Grūti izlemjamā nākotne 0
Eiropas Komisija pagājušajā nedēļā nāca klajā ar savām idejām attiecībā uz Francijas prezidenta Emanuela Makrona ierosināto konferenci par Eiropas nākotni.
Parlamenta redzējums
Tādējādi gaidāmais notikums pamazām iegūst skaidrākas aprises, kuras sākotnēji tika iezīmētas Eiropas Parlamenta 15. janvārī pieņemtajā rezolūcijā. Nedaudz ieskicējot arī pasākuma formu – tā pamatā liekami iedzīvotāju izvirzīto pārstāvju tematiskie forumi jeb pilsoņu agoras. (Agora bija tautas sapulce Senajā Grieķijā.) Šajās sapulcēs izkristalizētie viedokļi vēlāk apspriežami konferences plenārsēdē ar Eiropas Savienības un ES dalībvalstu dažādu līmeņu varasiestāžu, sociālo partneru un nevalstisko organizāciju iespējami plašu līdzdalību, lai saskaņā ar ieceri iekustinātu reformu procesu. Eiroparlamentam, Padomei un Komisijai jāuzņemas patronāža un visu norišu koordinēšanas darbs.
Droši vien nāksies pārvarēt diezgan daudzas organizatoriskas grūtības un pilsoņu kopuma lielas daļas pasivitāti, kas izpaudās jau bijušā komisijas priekšsēdētāja Žana Kloda Junkera 2015. gadā Eiropas Savienībā iniciētajos “pilsoņu dialogos” un līdzīgā Makrona iniciētā pasākumā 2018. gadā, kuri, tiesa, nebija tik ambiciozi. Aplēsts, ka pilsoņu dialogos, kas noslēdzās pērn, piedalījušies pāri par divsimt tūkstošiem cilvēku, un, cik noprotams, pārsvarā tie bija Eiropas ciešākas integrācijas piekritēji. Turpretī konferencē par Eiropas nākotni vajadzētu uzklausīt arī eiroskeptiskas un pat eirofobas balsis, ja reiz tā pretendē būt sekmīga, visaptveroša un iekļaujoša.
Elizejas pils un Eiroparlamenta vairākuma uztverē konferencei gan vajadzētu kļūt par pamudinājumu tam, lai vajadzības gadījumā tiktu izdarīti grozījumi ES pamatlīgumos un izveidots “pastāvīgs pilsoņu līdzdalības mehānisms”. Tas būs ne vien politiski, bet arī juridiski ārkārtīgi sarežģīti. Tāpat problemātisks var izrādīties uzstādījums par konferences noslēgšanu 2022. gada vasarā, kas sakristu ar Francijas prezidentūru Eiropas Savienības Padomē, turklāt atšķiras domas, vai minētais termiņš būtu lietderīgs. Toties vienprātība, šķiet, jau panākta par konferences atklāšanu Dubrovnikā šā gada Eiropas dienā 9. maijā, kad apritēs septiņdesmitā gadskārta kopš Robēra Šūmaņa vēsturiskās deklarācijas.
Komisijas piedāvājums
Konferenci atbalsta arī Eiropas Komisija, kuras priekšlikumi galvenokārt veltīti darba saturam, ko atspoguļos īpaša “daudzvalodu tiešsaistes platforma”, kur būs izsekojamas debates un publicēti dokumenti. Darbā atbilstoši kompetencei iesaistīsies visi komisāru kolēģijas locekļi, turklāt EK priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena uzticējusi īpašus mandātus trim saviem vietniekiem – Verai Jurovai (kuras atbildības jomā ir vērtības un pārredzamība), Dubrovkai Šuicai (demokrātija un demogrāfija) un Marošam Šefčovičam (iestāžu attiecības un nākotnes plānošana). Komisija iesaka izvērst debates paralēli divos virzienos.
Pirmais tēmu loks būtu pievērsts ES dokumentos jau fiksētajiem un komisijas prioritāšu skaitā iekļautajiem vai vēl izvirzāmajiem mērķiem – cīņai pret klimata pārmaiņām, ekonomikai “cilvēku labā”, sociālā taisnīguma un vienlīdzības principu iedzīvināšanai, digitālajai pārveidei, ES globālās ietekmes palielināšanai, eiropeisko vērtību izplatīšanai, Eiropas demokrātisko pamatu nostiprināšanai u.c.
