Atis Klimovičs: Grūti nosūtīt smagos “Leopardus”! 58
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Būtu Latvijas Bruņotajiem spēkiem savi tanki, tie visdrīzāk arī tiktu nosūtīti ukraiņiem, taču mūsu armijai tādu nav bijis, izņemot dažus, kas kalpojuši faktiski tikai vien par dekorāciju. Jau no paša sākuma – pēc neatkarības atjaunošanas – mūsu valsts aizsardzības doktrīna neparedzēja šādas kaujas tehnikas ieviešanu. Tam daudzus gadus gandrīz līdz pat beidzamajam laikam bija it kā samērā racionāls pamatojums, jo tanku noderība mūsdienu karos tika ievērojami apšaubīta. Tos daudzi pieskaitīja gluži vai aizvēsturiskiem rekvizītiem.
Taču tagad šī teorija sabrukusi kā kāršu namiņš, jo “moderno” karu viena agresīva un būtībā jau totalitāra valsts ved pilnībā pa vecam – izšaujot desmitiem tūkstoš šāviņu, cenšoties pilnībā iznīcināt apdzīvotas vietas, tad darbā sūtot vienu pēc otra kājnieku viļņus, ko atbalsta bruņutehnika. No vienas puses, tam vajadzētu būt pārsteidzoši, jo šādā karošanā šķietami nav nekādas loģikas – nedz no materiālā aspekta, nedz vienkārši humānā un cilvēciskā. Tiek iznīcināti īpašumi miljardu vērtībā, tiek nogalināti un par invalīdiem padarīti desmitiem tūkstoši cilvēku.
Kas pilnībā absurdi – ne mazākajā mērā nežēlojot savus karavīrus, kurus ģenerāļi bez liekām emocijām sadedzina kaujas laukā. Taču nesaprotama šāda rīcība šķiet tikai no Rietumu skatpunkta. Šajā Eiropas daļā, šķiet, neviens pat visdrausmīgākajos murgos nepieļauj karu, teiksim, starp Franciju un Vāciju. Tādu pagātnē bijis gana, taču tagad sasniegta cita robeža – grūti iedomāties kaut ko tamlīdzīgu atkārtojamies.
No otras puses, apstiprinājies vecais, brutālais teiciens par Krieviju, ka nieks par zaudētajiem – vecenes piedzemdēs jaunus. Līdz šim Ukrainas kara frontē notiekošais liecinājis par labu šādam uzskatam. Arī pēdējā laika smagākajos frontes iecirkņos pie Bahmutas un Soledaras, kā arī citviet pieredzēts, ka pretinieks savējo “masu” nežēlo nemaz. Mūsu militārpersonu un arī ukraiņu vērtējumā tas rada lielus zaudējumus, piemēram, 23. janvāra diennaktī esot iznīcināts ap 690 iebrucēju, ziņojuši ukraiņi.
Pavisam 11 mēnešu laikā esot likvidēti 122 170 krievu iebrucēju. Tomēr šādi regulāri zaudējumi nedod pamatu gaidīt kara intensitātes samazināšanos. Gluži pretēji, krievu spēki drīzumā cer saņemt lielus svaigu spēku papildinājumus, kas, iespējams, pat būšot labāki par iepriekš mobilizētajiem. Tāpat visdrīzāk jaunus apgriezienus var uzņemt krievu militārā rūpniecība, kas joprojām ik dienu saražo prāvu daudzumu munīcijas.
Tas speciālistus mudinājis izteikties, ka tuvākie mēneši var izvērsties karsti un visai nozīmīgi kara gaitai. Tieši tādēļ jaunas būtiskas ieroču un bruņojuma piegādes Ukrainai pēc iespējas īsākā laikā ir tik svarīgas. Nepieciešami, kā redzams jau ilgāku laiku, izrādījušies tanki, par kuru piegādēm Ukrainai tiek diskutēts gandrīz ik dienu.
Par Berlīnes pozīciju šajā jautājumā vairs pat negribas smīkņāt – taču pozitīvu virzību, šķiet, panākusi Varšava, kas pateikusi, ka Vācija šādi varot nostāties nepareizajā pusē. Skaudrs un visai precīzs atzinums, bet, kā redzams, pēc beidzamajiem paziņojumiem – Vācija būšot tomēr gatava sūtīt savus labos “Leopardus” pret krievu T-90. Lai tiem sokas!
