Olafs Zvejnieks: Grūts sākums un tikpat grūts turpinājums 0
Lielais partiju skaits no jauna ievēlētajā Saeimā, izteiktu uzvarētāju neesamība, partiju jau iepriekš savilktās “sarkanās līnijas” un lielais nepieredzējušo deputātu skaits garantē ilgas un grūtas sarunas par valdības izveidi.
Sadrumstalota Saeima, kurā iespējami vismaz seši valdības izveides varianti, neiesaistot “Saskaņu”, un vēl vairāk, ja iesaista, nozīmē sarežģītas sarunas par valdības izveidi, partijām mēģinot izkalkulēt izdevīgāko variantu.
No praktiskā viedokļa šādas ilgas sarunas par valdības konfigurāciju nozīmē to, ka 2019. gada valsts budžets tiks apstiprināts vai nu pašās šā gada beigās, vai arī tikai pēc Jaunā gada.
Lai gan tas neradīs nepatīkamas sekas valsts finanšu stabilitātei, tomēr skaidrs, ka šāda scenārija gadījumā gada pirmie mēneši valsts iestādēm būs jāpavada “bada maizē”, kavēsies arī valsts iepirkumi, kas radīs sekas uzņēmējdarbībai.
Pašas nozīmīgākās sekas tomēr varētu radīt nepieciešamo reformu tempa zudums izglītībā, veselības aprūpē u. c. nozarēs.
Pēdējais apgalvojums gan ir aktuāls tikai tad, ja vājā un sadrumstalotā, ar daudziem populistiem “bagātinātā” valdošā koalīcija vispār būs spējīga uzsākt vai turpināt jebkādas reformas – vai nu jau minētajās nozarēs, vai, piemēram, tikpat sasāpējušajā reģionālās reformas jautājumā, ar kuru netika galā iepriekšējā valdība.
Virkne politikas komentētāju jau izteikuši savas šaubas par to, ka šī Saeima spēs veikt jebkādas valsts nākotnei nepieciešamās pārmaiņas, spilgtākais no šiem vērtējumiem, šķiet, ir: “Vēlēšanu galvenais zaudētājs ir Latvijas tauta” (F. Rajevskis).
Vai, piemēram, tikpat spilgts Jurģa Liepnieka vērtējums: “Piecu vai sešu partiju koalīcija, kurā katram ir zelta akcija vai tuvu tam, kurā dominē narcistiski populisti, iesācēji, skandālisti un pašlabuma meklētāji, – kas tur var sanākt?”
Uz šī fona M. Kučinska valdības iemiesotā “stabilitāte”, kurai vēlētāji tagad parādījuši treknu pigu, jau pēc gada var tikt vērtēta kā īsta leiputrija.
Lai gan jāšaubās, ka vēlētāji izdarījuši izvēli, balstoties uz partiju programmām, tomēr šķiet, ka var nosaukt ekonomiskās idejas, kas uzvarējušas šajās vēlēšanās. Tās ir – OIK atcelšana, lai cik nereālistisks būtu šis lēmums īstermiņā.
Nekustamā īpašuma nodokļa atcelšana vienīgajam mājoklim. Dzelzceļa elektrifikācijas projekta atcelšana. Ministriju skaita samazināšana. Protams, kas no šiem solījumiem reāli tiks īstenots, to varēs spriest tikai pēc valdības veidošanas sarunu beigām un valdības plānu publiskošanas.
Jācer tomēr, ka pašsaglabāšanās instinkts liks partijām izveidot darbaspējīgu valdību, jo vēlētāju neapmierinātības vilni, kas sekos četriem neefektīva darba gadiem, var aizslaucīt mēslainē visu partiju sistēmu.
Ir, protams, arī cita izeja – pieņemt tikai populistiskus lēmumus, atliekot uz vēlāku visu, kas varētu izraisīt vēlētāju neapmierinātību. Tas nozīmētu valsts nākotnes ziedošanu partiju politiskajām interesēm. Jācer, ka tik tālu nenonāks, taču šajā lietainajā oktobra rītā domas par nākotni ir tikpat lietainas.
