
Palaidām garām necerētos viesus un secinājām, ka tomēr esam uz nepareizo pusi. Zaudējām laiku. Un gājām atpakaļ. Sapratām, ka nu esam uz pareizās takas. Jāteic, uzreiz bija straujš kāpiens, ka elpa aizsitās – ik pēc nedaudz soļiem stājāmies. Neesam jau nekādi trenētie šādam pasākumam, “ļubiteļi” (amatieri – kāpēji).
Mērķis ir uzkāpt kalnā un ieraudzīt baznīciņu, kas ir kalnā, kur joprojām dažkārt notiekot svētbrīži, visi ejot turp kājām. Bāc – tiešām!? Arī vecs mācītājs??
Esam vienīgie šajā mežā, te tiešām tāda nekuriene, vienīgi mūs pabrīdina, ka vienā vietā netālu būs robežpunkts ar Krieviju, tur tuvumā lai neejam. Bet katram gadījumam jāpaņem pase. Un te nu, nekurienē, patiešām divas reizes pie mums ar zirgu piejāj robežsargi, paprasa dokumentu, kur esam apmetušies. Te nu esam apmācīti, ka jāsaka – esam apmetušies pie Afgāņa. Tāda ir mājas saimnieka iesauka, jo viņš savulaik bijis Afganistānā. Mēs, tādi nokusuši droši vien izskatāmies pēc likumpārkāpējiem, kuriem noteikti jāpaprasa pase un jāpārliecinās, vai nemēģinām šķērsot robežu uz Krieviju, he he.
Bet tikmēr mēs ejam un ejam… Tālāk ceļš nav tik stāvs kā sākumā, bet spēkus prasa – ejam spirāļveidā ap kalnu. Vēlāk, ejot jau atpakaļ, ar smaidu atskatos uz vietām, kur likās – nu labi, vēl jau nedaudz palicis. Mūsu sapratne par to, cik tālu jāiet krietni atšķīrās no realitātes. Bet labi, ka tā – zinot, cik būs jāiet, nezinu, vai būtu duka turpināt. Bet te nu mēs to nezinājām un iegājām azartā – gribas uzkāpt! Vienā brīdī uz pāris sekundēm pat padomāju – ko darīsim, ja neizturēšu turp vai atpakaļ ceļu. Ir pietiekami silts, var nakšņot zem klajas debess – tikai dzīvnieki te var staigāt. Vai arī – uzkāpsim tajā baznīciņā un tur arī apgulšos…
Ceļu mēģinu sadalīt – noiešu līdz tam kokam vai tam akmenim, un tad atpūtīšos, tā ceļš top reālāks, pieejamāks.
Neliela atkāpe. Tā kā esmu arī dūla – sagatavoju sievietes dzemdībām – bieži vien aicinu viņas iztēloties kādu situāciju no dzīves, kurās viņas jutušas fizisku un emocionālu izaicinājumu. Un atcerēties – kas tajā palīdzējis. Un man dzemdības ļoti asociējas ar kalnā kāpšanu. Un reakcijas – tas, kas man palīdzējā šeit, kalnā, – palīdz arī dzemdībās. Sadalīt lielo ceļu pa gabaliņiem – aiziešu līdz tam posmam, atvilkšu elpu, un tad varu iet tālāk. Iešu kopā ar vīru – viņš būs iejūtīgs un pieņemošs. Ir sievietes, kurām arī dzemdības asociējas ar kalnā kāpšanu. Viena, piemēram, stāstīja, ka viņai, kalnā kāpjot, svarīgi, lai neviens neko nejautā un liek mieru – viņa iet uz mērķi. Un dzemdībās bijis tieši tāpat! Līdz ar to pat sieviete, kas nav dzemdējusi, no esošās dzīves pieredzes var paņemt idejas un resursus, kā tikt galā citā izaicinošā pieredzē – dzemdībās (sievietēm, kas nav kāpušas kalnos, var būt citas fiziski-emocionāli izainošas pieredzes).
