Gruvešu vietā – spirdzinājums dvēselei. Rankas muiža pārvērsta līdz nepazīšanai 7
Rankas muižu, braucot pa ceļu, grūti pamanīt, jo tā ar gudru ziņu celta, it kā ieslēpta pakalnē. Diemžēl vēstures griežos nav saudzēta – pēc Otrā pasaules kara pili, kas gandrīz bija pārvērsta drupās, piešķīra Rankas Lauksaimniecības skolai.
Tā mēģināja ēku atjaunot, taču divi ugunsgrēki pili atkal izpostīja… To, kas bija palicis pāri, vietējie iedzīvotāji izmantoja kā lētu celtniecības materiālu, pili iznīcinot vēl vairāk. Ar mērķtiecīgu darbu jūrmalnieki Gunita un Andis Āboli, kas 2003. gadā iegādājās Rankas muižas drupas, šo vietu ir pārvērtuši līdz nepazīšanai.
Viņu pūliņi arī godprātīgi novērtēti – 2015. gadā Valsts kultūras un pieminekļu aizsardzības inspekcija Ābolu ģimenei piešķīrusi apbalvojumu “Labākais Kultūras pieminekļa saimnieks”.
Iebraucot muižas teritorijā, priekšplānā skatienam paveras sakoptu ēku komplekss ar sarkaniem dakstiņu jumtiem un parks ar tiltiņu, uz kura izvietotas metāla skulptūras. Cauri parkam vijas Degļupīte, tā ūdeņos Anda tētis Andris esot noķēris pat 11 kg smagu līdaku. Pretējā pusē – nodegušās Rankas pils mūri.
“Muižas parks, kā arī šie mūri bija ierakstīti degradēto pieminekļu sarakstā. Tas liecināja, ka Rankas muiža ir norakstīta. Kad te ienācām, ēkām nebija jumta, viss nodedzis, sagrauts… Piemēram, klēts vietā vieni gruveši, kuros lasīju zemenes,” atceras Gunita. Kāpēc vēlējušies iegādāties tieši šo muižu?
“Toreiz, 2003. gadā, daudzi pirka muižas. Arī mans vīrs Andis gribēja līdzīgu īpašumu. Kad sākām interesēties, diemžēl daudzas muižas jau bija nopirktas, izņemot šo akmens čupu, kas bija tuvākā Smiltenei, jo vīram tā ir dzimtā vieta. Pagasta izsolē muižu nopirkām par trīs tūkstošiem latu. Lai ēkas atjaunotu, esam ieguldījuši milzum daudz naudas, interesentiem maksas ekskursijās muiža pieejama tikai trešo gadu, tāpēc vēl nevar runāt par līdzekļu atgūšanu.
Mūsu darbs vairāk ir priekam, strādājam trīs galvenajos virzienos: apmeklētājiem izrādām muižu, atklājot tās kultūrvēsturi, piedāvājam baudīt parka jaukumus un izjust garīgumu gan kamerzāles koncertos, gan mūsu kapelā, kurā ik mēnesi notiek Svētā mise. Mums ir plaša bibliotēka, var paņemt kādu grāmatu un lasīt parkā, klausoties putnu balsīs… Fantastisks, relaksējošs miers!”
Viss – pašu spēkiem
Muižas saimnieki uzsver, ka līdz šim viss izdarīts pašu spēkiem. “Eiropas piedāvātos projektus neizmantojam, jo tas visu atjaunošanu sadārdzina. Cik varam konkrētajā gadā paši atļauties, tik darām. Ja ir Eiropas projekts, uzreiz vajadzīga tā lielā dokumentācija – iepirkumi, tāmēšana, visa procedūra, kas jāiziet, maksā vēl vairāk, nekā ja mēs to darām par saviem līdzekļiem,” skaidro Gunita.
Viņas dzīvesbiedrs Andis Ābols piebilst: “Nav prāta darbs paņemt kredītu, iztērēt miljonus, uzbūvēt un tad atskārst, ka nevari atpelnīt, jo nav jau tik daudz tūristu. Šādi objekti nav viegls peļņas avots. Tāpēc arī mēs šeit turamies jau septiņpadsmit gadus, ka veicam restaurāciju pakāpeniski pašu spēkiem.
Darbu dodam vietējiem meistariem, muižas atjaunošanā strādā tuvējo apkaimju – Druvienas, Piebalgas, Gulbenes – galdnieki, mūrnieki, amatnieki… Viņi darinājuši durvis, logus, mūrējuši krāsnis… Līdzīgi jau notika arī muižas laikos, tad arī galvenos darbus veica vietējie meistari.
Piemēram, Rankas muižai bija sava akmens lauztuve, ceplis, kokzāģētava, kārniņu darbnīca, dārzniecības, alus brūzis… Saražoja gan sev, gan vēl tirgoja.” Ritenis no jauna nav jāizgudro – muižas saimniecisko modeli varēja pārņemt padomju kolhozi, sovhozi, kas arī pievāca visu vērtīgo, tikai nolaidības, neprasmes un zemās darba kultūras dēļ daudz ko līdz galam neīstenoja.
Vēstures takā
Kādreizējā stallī, kur barons turēja zirgus un karietes, padomju okupācijas laikā atradās traktoru mehāniskā darbnīca, tagad iekārtota reģistratūra, kā arī novietots grāmatu skapis, pilns ar vērtīgiem izdevumiem. Gunita norāda uz sienas gleznojumiem, vienā no tiem redzama Rankas muiža, kāda tā izskatījusies 1926. gadā.
