Kas notiek sešās orgānu sistēmās, tikai guļot un kā aprūpēt nevarīgo 0
Dzīves ceļi ne visiem un ne vienmēr ir rozēm kaisīti. Reizumis nākas apgūt daudzas iemaņas, lai tiktu galā ar apstākļiem, kuros liktenis ievedis. Stāvoklis, kuru neviens nevēlas piedzīvot, ir ilgstoša, smaga, hroniska slimība, par ļaundabīgu audzēju nerunājot. Cits top piekalts gultai kādā negadījumā gūtu traumu dēļ un vairs nespēj par sevi parūpēties. Slimnīcā sasirgušo aprūpē medicīnas personāls, bet pavisam citādi, kad aprūpe jānodrošina mājas apstākļos. Tai jābūt pakārtotai slimnieka individuālajām vajadzībām, vēlmēm un ieradumiem. Taču vienlaikus tā var palielināt stresu tuviniekiem, jo viņiem ne vien jāspēj pieņemt, ka viens no tuviniekiem kļuvis nevarīgs, bet arī jāiemācās neapjukt dažādās situācijās.
Aprūpei un kopšanai mājās ir savas priekšrocības, uzsver uzņēmuma Aprūpes birojs konsultante Ina Irša. Mājas ir slimnieka ierastā vide – tā ir viņa istaba, gulta, dažādas mīļas lietas, turklāt ģimenes locekļu klātbūtne palielina drošības izjūtu. Salīdzinot ar slimnīcu, kur ir noteikts ēšanas un dažādu ārstniecisko manipulāciju režīms, aprūpe un ārstēšana mājās tiek pakārtota cilvēka individuālajām vajadzībām, vēlmēm un ieradumiem.
Tomēr tuvā cilvēka kopšana mājiniekiem ir liels pārbaudījums: ģimenei ir jāpieņem slimība un jāpielāgojas sasirgušajam. Turklāt, lai nepieļautu veselības un citu problēmu samilzumu, jāapgūst daudz jauna.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Biķernieki Gerontoloģijas centra vadītāja Daina Zepa stāsta, ka var būt divu veidu situācijas. Pirmā – ja ar mājās kopjamo cilvēku ir iespējas komunicēt: viņš visu saprot un apzinās, var procesā būt līdzdalīgs. Otrā ir smagāka un sarežģītāka – ja slimniekam ir kognitīvi traucējumi, viņš savus tuviniekus lāgā neatpazīst, tālab ar viņu neveidojas produktīvs kontakts, un viņa vēlmes un vajadzības nav iespējams tik labi apjaust.
Mazkustīgumam savas sekas
Pēc Inas Iršas vārdiem, agrāk bija pieņemts uzskatīt, ka vislabākā poza slimniekam ir guļus gultā, taču tagad ārsti aizvien uzņēmīgāk cenšas panākt arī vertikālu stāvokli, pacientus sēdinot un stutējot kājās.
Nereti smagu slimību gadījumā komplikācijas rodas tieši no kustību zaudējuma. Biežākās no tām saistītas ar vairākām organisma sistēmām.
Sirds un asinsvadu sistēma
Artērijās zūd tonuss, kas ļauj uzturēt normālu asinsspiedienu. Ja slimnieks pēc ilgas gulēšanas ceļas, viņš izjūt reiboni, kļūst bāls un svīst vai pat ģībst. Līdzīgi ir ar vēnu tonusu, kad asinis lēnāk tiek pumpētas atpakaļ uz sirdi. Tas var izraisīt asins sastrēgumus kāju vēnās ar akūtu iekaisumu un risku trombam nokļūt plaušās vai galvas smadzenēs.
Mazkustīguma dēļ tonusu zaudē arī sirds, kas cenšas to kompensēt ar ātrāku darbību: paātrinās pulss.
Gremošanas sistēma
Gremošanas sistēma strādā gausi, gulošs cilvēks bieži vien cieš no spiediena kuņģī, uzpūsta vēdera, aizcietējumiem. Tas viss var samazināt ēstgribu, jo gaiss kuņģī un zarnās mēdz radīt iespaidu, ka nekas nešķiet ieēdams.
Urīnorgānu sistēma
Gulošā stāvoklī sistēma, kas izveidojusies, rēķinoties ar gravitācijas iedarbību (šķidrumam jātek no nierēm uz urīnpūsli), nevar tik labi izvadīt urīnu, un tas var uzkrāties, pūslī un nierēs radot infekcijām labvēlīgu vidi. Pūšļa iekaisums bieži vien ir urīna nesaturēšanas cēlonis, un tad slimnieka aprūpei pievienojas jaunas raizes.