Bet nu atgriežamies pie kāpiena. Telefona un interneta signāls te, mežā un kalnā, strādā lieliski, tāpēc kādā brīdī, saprotot, ka it kā jau esam augšā, tomēr baznīcu neatrodam, varam uzzvanīt un pajautāt ceļu. Tā arī darām. Vīram stāsta, ka pie liela akmeņa jāskatās tur un tur… Bāc, pie KURA lielā akmeņa?? Te ir tādi vairāki. Tā arī baznīcu neredzam. Līdz vīrs iesaucas – rekur, tur! Kur – kur? Un ieraugu krustu un patiešām ne-lie-lu baznīciņu. Bet – tā ir uz citas virsotnes! Ak vai, tik cītīgi kāpām un nekā!? Spēku iet uz leju un vēl kaut kur kāpt otrreiz patiesi nejūtu. Bet tad izrādās, ka tas “lejup” ir tikai neliela nogāzīte un tad celiņš augšup – visnotaļ pievarami. Ejam un, nonākot galā pie baznīciņas, nometos ceļos – aiz nespēka un laimes, ka tikām šurp. Hi hi, tajā baznīciņā pat iekšā nevar tikt un tā varētu – uz aci – būt kādus desmit kvadrātmetrus liela – mazliet jau smiekls par savu mērķi. Bet vienalga – tāda laime būt augšā. Un ieraudzīt skatu uz visām pusēm (skat. video)!
Izbaudījuši mērķa sasniegšanas un skaistā skata prieku, sākām iet atpakaļ. Kājas kļuva arvien ļumīgākas. Sākumā domāju, ka grūtākais būs augšupceļš, bet, ak, kā ir kāpt uz leju, kad pirksti spiežas pret botu purngaliem. Starp citu, viens nags pēc šī ceļojuma man nogāja.
Lai arī soma sakrāmēta iespējami viegla, sāk nospiest plecus. Labi, ka vīrs – īsts džentelmenis – paņem to no maniem pleciem, bet vēlāk jau arī bez somas kļūst grūti – atspiežos uz koka spieķi, vēlāk – uz vīru, tad jau pauzes kļūst biežākas. Un tad vienkārši apguļos un šķiet, ka tālāk iet nespēšu. Šitādiem – nevarniekiem – mums vēl pases tomēr paprasa robežsargs uz zirga.
Kādu brītiņu paguļu, tad sāku pildīt enerģētiskos vingrojumus (pēc Norbekova sistēmas), un spēki atgriežas. Ejam! Kaut kā nezin kā, bet nonākam mājās, kājās knapi turoties. Esam gājuši visu dienu. Mājās mums sagaida ar apbrīnu – viņi neesot ticējuši, ka mēs tādi, pilsētnieki, to pieveiksim. Alpīnists man noskūpsta roku, izrādot cieņu. Metamies virsū ēdienam – ģimene un vēl kādi ceļotāji jau ir ap galdu.
Un tad vakarējam ar mūsu brīnišķīgo gidu, mājas saimnieku un viņa mazdēlu. Viņš aicina mūs braukt ziemā, kad te netālu var braukt ar slēpēm, viena no viņa atvasēm mācot slēpot.
No rīta ceļamies, skatos, ka viens no Afgāņa lielajiem dēliem – Beka – kaut ko krāmē mašīnā, kur redzama lāčāda. Īsta! Izrādās, viņš to pats esot nomedījis, kad lācis pārāk daudz nelabu darbu paveicis.
Dodamies tālāk, priekšā garš ceļš, lai pa tobrīd vienīgo ceļu tiktu atpakaļ.
BORŽOMI. Kā atrakciju parks
Pēc gara ceļa iebraucam Boržomi, kas latviešiem droši vien asociējas ar minerālūdeni, kas patiesi nāk no šīs vietas.
Šī ir vienīgā vieta, kur nedzīvojam ģimenē, bet gan dzīvoklī, ko ar Davita gādību mums uztic viena jauna gruzīniete. Šī ir vienīgā reize, kad nevakarējam – mums vienkārši izrāda dzīvokli un mūslaiku dāma ir prom.
