Grūti noticēt, ka Vidusāzijas valstīs arodizglītības līmenis ir augstāks nekā Latvijā 0
Nospriegotajā gadu beigu gaisotnē – Krājbankas sagrūšana, valsts budžeta izmisīgā tapināšana nākamajiem divpadsmit mēnešiem, starptautisko aizdevēju vizītes, izglītības un zinātnes ministra drastiskie paziņojumi, gaidāmais referendums par divvalodību vēl nebūt nav pilns saraksts – cauri šim trauksmainajam sablīvējumam no Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) izlauzās mūsu arodizglītībai veltītas kritiskas piezīmes.
Apstiprinot savu lietišķo ievirzi, LDDK pa šīs kritikas pēdām raidīja nopietnu secinājumu: vietējo darbaroku kvalifikācija ir ļoti zema un sarežģīti atrast jaunajām tehnoloģiskajām līnijām piemērotus kadrus, tāpēc vieglās rūpniecības uzņēmumi, Ogres trikotāžas kombinātu ieskaitot, apsver iespēju uzaicināt viesstrādnieces no Uzbekistānas. Šķiet, tas nozīmē jau vismaz daļēji pieņemtu lēmumu, kuram pēc loģikas vajadzēja skaļi atbalsoties sabiedrībā. Jo Latvijā taču šobrīd bez darba ir pietiekami šuvēju, adītāju un citu līdzīgu profesiju arodnieču, lai uzņēmumi prasmju noteikšanas konkursā varētu atlasīt nepieciešamos zelta roku desmitus, nevis lūkoties uz Vidusāzijas pusi.
Bet, liekas, LDDK paudums nesaviļņoja pat protesta iemeslu meklēšanā roku iesitušos un uz iebildēm trenētos arodbiedrību cilvēkus. Izskanēja tikai daži rāmi ekonomikas analītiķu viedokļi par to, ka nākotnē Latvija gluži objektīvi bez viesstrādniekiem neiztiks un ka uzskatāmi milst vajadzība darbaspēka nodokļu samazinājumam.
Ekonomisti minētos jautājumus bieži aplūkojuši un acīmredzot kādu brīdi atturēsies plašāk iztirzāt zināmo. Kā jau lietpratēji, kurus tēlaini mēdz dēvēt par drēbes pazinējiem, viņi labi saredz arī LDDK vēstījuma oderi: alga dažā vietējā uzņēmumā pievilcīga izskatās vien visaptveroša hroniska bezdarba izmocītiem ļaudīm no valsts, kur dīvainā vienībā pastāv feodālisms, sociālisms un kapitālisma aizmetņi. Es ar to nekādā ziņā negribu sacīt, ka uzbekietes gluži cilvēciski atbīdāmas uz zemāka attīstības pakāpiena. Protams, ne. Ir tikai dziļi jāšaubās, vai tādā valstī, kuras izglītības līmeņus dažādi starptautiskie eksperti atzīst par stipri attālinātiem no pilnības, jo visu jomu skolām piešķirtā nauda lielākoties nogulst korumpētu ierēdņu makos, grūti noticēt, ka tādos apstākļos Uzbekistānas arodskolas patiešām sagatavo tik satriecoši augstas raudzes strādnieces, ka neviena Latvijā apmācītā līdzi netiek.
Manuprāt, LDDK kā uzņēmēju vēlmes un vajadzības koncentrējoša veidojuma pauduma “kažociņam” par uzbeku viesstrādniecēm ir vēl kāda odere, neuzkrītoši paslēpta aiz vietējā darba tirgus nepievilcīgo algu cipariem. Tiesa, neviens darba devējs jums publiski neatzīsies, ka par savu tiesību un likumu vietējo viszini pie konveijera uzņēmējam daudz pievilcīgāks un krietni mazākas galvassāpes sološs ir tāds, kurš svešas valodas telpā nemaz nejaudā izsekot politiskajām norisēm Latvijā. Tāpēc būs rātns, paklausīgs un viegli manipulējams.