Āda
Vesels cilvēks bieži maina stāvokli krēslā vai gultā, pats to neapzinādamies. Parasti to dara uzreiz, tiklīdz jūt kādā vietā spiedienu. Turpretī gulošs slimnieks vai nu spiedienu nejūt, vai arī nespēj pats pagrozīties, lai pasaudzētu ādu. Tādēļ rodas visbiežākā un sarežģītāk ārstējamā komplikācija – izgulējumi.
Elpošanas sistēma
Guļot plaušas netiek pilnībā piepildītas ar gaisu, līdz ar to elpceļu izdalījumi (krēpas) netiek pienācīgi atklepoti un nogulsnējas plaušās. Tālab slimniekam draud plaušu karsonis, ko var izraisīt dažādi elpošanas ceļos ieperinājušies vīrusi un mikrobi, īpaši, ja slimnieka istabu pietiekami labi neuzkopj un nevēdina.
Kauli un muskuļi
Kad skeletam nav slodzes, proti, kad cilvēks nestāv, kauli pamazām zaudē minerālvielu saturu, kļūst trausli un viegli lūst. Minerālvielas nonāk asinīs un tiek izvadītas caur nierēm un urīnceļiem. To augstais īpatsvars asinīs izjauc ķermeņa ķīmisko līdzsvaru, savukārt lielā minerālvielu deva urīnā rosina nierakmeņu veidošanos. Tāpēc slimniekam vajadzētu uzņemt lielu daudzumu šķidruma, lai skalotu urīnceļus.
Skeleta muskuļi atrofējas, zaudējot savu masu. Gulošs slimnieks (arī tāds, kam apetītes netrūkst) parasti samērā strauji zaudē svaru, jo muskuļu masu aizvieto tauki.
Ja slimnieks pats neizkustina locītavas (tās sauc par aktīvajām kustībām) vai to neizdara ģimenes locekļi (tās dēvē par pasīvajām kustībām), muskuļu grupas, kas saliec locekļus, gūst virsroku par tām, kas iztaisno. Savelkoties locekļiem, cīpslas, kas tur muskuļus pie kauliem, zaudē elastīgumu un saīsinās. Ar laiku deformējas arī paši kauli, un locītavas vairs nav iespējams iztaisnot.
Kā novērst mazkustības izraisītas komplikācijas
Ja vien veselības stāvoklis atļauj un ārstam nav iebildumu, slimnieks jāsēdina krēslā katru dienu. Ja viņš spēj stāvēt, tad jāpalīdz darīt arī to. Kamēr slimnieks sēž, viņam vēlams dziļi elpot un atklepot elpceļos sakrājušos izdalījumus.
Gulošais, kurš pats nespēj par sevi parūpēties, jāgroza ik pēc divām stundām.
Ja slimnieks jaudā, tad laikā, kamēr ir nomodā, viņam vajadzētu kustināt pēdas uz augšu un leju, ik stundu izdarot to kaut vai pāris reižu: tas novērsīs trombu veidošanos vēnās.
Tuviniekiem pāris reižu dienā jāpalīdz izkustināt katru locītavu visā tās kustības amplitūdā, īpaši, kad cilvēks mazgājas vai tiek mazgāts, ģērbjas vai veic citas ikdienas darbības.
Ja vien ārstam nav iebildumu, gulošajam jādod pēc iespējas vairāk padzerties (nieru slimniekiem šķidruma apjoms būs ierobežots). Vislabākais dzēriens ir tīrs ūdens, taču noder arī citi, vienīgi ne alkohols. Arī kafija nav ieteicama.
Būtisks riska faktors – izgulējumi
Kolīdz cilvēks kļūst gulošs, pats svarīgākais ir nepieļaut, lai viņam parādītos izgulējumi – mīksto audu (ādas vai zemādas) atmiršana (nekroze), kuras cēlonis ir nospieduma radīti asinsrites traucējumi.
Daktere Daina Zepa piebilst: izgulējumu riska faktori ir arī dažādas saslimšanas, piemēram, sekas pēc smaga insulta, kad ir izteikti kustību traucējumi, kas saglabājas un nepāriet. Izgulējumi var veidoties arī pēc traumām, lūzumiem, to skaitā – osteoporozes dēļ gūtiem lūzumiem, kā arī citām slimībām, kas ierobežo kustības. Ar to var nākties saskarties arī cilvēkam, kurš ir gados un kuru pārņēmis vispārējs nespēks un vārgums, kura dēļ viņš nokļuvis uz gultas.
