Grūtniece reizi nedēļā mēro 6 kilometrus līdz tuvākajam avotam. Ģimene Mālpils pagastā spiesta dzīvot bez ūdens 33
Roķēnu mājas Mālpils pagastā saimnieki darinājuši paši savām rokām no pamatiem līdz jumtam vien gada laikā. Taču ģimenes prieku par jaunceltni aizēnojis kāds trūkums – izžuvušas akas dēļ regulāri nākas iztikt bez ūdens.
Samarinu ģimenē ir četri cilvēki un drīz gaidāms jaunākais mazulis. Mamma Una ir noraizējusies, jo regulāri, sevišķi vasarā, nākas iztikt bez ūdens.
“Tad, kad ir karstas dienas, tad ūdens nav vispār!
Bet tad, kad jau kaut kāds lietus līst vai kas, tad ūdens ir tik daudz, lai varētu nomazgāt rokas un labierīcības vajadzībām,” stāsta Una, kura dzīvo bez ūdens.
Vismaz reizi nedēļā ģimene dodas uz aptuveni sešus kilometrus attālo avotiņu, lai piepildītu ūdens traukus. Kad Unas vīrs ir darbā, viņai ar grūtnieces vēderu nākas stiept ūdens pudeles pašai.
Una stāsta, ka atvesto ūdeni izmanto dzeršanai, trauku mazgāšanai un dažkārt arī labierīcībās. Taču visvairāk ģimenes mammai un viņas vīram sāp sirds, ka ūdens trūkuma dēļ nav iespējams brīvdienās atvest četrus gadus veco dēlu Adrianu, kuram ir smagas veselības problēmas, tāpēc viņš dzīvo aprūpes namā Rīgā. Vecāki zēnu satiek vien reizēs, kad dodas viņu apciemot paši, taču mājās puisēns nav bijis jau kopš ziemas.
“Mēs nevaram paņemt uz mājām no aprūpes centra, jo vienkārši mums nav viņu kur nomazgāt.
Jo mēs zinām, ka mēs nevaram tādu bērnu ielikt dušā un noskalot. Tur vajag vannu. Vannā vajag daudz ūdeni,” saka Una.
Lai gan vienmēr ar likstām tikuši galā paši, Samarini šoreiz nolēmuši mest kaunu pie malas un lūgt palīdzību vietējai Mālpils pašvaldībai, taču atsaucību uz iesniegumu, kurā lūdz finansiālu atbalstu dziļurbuma ierīkošanai, nav guvuši.
Ģimene nav nolaidusi rokas un vērsusies Labklājības ministrijā, lūdzot iesaistīties situācijas risināšanā. Ministrija ar atbildi nav vilcinājusies, atbildot, ka problēmu labi saprotot, taču palīdzēt ar naudas aizdevumu nevar. Jau atkal Samarini aicināti vērsties vietējā pašvaldībā, taču šoreiz – precizējot dziļurbuma ierīkošanas izmaksas.
Unas vīrs sazinājies ar neskaitāmiem uzņēmumiem, izvēloties vispieņemamāko piedāvājumu aptuveni 9 000 eiro vērtībā. Tāme nosūtīta pašvaldībai un Labklājības ministrijai, taču vietējie domnieki joprojām neesot snieguši atbildi. Sieviete ir neizpratnē – vai tiešām trūkst līdzekļu, lai palīdzētu, ja cītīgi tiek maksāti visi nodokļi?
”No pašvaldības puses savulaik, kādreiz, kamēr vēl nebija izstrādāti noteikumi pašvaldībā un bija arī kaut kādi garantijas fondi, kas, protams, tādi neeksistē nemaz.
Mums nav nekādu tādu iespēju ieguldīt pašvaldības privātajos, personiskajos īpašumos,” skaidro Mālpils novada domes priekšsēdētāja Solvita Strausa.
Gadījumos, ja ūdens nav pat ne pilītes, pašvaldība gatava to nodrošināt, piegādājot ar cisternām. Tāpat piedāvā izmantot dienesta viesnīcas telpas uz laiku, līdz problēma tiek atrisināta.
Labklājības ministrijas pārstāvis iesaka meklēt citu risinājumu – lūgt rast iespēju finansiāli palīdzēt vismaz nelielā apmērā, piemēram, piešķirot pabalstu, vai izveidot labdarības akciju, kurā saziedotā nauda varētu palīdzēt veikt dziļurbumu.