Otrs diskusiju virziens skartu varbūtējus institucionālus pārkārtojumus vai citus specifiskus jautājumus. Piemēram, nepieciešamību ieviest transnacionālos deputātu kandidātu sarakstus Eiropas Parlamenta vēlēšanās. Bet, kā ne velti norādīts komisijas skaidrojumos, lai panāktu šo jaunievedumu, ir vajadzīgs parlamenta formulēts priekšlikums un Eiropadomes jeb visu ES dalībvalstu vienprātīgs atbalsts un atbilstība dalībvalstīs spēkā esošajiem tiesību aktiem. Respektīvi, komisija savu pilnvaru ietvaros zināmos gadījumos var būt vienīgi “objektīvs mediators starp parlamentu un padomi” un sniegt juridisku ekspertīzi. Tomēr galīgajā variantā pasākuma koncepcija un kalendārs tiks paziņoti parlamenta, Padomes un komisijas kopīgajā deklarācijā.
Un ko tālāk?
Analītiķi brīdina, ka konferences misiju “dot vārdu pilsoņiem” būs sarežģīti apvienot ar pilsoņus visai maz interesējošo uzdevumu šķetināt “strīdīgus institucionālus jautājumus” (Šūmaņa fonda eksperts Eriks Moriss).
Bet varbūt politiķiem nāksies vēl krietni vairāk lauzīt galvu pēc konferences. It īpaši, ja tajā izvirzīto prasību dēļ patiešām tiks nolemts ķerties pie ES pamatlīgumu grozīšanas vai pat jauna līguma izstrādes. Pat tā dēvētās vienkāršotās jeb paātrinātās procedūras gadījumā (ieviestas līdz ar tagad spēkā esošo t. s. Lisabonas līgumu), kad nav nepieciešams sasaukt Eiropas Konventu vai starpvaldību konferenci (SVK), būtu jāpanāk Eiropadomes vienprātīgs lēmums, taču tas nevar stāties spēkā, iekams to nav apstiprinājušas visas dalībvalstis, un šādu vienkāršotu procedūru nav paredzēts pielietot, lai palielinātu Eiropas Savienības pilnvaras.
Drīzāk jāparedz, ka pilsoņu ierosinājumi būs pietiekami būtiski – vismaz tādi tiek gaidīti –, un no tiem izrietošo politisko lēmumu apspriešanai Konventu sasaukt vajadzēs. Bet tas nevilšus liek atcerēties neseno pagātni, kad Valerī Žiskāra d’Estēna vadītais Konvents (2002–2003) sešpadsmit mēnešus sūri strādāja pie “projekta Līgumam par Konstitūciju Eiropai”, ko 2004. gada oktobrī sanākušajā starpvaldību konferencē parakstīja visu dalībvalstu vai to valdību vadītāji, tomēr 2005. gadā Francijā un Nīderlandē sarīkotajos referendumos “Konstitūcija” tika noraidīta. Vērienīgais projekts izgāzās par spīti ieguldītajiem milzu intelektuālajiem un arī materiālajiem resursiem.
Tamlīdzīgs risks joprojām pastāv, tāpēc izskan ekspertu ieteikums eventuālās institucionālās reformas padarīt par vienu no galvenajām tēmām Eiropas Parlamenta 2024. gada vēlēšanu kampaņā. Padziļinātas diskusijas tad izvērstos arī partiju līmenī, bet pilsoņi gūtu iespēju atbalstīt tā vai cita politiskā spēka nostāju. (Pirms tam – 2021. un 2022. gadā – notiks svarīgas vēlēšanas Vācijā un Francijā, taču tajās Eiropas tematika izšķīdīs nacionālajā problemātikā, kas drīzāk traucēs pienācīgi izsvērt gan vienu, gan otru.) Savukārt Eiroparlamenta jaunās nosacīti valdošās koalīcijas viedoklis kļūtu par savā ziņā leģitīmu pilsoņu prasību atspoguļotāju, ar ko būtu jārēķinās un kas varētu radīt varbūtējām pārmaiņām labvēlīgu dinamiku.
Bet tā lielā mērā būs atkarīga no tā, vai tiks sasniegts konferencei par Eiropas nākotni izvirzītais pamatmērķis “sniegt roku eiropiešu klusējošajam vairākumam, apveltīt viņus ar atbildību un dot viņiem iespēju izteikties”.