Jāievēro izgulējumu profilakse: pacients rūpīgi un sistemātiski jāgroza, regulāri jāmaina ķermeņa stāvoklis – arī naktī, lai spiediena spēks uz riska zonām, kur kauli ir tuvu ādai, nebūtu ilgāks par divām stundām. Īpaši jāuzmana papēži: uz muguras gulošajam papēžu kauli visilgāk ir saskarē ar ādu, uz to spiežot. Ja uz tiem parādījies sarkans plankums, jālieto medicīnas preču veikalos iegādājamas speciālas mīkstās uzmavas. Zem apakšstilbiem var palikt salocītu segu vai dvieli, lai vieta, kur kauls ir tuvu ādai, ilgstoši nejūt spiedienu pret ādas virsmu.
Vispārīgs ieteikums – ja parādās izgulējums, galvenais nosacījums ir konkrēto vietu atslogot, novēršot saskarsmi ar matraci vai gultu, līdz brīdim, kamēr bojājums sadzīst. Ja tā nenotiek, noteikti jāmeklē ārstu palīdzība.
Ja slimnieka stāvoklis ir ļoti nopietns un jāguļ ilgstoši, reizēm var noderēt specializētajos veikalos nopērkamie vai nomā pieejamie īpašie pretizgulējumu matrači: piepūšoties un izlaižot gaisu, tajos pēc noteikta laika mainās spiediens, aizkavējot izgulējumu rašanos. Taču arī tad, ja ir šāds gudrais matracis, pacients tik un tā nav atstājams vienā pozīcijā – viņš noteikti jāapskata un ik pēc laika jāpagroza.
❱ nelīdzena gultas virsma, palaga krokas;
❱ sagumzīti pārsēji;
❱ ilgstošs mehānisks spiediens;
❱ mitrums;
❱ higiēnas neievērošana, īpaši kairinošu vielu, piemēram, sviedru, urīna, fēču, izdalījumu no brūcēm, kā arī ziepju ietekme uz ādu;
❱ ķermeņa spiediena mehāniska iedarbība uz vietām, kurās kauli atrodas tuvu ķermeņa virsmai un kas klātas tikai ar plānu ādas slāni, kā arī ir slikti apasiņotas. Tādas vietas ir lāpstiņas, elkoņi, ceļgali, papēži, potītes, pakausis, ausis, krusti.
Izgulējumu rašanās pazīmes
ādas karstums, pārlieks jutīgums, diskomforts, viegla sāpju sajūta
ādas bālums vai apsārtums; tumšāks, pēc tam brūns vai melns kāds nejutīgs ādas laukums
atmirusī āda nolobās, izveidojot čūlu
Pilnvērtīgi jāēd!
Ēdiens nodrošina organismam enerģiju un barības vielas. Vairākumam cilvēku ēšana sagādā baudu, taču gulošiem pacientiem mēdz būt otrādi. Pēc dakteres Dainas Zepas vārdiem, daudzi slimības dēļ nevar uzņemt vajadzīgo olbaltumvielu daudzumu, bet ēdiens un tajā esošās uzturvielas gulošajam ir ļoti svarīgas, lai audi atjaunotos un notiktu dzīšana.
“Dienā noteikti jāuzņem vismaz grams olbaltumvielu uz katru svara kilogramu,” uzsver ārste. “Tomēr ne vienmēr sasirgušais saņem vajadzīgo daudzumu ēdiena un pareizas, sabalansētas uzturvielas. Nereti vispār atsakās vai nevēlas ēst. Nav apetītes, bet arī jāskatās, kāds ir mutes dobuma un zobu stāvoklis, jo tas ir darbs – sakošļāt ēdienu, tādēļ reizēm tas jāpasniedz īpaši pagatavotā veidā, sasmalcināts, sablendēts. Turklāt to nepieciešams dažādot – galvenais, lai garšotu. Ja omlete, tad lai ēd omleti, bet varbūt gribas sautējumu, biezzupu vai ko citu. Reizēm gulošais no ēšanas procesa ātri nogurst un nespēj visu notiesāt, līdz ar to tas var prasīt ilgāku laiku un pat pamudināšanu no tuvinieku puses.”
