Man ir grūti atklāt savas jūtas. Liekas – izgāzīšos… 1
Lasītāja jautā: “Man ir 39 gadi. 10 gadus biju viena, bet pirms dažiem mēnešiem iepazinos ar kādu labestīgu un intelektuālu kungu (55). Ar katru dienu kļūstam arvien tuvāki. Lai gan saikne starp mums ir nepārprotama, pāris reizes centos arī vārdiski pastāstīt, ko pret viņu jūtu. Neizdevās. Prātā soli pa solim visu biju izplānojusi, taču, kad pienāca atbilstošs brīdis, iestājās tāds kā bloks un neko nespēju pateikt. Pēc tam sevi šaustīju.
Viņam tas izdevās tik viegli un dabiski, nesaprotu, kāpēc man tas nāk tik grūti. Tuvojas vīrieša dzimšanas diena, un es ļoti vēlos viņu iepriecināt ar atzīšanos mīlestībā, bet ļoti baidos, ka atkal izgāzīšos un sabojāšu visu kopābūšanu. Man šīs jaunās attiecības ir ļoti dārgas. Tajā pašā vakarā paredzētas arī kopīgas vakariņas ar mūsu ģimenēm, tāda kā pirmā iepazīšanās ģimeņu starpā. Kā spēt saņemties un atklāt savas jūtas?”
Atbild geštaltterapeite Agnese Spuriņa: “Jā, atzīties mīlestībā ne vienmēr ir viegli, īpaši, ja iepriekš tas nekad nav darīts vai arī ja jūtas tiek atklātas ļoti reti. Jūsu teiktajā ir vairākas frāzes, kas ļauj saprast, kāpēc šī situācija jums ir tik biedējoša un emocionāli saspringta, piemēram: “10 gadus bija viena”, “ar katru dienu kļūstam arvien tuvāki”, – aktīva tuvināšanās attiecībā pret 10 gadu būšanu vienai jau vien var radīt daudz pretrunīgu emociju.
“Mazliet arī kauns”, “bailes un kompleksi”, “viņam tas izdevās tik viegli” (salīdzināšana var pastiprināt kauna izjūtu), “es ļoti vēlos viņu iepriecināt”, “baidos, ka atkal izgāzīšos un sabojāšu visu”, “man šīs attiecības ir ļoti dārgas”, “liels uztraukums” – šie vārdi liek domāt, ka, iespējams, savulaik esat pieredzējusi ko tādu, kas radījis nedrošību un līdz ar to ietekmējis jūsu spējas spontāni un brīvi izpaust sevi un savas jūtas.
Šķietamais “nekautrīgums” reizēm kalpo kā aizsargmehānisms iekšējai trauksmei un nepārliecinātībai par sevi.
Kāpēc tā notiek un ko iesākt? Iemesli var būt meklējami gan bērnībā – regulāri piedzīvotā kaunināšanā, vainošanā, kritizēšanā un atraidīšanā, gan jaunības gados, piedzīvojot citu nozīmīgu attiecību neizdošanos. Tāda pieredze rada piesardzību un bailes piedzīvot atkārtotu otra nesapratni/nepieņemšanu, attiecību neizdošanos un ar to saistītās sirdssāpes.
Satraukumu pastiprina jūsu neizpratne par notiekošo un lielās gaidas no sevis un attiecībām kopumā.
Palīdzoši būtu, ja jūs ar kādu dalītos savās emocijās un jūtās; vislabāk ar psihoterapeitu, kas ļautu jums šīs emocijas apzināt un sadzirdēt pašai sevi, tādējādi vairojot izpratni par notiekošo. Kas zina, varbūt atklātos, ka tās vēl nemaz nav mīlestības jūtas? Ja nu atzīties jūtās mudina vēlme izpatikt vīrietim, jo ir bailes atšķirties un tikt atraidītai? Varbūt steigu rada tas, ka vīrietis savas jūtas jau ir paspējis izpaust?
Katrā ziņā būtu vēlams izvairīties no klišejām “kā un kad jāatzīstas mīlestībā”; jāmēģina vairāk ieklausīties sevī. Un nepārmest sev, ja kas neizdodas, kā plānots. Svarīgs ir gan laiks, gan konteksts – kur un kā – tas notiek. Ja pārņēmis liels uztraukums, nebūtu vēlams apvienot vairākus tik nozīmīgus notikumus vienā vakarā. Jūtu atklāšanai pateicīgāka būtu situācija, kad abi esat emocionāli uz viena viļņa, piemēram, vienoti kopīgā nodarbē. Vēstule, kāda zīmīga dziesma vai dzejolis arī varētu būt pirmais solis.”
