Pašvaldībās vēl krīzes sekas nejūt 22
Pagaidām neviens darbinieks, kas uz savas ādas izjutis Krievijas krīzes izraisītās sekas, pašvaldību sociālajos dienestos pēc palīdzības vērsies neesot.
“It kā jau notiek tas pats, kas citas vasaras: uzņēmumi palaiž savus darbiniekus atvaļinājumos, daļa nokārto bezdarbnieku pabalstus, lasa ogas, kaut kur citur piestrādā. Krīzi jutīsim rudenī, gada beigās, kad daļai ļaužu vairs nebūs iespējams atgriezties darbā, saruks bezdarbnieku pabalsti,” skaidro Rojas novada pašvaldības sociālā dienesta vadītāja Lāsma Pūce.
To pašu apgalvo arī Valdemārpils pilsētas pārvaldes vadītājs Andris Grīnbergs. Pēc viņa aplēsēm, ar zivju apstrādi saistīti nedaudz virs simta Valdemārpils puses ļaužu.
No Dundagas puses uz zivju pārstrādes cehiem piejūrā dodoties mazāk nekā simt cilvēku, apgalvo Dundagas novada domes izpilddirektors Visvaldis Radelis, kurš tieši šobrīd nodarbojas ar komunālo maksājumu samazināšanas jautājumiem zivju pārstrādes ceham Kolkā.
“Šitā jau nav ne pirmā, ne pēdējā krīze. Ja tā gadu ieilgs, tad gan būs problēmas: kādiem 400 cilvēkiem, kas strādā zivju pārstrādē, būs grūti izdzīvošanas ziņā, bet pašvaldībām neienāks nodokļi. Taču būsim optimisti! Ražotāji cīnās un nepadodas,” saka Rojas novada domes priekšsēdētājas vietnieks Agris Jansons, kurš notiekošajā vaino tikai politiku un nekādu tur benzpirēnu. “Mēs jau varam šproti uztaisīt pavisam bālu, bet tad jau paši krievi par mums smiesies: to jau nevar ēst, vediet mums kārtīgu šproti!”
“Laiki ir nopietni, bet ir bijis trakāk – 1998. gadā, kad praktiski apstājās visa zivju pārstrādes nozare un neviens nezināja, ko darīt un kas būs, jo bija paraduši strādāt pēc padomju laika inerces. Tagad mēs visi esam gudrāki. Sen jau mums pašiem bija jāiet prom no Krievijas tirgus un jāēdina cita pasaule, kur pietiek cilvēku, kas grib ēst un kas var nopirkt mūsu produkciju,” pārliecināts Lauris Karlsons, kura vadītajā novadā pat trūcis cilvēku, kas varētu strādāt zivju pārstrādē, un tie ievesti no citiem novadiem. Starp citu, darbu zaudējusi arī L. Karlsona mamma, kura ar lielu prieku strādājusi par šprotu blīvētāju. Bet viņa kopā ar dzīvesbiedru zivis kūpinot arī pati. Ģimenes uzņēmumi, individuāla darbība daudziem bez darba palikušajiem varētu būt izeja, domā L. Karlsons.
