Gruzdovs: Ja nevaru pieskarties skatītājam, nav vērts 0
Režisors Mihails Gruzdovs rosinājis Latvijas teātrī nebijušu eksperimentu – pēc viņa aicinājuma četri dažādu paaudžu latviešu dramaturgi – Lauris Gundars, Ivo Briedis un jaunie Jānis Balodis un Ansels Kaugers – radījuši pa viencēlienam.
Iznākumā tie apvienoti vienā izrādē – “12. diena”, kas pirmizrādi piedzīvos 14. martā Dailes teātra Kamerzālē, vēstot četrus neatkarīgus stāstus par vienu tēmu – cilvēks kritiskā situācijā.
“Gribēju, lai ir pārstāvētas četras dažādas paaudzes, jo 20 gados ārkārtēju situāciju uztver pavisam citādi nekā, piemēram, 70,” stāsta Mihails Gruzdovs. “Mūsu jaunie dramaturgi ir ļoti talantīgi. Ļoti ceru, ka drīz Latvijā būs ne tikai Māra Zālīte, Inga Ābele, Lelde Stumbre, Lauris Gundars. Rakstot viņi nekontaktējās, un man kā režisoram bija interesanti, lai lugā visu vienotu nevis sižets, bet – tēma.”
Izrādei dots apzīmējums “4 aptumsumi bez starpbrīža” – sižetiski trīs saules un viens mēness aptumsums, bet patiesībā – aptumsums, kas notiek mūsu galvā, kad sastopam neparedzamu situāciju, skaidro režisors. “Šādā brīdī tu vari izdarīt kaut ko šausmīgu vai arī kaut ko labu. Izdzīvot vai ne. Man elementāri bail no šādām situācijām, jo nevari paļauties uz sevi. Šādā brīdī vienā dienā var izmainīties visa dzīve. Man šķiet, ka visi četri stāsti, lai arī ļoti dažādi, atspoguļo to, kas notiek Latvijā.”
Jautāju, vai mēs Latvijā esam kritiskā situācijā? “Un kā vēl! Pirmkārt, absurds un kauns, kas bija jāpiedzīvo muļķīgajā referendumā. Otrkārt – visi taču runā, ka 21. decembrī gaidām pasaules galu, vai? Arī tas iederas šajā tēmā.
Vēlos runāt par to, kā cilvēks kritiskā situācijā cīnās un izdzīvo. Padomājiet, četri cilvēki Latvijā nedēļas laikā nomirst, stāvot rindā pie Krājbankas automātiem, lai saņemtu savus latus. Protams, nomirst ne jau no vecuma, bet stresa! No tā, ka nav drošības par nākotni.”
Runājot par “šodienas situāciju”, palikt politiski neitrālam ir tikpat kā neiespējami. “Te nekāda politiska virziena nebūs,” iebilst režisors. “Runa ir par cilvēku, to, kas notiek viņa galvā un dvēselē situācijā, kurā viņš ir viens pret vienu ar kaut ko nebijušu, man tas šķiet ļoti svarīgi. Mēs vispār dzīvojam tādā pasaulē, kad nekas nav drošs. Vajag savu stipru filozofiju, tā palīdz neparedzamā situācijā būt gatavam.” Kāda ir Mihaila Gruzdova filozofija? “Varu pateikt. Zinātnieks Vladimirs Vernadskis aprakstīja pasaules neosfēru, kurā krājas pozitīvā enerģija no visa, ko izdarām labu. Tieši tā tur pasauli. Šodien mums apkārt ir tik daudz negatīvas enerģijas, tādēļ saslēdzas gluži neticamas lietas un tu pēkšņi atrodies tādā situācijā, kuru iepriekš nevarēji paredzēt principā. Vienīgais glābiņš ir ticēt – jo vairāk tu dod labas lietas, jo lielāka iespēja tev izdzīvot. Svarīgi ticēt, ka reizēm vājums var būt spēcīgāks nekā stiprums. Tādēļ vienkārši vajag mīlēt. Sievietes, dzīvi, pamošanos no rīta. Kā teica Dostojevskis – skaistums glābs pasauli. Citas cerības nav.”
“Lielajā zālē nevar spēlēt ļoti nopietnas izrādes. Varbūt reizi piecos gados kādam režisoram izdotos izveidot izrādi, kas spēj enerģētiski piepildīt šo milzu telpu. Kamēr Dailes teātrī nebūs zāles ar aptuveni 400 vietām, kā šobrīd strādā visā pasaulē, nekas labs nebūs. Lielo zāli var ekspluatēt kā koncertzāli, veidot mūziklus vai ļoti labas komēdijas. Piemēram, tie, kas cēla Nacionālo teātri, saprata teātra būtību, tāpēc tur var izveidot ļoti intīmas izrādes. Bet pamēģiniet pārcelt kādu Alvja Hermaņa izrādi uz Dailes Lielo zāli! Nekas nebūs! Es tagad runāju ar jums, redzu, jūs smaidāt. Varu pajautāt – ko šovakar darāt? Tāpat ar skatītāju. Teātris taču ir dzīvs, tam jāienāk sirdī, dvēselē, jābūt tuvumā. Jābūt kontaktam. Ja nevaru pieskarties skatītājam, nav vērts.”
Vai tas nozīmē, ka turpmāk Mihaila Gruzdova darbi būs redzami tikai uz mazām, intīmām skatuvēm?
“Šobrīd beidzot esmu ļoti labā situācijā. Daru to, ko gribu, kā gribu un – ar ko gribu. Bet nē, būs arī lielā zāle – gan bez pirmajām piecām rindām. Nākamgad taisīšu tur Latvijā līdz šim neuzvesta čehu autora Pētera Zelenkas lugu “Parastais vājprāts ikdienā”. Tomēr, lai kā režisors nepaliktu uz vietas, gribu eksperimentēt. Tādēļ būs arī Sofokla “Antigone” Kamerzālē.
Vienmēr ir interesanti taisīt to, ko nezini – kā to darīt. Tāpat ar aktieriem – man patīk dot lomas tiem, par kuriem nezini, kā viņi ar tām tiks galā. Pēc tam Nacionālajā teātrī veidošu izrādi, ko rādīsim Dzelzceļa muzejā, tā būs Alekseja Ščerbaka izrāde par leģionāriem “Paļaušanās diena”, pirmizrāde nākamgad 16. martā. Tā ir ļoti interesanta situācija, ļoti sāpīga, un man gribas par to kaut ko pateikt. Kopā ar Reini Suhanovu jau esam izveidojuši maketu, un Dzelzceļa muzejs ir ļoti piemērota vieta – starp Brīvības un Uzvaras pieminekli.”
Vai mēs varam atļauties eksperimentus Latvijas teātros – publika nereti ir visai konservatīva. “Latvijā vienkārši ir par maz valsts dotētu teātru, vajadzētu vēl vismaz trīs. Vajadzētu kādu eksperimentālo teātri. Pašlaik Kultūras akadēmijā ir vesels jauno aktieru un režisoru kurss. Maijā pabeigs par Eiropas naudu celto jauno Zirgu pasta skatuvi, tā ir ļoti kvalitatīva. Ļoti ceru, ka ātri tur atrādīsim pirmā pusgada diplomdarbus, lai pēc tam varam tos tur regulāri spēlēt. Mūsu topošie aktieri ir pavisam cita paaudze. Viņi grib mācīties, zināt krievu, angļu valodu. Visa labā teātra literatūra ir šajās valodās. Šī paaudze ir mana cerība.”