Slimniekam vajadzētu paēst vismaz trīs reizes dienā, vislabāk mājās pagatavotu maltīti. Ēdienreižu starplaikos varētu būt kāda uzkoda vai dzēriens, teiksim, dārzeņi, augļi, salāti, ķīseļi, kompoti. Reizumis varētu piedāvāt cepumus vai iemīļoto saldo ēdienu. Ja cilvēkam grūti sakošļāt augļus, tos var nomizot, sarīvēt, bet dārzeņus – izsautēt, pacept.
Dažkārt papildus mājās pagatavotajam ēdienam var noderēt aptiekās pieejamie speciālie uztura produkti ar palielinātu olbaltumvielu saturu, taču tie jālieto pēc ārsta ieteikuma. Katrā konkrētā gadījumā ir savi uztura sastāva un regulēšanas ieteikumi. Reizēm neiztikt arī bez ģimenes ārsta konsultācijas – sākumā tieši viņš spēs dot padomus, bet nepieciešamības gadījumā nosūtīs uz konsultāciju pie kāda cita speciālista.
Neaizmirstam ūdeni!
Ūdenim nav uzturvērtības, tomēr tas ir viena no svarīgākajām uztura daļām, jo nepieciešams dažādās vielmaiņas reakcijās. Cilvēka organisms diennaktī zaudē līdz diviem litriem šķidruma, līdz ar to šāds daudzums arī atjaunojams, skaidro Ina Irša. Apmēram puse no nepieciešamā šķidruma tiek uzņemta ar pārtikas produktiem, taču otra puse jāno-drošina ar dzērieniem, priekšroku dodot dzeramajam vai avota ūdenim, minerālūdenim. Var dzert dārzeņu sulas, nesaldinātas augļu un zāļu tējas. Svaigi spiestas augļu sulas būtu jāatšķaida ar ūdeni vai minerālūdeni, jo augļos ir daudz cukura. Mēreni jālieto nesaldināta melnā tēja un kafija.
Par sliktiem slāpju remdētājiem uzskatāmas limonādes, dažādi augļu nektāri un koncentrētas augļu sulas, jo tās satur daudz cukura.
Arī daktere Daina Zepa uzsver: lai arī cilvēks ir gulošs, viņam dienā vajadzētu izdzert vismaz vienu, vēl labāk – pusotra litra šķidruma. Ja ne ūdeni, tad vismaz ķīseli, kompotu, tēju, apēst zupu vai biezzupu. Ja būs par maz, tas var nevēlami ietekmēt nieru funkciju un ādas stāvokli.
Mazgāšanās – labsajūtai un iekaisumu profilaksei
Tāpat kā visiem, arī slimniekiem nepieciešama higiēniskā aprūpe: mazgāšanās, intīmo zonu aprūpe, matu mazgāšana, zobu tīrīšana, nagu kopšana. Tas, cik bieži slimnieks jāmazgā vai jāvanno, atkarīgs no viņa ieradumiem. Ikdienas higiēniskā aprūpe liks cilvēkam justies labāk un samazinās infekciju risku, kas ir augstāks, ja āda ir bojāta un netīra.
“Vislabāk, ja būtu iespēja slimnieku sēdināt uz klozetpoda,” runājot par dabisko vajadzību nokārtošanu, uzsver Daina Zepa. “Ja ne, var mēģināt izlīdzēties ar speciālu krēslu, šīberi vai podiņu. Ja arī tā nav iespējams, jālieto autiņbiksītes. Tad gan jāizvairās no izsutumiem – šim nolūkam aptiekās pieejami gan visa ķermeņa, gan intīmo zonu higiēnai pieejami speciāli kopšanas līdzekļi.”
Uz jautājumu, kā kopt un mazgāt tos, kurus nevar ne iecelt, ne izcelt no vannas, daktere atbild: “Tuvinieku var apslaucīt vai norīvēt ar mitru dvieli. Tas jādara piesardzīgi, ņemot vērā gulošā ādas jutīgumu. Noderēs speciālie ādas kopšanas līdzekļi, kuriem ir gan ziepju, gan ādas mīkstinātāja funkcijas. Var likt lietā medicīnas preču veikalos pieejamos speciālos mīkstos cimdiņus. Savukārt matiem, lai tie nebūtu jāmazgā ar ūdeni, šad tad var izmantot īpašu sauso šampūnu.
Aprūpējot tuvinieku mājās, talkā var pieaicināt medicīnisko personālu. Katrā ziņā šadas rūpes radiniekiem ir psiholoģiski un arī fiziski diezgan smaga lieta. Bet tas ir savs cilvēks, kuram jāpalīdz. Tāpēc apkārtējiem būtu jāsniedz vismaz emocionāls atbalsts.”