Dzīvoklis atrodas Boržomi parka teritorijā, kur citādi mašīnas tik vienkārši nelaiž iekšā. Paskatoties pa logu, redzama centrālā ieeja parkā, kur ir atrakcijas, minerālūdens strūklas u.tml.
Vakarā pastaigājam pa parciņu, paklausamies ielu muzikantus. Te ir pilns ar cilvēkiem, nav vairs neskartības.
Parkā spēlē ielu muzikanti.
No speciāliem krāniem var pagaršot dažādu garšu Boržomi ūdeni – ar lielāku un mazāku minerālu daudzumu.
Otrajā dienā ejam tālāk, gribam pastaigāt pa tuvumā esošajiem kalniņiem. Joprojām daudz cilvēku un, ak vai, šī nu ir vieta, kur civilizācija skārusi par daudz – labprāt te varētu uzrīkot talkošanu! Pamaldamies pa tuvējo apkārtni – nonākam kādā privāto māju rajonā. Kā jau vienmēr, te kaut ko ceļ – kā Davits saka, iedod tikai gruzīnam ķieģeļus un cementu, un viņš visu mūžu kaut ko būvēs.
Tā nu maldoties nonākam līdz kādai baznīcai, kur mūķene neļauj viņu fotografēt. Bet vēl tālāk ejot uzejam klosteri. Ir atkal baznīciņa, kur var ieiet, pie tās sievietes (!) cilā cementu un kaut ko mūrē. To redzot, mans vīrs metas palīgā nešanā.
Neliela baznīciņa netālu no klostera.
Vispār, ja laicīgi sarunā, ir iespējama arī ekskursija Boržomi rūpnīcā.
Ja godīgi, Boržomi bija vieta, kura mani vismazāk uzrunājusi Gruzijā (laikam jau tās netīrības un daudzo cilvēku dēļ).
AHALTSIHE UN VARDŽIJA. Dzīve klintīs
Jāteic, ka no šīs vietas mans apraksts būs skopāks, jo uz ceļojuma beigām skopāk visu pierakstīju.
Ceļā uz Vardžijas alām, piestājam Ahaltsihe, kur apmeklējam cietoksni – ar daudzām istabiņām, celiņiem, baseiniņiem… Šī vieta nesen restaurēta, kādēļ daļa apmeklētāju kritizē, ka citas vietas esot autentiskākas. Katrā ziņā interesanta pastaigu un iespaidu vieta.
Vardžijā un tās tuvumā ir veselas divas pilsētiņas klintīs – vairāk zināma ir Vardžija, bet otra ir Vanis-Kvabebi, kur joprojām vienā daļā atrodas vīriešu klosteris.
Klinšu pilsētās, paslēpušies aiz kalna, ciltis varēja paglābties no ienaidnieka. Vardžijas alās apmeklētāju ir daudz un tajā ir padomāts par drošību – ir kur pieķerties, ir aizsargmargas. “Istabas” ir kā iedobes klintīs, taču viducī ir iebūvēta pat baznīca, tā jau ir kā vesela dziļa eja ar augstiem griestiem. Protams, kā visās baznīcās izsniedz ap gurniem apsienamus svārkus un lakatus cieņas izrādīšanai.
Gruzijā vispār ir īpašas attiecības ar reliģiju. Baznīcās bieži var redzēt vīriešus un jaunus gruzīnus, kas met krustus, skaita lūgšanas un veic citus rituālus.
Vanis-Kvabebi ir mazapmeklēta vieta klintīs, ļoti līdzīga Vardžijai, tikai te var doties asāku sajūtu cienītāji, jo te vietumis nav aizsargmalu un jālien arī pa tādām šaubīgām vietām, piemēram, lai tiktu līdz altārim. Vienā pusē ir klosteris joprojām, tur iet nedrīkst.
