Franks Gordons: Gruzdošus konfliktus atliek vien “pieskatīt” 6
Profesors Šlomo Avineri ir kompetents Izraēlas vēsturnieks un politologs, kurš nepieder nedz labējam, nedz krasi kreisajam spārnam. Telavivas laikrakstā “Haaretz” šis sekulārais pragmatiķis nācis pie skumja, rezignēta secinājuma, ka konflikts starp Izraēlu (respektīvi cionistu kustību) un palestīniešiem (tas faktiski sākās 1921. gadā vai, iespējams, vēl agrāk) paredzamā nākotnē nav atrisināms. Nelīdzēja neskaitāmie sarunu cikli, jo ir principiāli jautājumi, kas izslēdz vienošanos. Pašreizējā Izraēlas valdība, kuru vada pieredzējušais politiķis Benjamins Netanjahu, balstās uz koalīciju, kur pārsvars ir labējiem nacionālistiem, un viņi pat neslēpj cerību, ka ebreju apmetņu puduri tā sauktajā Rietumkrastā padarīs neiespējamu šo okupēto novadu atdošanu. Palestīniešu pašpārvalde atzīst, ka valda haoss, jo Gazas joslā noteicējs ir teroristiskais grupējums “Hamas”, kas atsakās atzīt pat Izraēlas eksistences tiesības un pieturas pie islāma reliģiskās likumdošanas, kamēr Rietumkrastā palestīniešu pašpārvalde, ko vada prezidents Mahmuds Abass, praktiskos ikdienas jautājumos sadarbojas ar Izraēlas militāro administrāciju, lai nodrošinātu elementāru kārtību.
Kā norāda profesors Š. Avineri, piedauzības akmens ir Mahmuda Abasa atteikšanās atzīt, ka Izraēla ir ebreju tautas nacionāla valsts, kas pastāvētu līdzas palestīniešu nacionālajai valstij. Abass apgalvo, ka ebreji nav tauta, bet reliģiska konfesija, tāpēc viņam šāda formula nav pieņemama.
Vēl viens neiepriecinošs kavēklis konflikta atrisinājumam ir tas, ka neviens, it neviens redzams arābu politiķis nav nožēlojis, ka 1947. gada novembrī arābi kopumā noraidīja Apvieno Nāciju organizācijas Kopsapulces rezolūciju par Palestīnas sadalīšanu divās valstīs – vienu ebrejiem, otru arābiem. Ja viņi būtu piekrituši, nebūtu ne bēgļu problēmas, ne arābu sakāves 1948. – 1949. gada karā, kas viņu acīs bija “nakba” – traģiska katastrofa.
Šis krietni ieilgušais konflikts laiku pa laikam iekvēlojas. Piemēram, tagad notiek sadursmes Jeruzalemes vecpilsētā. Un profesors Šlomo Avineri, aplūkojot visus aspektus, secina: atliek vien “to manage” (netulkojams angļu valodas izteiciens) šo konfliktu, tas ir, “pieskatīt” to, lai mazinātu asiņainas sacelšanās risku, censtos uzturēt elementāru kārtību, stiprināt ekonomiskus kontaktus, palīdzēt radīt jaunas darba vietas Rietumkrastā. Tad izdotos ja ne iesaldēt konfliktu, bet vismaz uzturēt uguni ar vismazāko liesmu.
Profesors Šlomo Avineri min arī citus “līdz turpmākam” neatrisināmus konfliktus, piemēram, Indijas un Pakistānas strīdu Kašmiras dēļ. Šo Indijas novadu apdzīvo lielākoties musulmaņi, bet Indijas valdība atsaucas uz vēsturisku pēctecību (tur vienmēr bijuši hinduistu valdnieki) un atsakās piešķirt Kašmirai neatkarību vai “atdot” islāmticīgajai Pakistānai. Tur starp Indiju un Pakistānu nav robežas, bet tikai demarkācijas līnija, kur laiku pa laikam notiek apšaudes vai musulmaņu kaujinieku uzbrukumi. Arī te abas puses mēģina vismaz mazināt īsta kara risku. Jāpiebilst, ka abām valstīm ir kodolieroči – labs “ierobežošanas” līdzeklis…
Brīnos, ka profesors Avineri nav pieminējis Karabahas konfliktu starp Armēniju un Azerbaidžānu. Armēnija šo novadu faktiski anektējusi, atsaucoties uz tautu pašnoteikšanās tiesībām, bet Azebaidžāna nozvērējusies atgūt to, balstoties uz teritoriālā veseluma principu. Tur kārtējo reizi notiek apšaudes visgarām demarkācijas līnijai un nekādas starptautiskas samiernieku komisijas nav spējīgas panākt kaut kādu kompromisu. Atliek vien “pieskatīt”, lai neatkārtotos 1991. – 1994. gada Karabahas karš, kas prasīja 40 000 upuru abās pusēs.
