Negrasās padoties 22
Mērsradznieku Aigaru Neilandu vēlu vakarā sagaidu iznākam ar laivu no jūras pie Mērsraga bākas. Laivā ir trīs kastes ar lucīšiem, kas izņemti no murdiem. No rīta atnāks kūpinātājs un nokūpinās. Vēl uzņēmumā kopā ar viņu strādā sieva. Aigars rāda savu saimniecību, kas izskatās pēc normāla ceha. Vēl pagājušajā gadā viņš deva darbu 25 cilvēkiem.
“Tā jau gāja smagi, bet Krievijas krīze uzlika vāku visam. Taisīju šprotes uzņēmumiem, kam nav savu kūpinātavu – tiem vajadzēja tikai salikt kārbās. Viens no tiem Tukuma pusē palika man parādā. Tā nu tagad es skrienu, reizēm iznāk diennaktī pagulēt dažas stundas. Gribas jau normāli dzīvot un ar normālu automašīnu braukt. Kaimiņu pasaucu jūrā palīgā. Tirgoju uz ielas. Pāris reizes nedēļā braucu uz Rīgu pārdot produkciju. Tur arī pats nopērku saldētas Atlantijas zivis, ko pie sevis nokūpinu,” stāsta A. Neilands, kurš vismaz pagaidām negrasās padoties, tomēr domīgi rāda plašās un klusās ražošanas telpas.
Tikmēr Madars Smilga, kam ir tāda paša nosaukuma uzņēmums, tikai domā iesaistīties zivju pārstrādē, ir bijuši eksperimenti, kas līdz šim nav rentējušies. Pagaidām zivis tikai pērk un pārdod. Ir zivju veikals Lietuvas pilsētā Akmenē un tirdzniecības vieta Jaunakmenes tirgū. Kā uz turieni pirms sešiem gadiem ar spaini svaigu reņģu aizbraucis, tā arī palicis. Pats ar draudzeni braukā turp no Mērsraga, māte dzīvo uz vietas. Šogad vēl nopircis busiņu, no kura tirgo zivis ceļa malā Mērsragā.