“Šajā ēkā esam ieplānojuši arī koncertzāli simt klausītājiem, līdz šim koncerti notiek muižas bibliotēkā, kura pārtapusi par mazu koncertzāli,” mums atklāj Gunita. Andis Ābols atslēdz seifu un izņem vienu no vērtīgākajiem muižas laiku lieciniekiem – vācu leksikonu, kas bijis barona Leonharda fon Meiendorfa bibliotēkā, kurā glabājās aptuveni 11 000 grāmatu.
“Šo vārdnīcu mums uzdāvināja apmeklētājs no Rīgas, to viņš atradis sava vectēva grāmatu krājumā.” Andis parāda vēl otru muižas vērtību – diriģenta zizli. Barons bijis kultūras, mākslas cilvēks, apkārtējo cienīts, visus nodrošinājis ar darbu, tāpēc grūti saprast, kāpēc uz viņu kāds šāva… No ievainojuma mira.
Kur apglabāts, vēl tiek skaidrots, jo versijas ir divas – vai nu dus Dieva mierā Vācijā, kur ārstēts, vai cinka zārkā atvests uz šejienes vietējo baronu kapliču… Izpētes darbs uzticēts vēsturniecei.
Garīgai atpūtai
Otrajā atjaunotajā ēkā, kas senāk bijusi klēts, padomju laikā kombainu garāža, iekārtota neliela izstāžu zāle ar Anda Ābola auto, dažādiem seniem priekšmetiem, tostarp Liepājas drāšu fabrikā izlietu zvanu. Apskatāmas arī unikālas muižas atslēgas, kuras glabājusi vietējā skolotāja.
Šīs ēkas vienā pusē ir iekārtota bibliotēka ar kamerzāli – tajā ir lieliska akustika! “Pie mums koncertējuši daudzi operas un operešu solisti. Piemēram, operdziedātāja, vokālā pedagoģe un mūsu muižas koncertu producente Rudīte Ruško. Skumji, pagājušā gada nogalē viņa negaidīti devās mūžībā.”
Rudīte Ruško bija Gunitas un Anda jaunākās meitas vokālā pedagoģe. Par godu viņas piemiņai muižas īpašnieki iestādījuši septiņdesmit ceriņus (Rudīte Ruško bija arī Dobeles ceriņu svētku rīkotāja) – tie priecēs apmeklētājus pie topošās koncertzāles, kur reljefs tā vien aicina sēdēt zālītē un klausīties brīvdabas koncertus.
Tā dēvētajā jaunajā pilī, kur padomju laikā bijusi slimnīca ar dzemdību un ķirurģijas zāli un 30 cilvēku lielu personālu, iekārtota Lurdas Dievmātes un Svētās Bernadetes Romas katoļu kapela, tā iesvētīta 2016. gada 2. oktobrī, piedaloties kardinālam Jānim Pujatam. Zīmīgi un simboliski, ka dievnams iekārtots tieši dzemdību zāles vietā un ir muižas krāšņākais objekts.
“Nereti pie mums atbrauc tie, kas te dzimuši, un priecājas, redzot paveikto. Ballītes, plašas kāzas te nerīkojam, jo tad grūti pārredzēt notiekošo. Turklāt kņada, skaļums nesaskan ar kapelas būtību. Rankas muižā ierīkotā viesu nama apmeklētājiem ir pieejama gan kapela, gan bibliotēka, gan parks, kur baudīt dabu, gūt sirdsmieru. Gaidām tādu publiku, kura grib šādu atpūtu,” teic Gunita Ābola.
Fakti
Pirmās ziņas par Rankas muižu saistās ar 1638. gadu, kad tā atzīmēta kā patstāvīga muiža, neatkarīga no Piebalgas. Šajā laikā arklu revīzijas dokumenti apliecina muižas saimniecisko esamību. Tagadējā Rankas muižas centra veidošana, domājams, sākusies pēc 1724. gada, muižas dzīvojamā ēka celta ap 18. gs. vidu un vēlāk vairākkārt paplašināta.
Lielākās pārbūves notikušas no 1836. līdz 1866. gadam, kad pils iekštelpu plānojums, interjers un fasādes bija izveidotas atbilstoši tā laika valdošajam klasicisma stilam. Pirmskara Latvijā pili ar apkārtējām ēkām piešķīra Valsts Rankas mājturības skolai, dibināta 1923. gadā ar nolūku veicināt lauku kultūru. 1924./1925. mācību gadā skola pilnībā pārgāja Latvijas Mazsaimniecības veicināšanas biedrības īpašumā un uzturēšanā.
Otrā pasaules kara laikā skolā ierīkota vācu lazarete. Mācības atsākās 1944. gada rudenī un ilga līdz 1986. gadam. Šajā laikā skolai vairākkārt mainījušies nosaukumi. Padomju okupācijas laikā, 1986. gadā, skolā izcēlās pirmais ugunsgrēks it kā elektrības dēļ un nopostījis muižas labo pusi.
Ēku gan atjaunoja, taču 1990. gadā izcēlās otrais ugunsgrēks, šoreiz nopostot ēku pilnībā. Ir pieņēmumi, ka tā bijusi ļaunprātīga dedzināšana. Mūsdienās no pils ēkas saglabājušās vien drupas, saimnieki tās ir iekonservējuši, atstājuši kā mākslas objektu. Muižas teritorijā ik gadu notiek plenēri, mākslinieki iecienījuši zīmēt, gleznot šīs vecās pils mūrus.
Ekskursija pa Rankas muižu iekļauj visu telpu apskati: reģistratūru, antīko automašīnu un priekšmetu izstādi, mākslas galeriju, bibliotēku un Romas katoļu kapelu, kā arī muižas 8,4 ha plašo parku ar trīs dīķiem. Sv. mise Romas katoļu kapelā – 21. martā plkst. 14.
