Kā skumju anekdoti Oskars stāsta par Krievijas ierēdņu viesošanos uzņēmumā. Piekasījušies, ka parastai ūdens šļūtenei, ar ko mazgā grīdu, nav uzgaļa (tas atradies blakus telpā, kā paredz Latvijas normatīvie akti), bet par to, ka uzņēmējs ieguldījis 200 000 eiro kūpinātavā, lai ar garantiju nebūtu pārsniegta benzpirēna norma, neviens negribējis ne skatīties, ne klausīties. Krievijas ierēdņi vēl nebija aizbraukuši mājās, kad pa drošiem kanāliem jau bijis zināms, ka Latvijas uzņēmumos atklātas briesmu lietas un šprotes Krievijā ievest nedrīkst. Kad O. Grosmanis saņēmis dokumentus no Krievijas ar pārbaudes rezultātiem, viņš tur izlasījis arī tādas lietas, kas viņa uzņēmumā pat teorētiski nav iespējamas. 22
“Es izkārpīšos! Bet sirds sāp par darbiniekiem. Daļa dosies uz ārzemēm. Kas nevar kaut kādu iemeslu dēļ aizbraukt, tiem paliek ogas, sēnes mežā, darbs kūdras purvā, pašu mazdārziņi. Nevienu īpaši vainot notikušajā negribu, ja nu vienīgi mūsu politiķus, kas lēma par sankcijām: viņi jau ne par ko neatbild. Es visu atbildību ņemu uz sevi un tagad cenšos strauji iekarot jaunu tirgu. Būtu zinājis, ka tā notiks, būtu to darījis lēni un pamatīgi gadiem. Bet šprotu ir žēl ne tikai ienākumu dēļ: Roja ir pasaules šprotu Meka. Bija labi darbiniekiem, man, pašvaldībai, valstij,” secina O. Grosmanis.