Naktsmājas šoreiz netālu Tsiskari viesu mājā. Te, mājā ar nelielu, puķu pieblīvētu dārziņu, mitinās ģimene, kas audzē nelielā baseiniņā zivis. Iebāžu roku un viena – uh! – man gandrīz ieķer. Toties dabūjam vakariņās brīnumgardu zivi – liels prieks, jo pārsvarā jau ceļojuma laikā ir gaļa.
Bet vēl esam “uzprasījušies” Davitam uz gruzīnu šašlika meistarklasi. Tā nu tiek dārzā novadīta. Visus meistarstiķus jau neatklāsim, bet viens gruzīnu šašlika noslēpums – ko gan būs grūti īstenot Latvijā – cept to uz pērnā gada vīnogu sakaltušajiem zariem! Mmm, gards sanāca!
Protams, kopš Gruzijas ceļojuma galdā mūsu favorīts ir arī Svanetijas sāls – tas ir sāls ar garšvielām.
Pirms ceļojuma kāda latviete man ieteica, ka šajā apvidū esot “šķūnis”, kurā esot lielisks silts baseins. Davits kā reiz šo vietu piedāvā un – patiesi – no ārpuses celtne atgādina tādu kā mājas palīgēku, šķūni, bet iekšā ir vienkāršs silts baseiniņš, kur divatā ar vīru varam papeldēt. Saimniece nerunā krieviski, bet mēs saprotamies ar zīmēm ar – skaņām “buļ buļ” un slaidu roksa vēzienu – viņa stāsta, ko varam baseinā darīt.
Ceļojums iet uz beigām, braucam uz Tbilisi, bet pa ceļam piebraucam apskatīt vēl vienu alu pilsētu. Ja kādam nesanāk braukt uz iepriekšējām, tad šī būs tuvāk galvaspilsētai – Upliscihe.
Apciemojam vēl Mchetu, Gruzijas agrāko galvaspilsētu, kura, kā jau sākumā minēju, ierindota starp vecākajām Eiropas pilsētām. Neliela
senlaicīga pilsētiņa ar daudziem tirgotājiem, varena baznīca, kur tobrīd bija vērojama kāzu ceremonija (kuru drīkstēja skatīties).
Un netālu apskatāma, pie Džvari klostera ir īpaša vieta, kur paveras skats – divas upes (Aragvi un Kūra) saplūst vienā, turklāt katra upe ir savā krāsā.
Iepriekšējā braucienā apmeklēju Tbilisi apmeklēju arī brīvdabas muzeju, kas bija ļoti interesants, līdzīgs mūsu brīvdabas muzejam, kur arī no dažādiem Gruzijas apvidiem ir senās celtnes un gidi, kas ļoti saistoši stāstīja un skaidroja senatnē notikušo.
Tbilisi esam naktī.
Uz atvadām pirms lidojuma, kas bija naktī, Davits mūs vēl aizved uz tā saukto Tbilisi jūru – mākslīgi veidotu ūdenstilpni, kur var baudīt siltu peldi.
P.S. Kad jau esmu pielikusi punktu ceļojuma aprakstam, pārskatot bides, atceros, ka vēl taču starp Kutaisi un Mestiju iebraucām kādā pilsētā skatīties pili un Napoleona pēcnāves masku. Uzrakstu Davitam, vienkārši pajautājot, kur tas bija. Neskatoties uz šo īso jautājumu un to, ka ceļojām pirms kopā pirms diviem gadiem, es saņemu balss ziņu no Davita, kur viņš vispirms mūs visus sirsnīgi sveicina un priecājas par mums un tad nevis vienkārši pasaka vietu, bet, kā vienmēr – uzdāvina stāstu. Vieta, kur bijām, ir Dadiani pils, pilsēta Zugdidi. Pilī dzīvojuši Napoleona radinieki – Dadiani meita apprecējās ar Napoleona māsas dēlu.
Pils ir neliela, tajā aplūkojami dižciltīgo senās gleznas. Starp citu, ja tipisks gruzīns, ko iedomājamies, ir tumšmatains un tumšām acīm, patiesībā agrāk gruzīni bijuši gaišmataini un zilām acīm. Lūk, tā!
Gruzija – vieta, kur gribas atgriezties.
