Mārtiņš Strods: “Mūzika ir kā liels vilnis, kurā esmu ietrāpījis un pamanījies uzlēkt uz sērfa dēļa” 1
Aija Kaukule, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Mūzikla “Agrā rūsa” pirmiestudējums notika 2007. gadā Liepājas teātrī un piedzīvoja lielus panākumus, 2010. gadā tā atjaunotā versija bija skatāma Valmieras teātrī. Abās reizēs Elzas un viņas iemīļotā – Elzas vīra, fabrikanta Ķikuļa, dēla, pievilcīgā sieviešu mīluļa Italo, – lomās iejutās Ance Krauze un Andris Ērglis, tagad, jaunajā uzveduma versijā, Italo atveidojumam izvēlēts Mārtiņš Strods, kuram šī būs arī debija aktiera ampluā.
Mārtiņu Strodu mūzikas šovu cienītāji jau 2013. gadā iepazina kā vienu no šova “Koru kari 3” dziedātājiem Rēzeknes Zaļā pakalnu kora sastāvā, tāpat arī kā šova “X faktors” dalībnieku, populārā vokālā kvarteta “Baritoni” rindās, dziedātājs uzstājies arī kā televīzijas raidījuma “Es mīlu tevi, Latvija” solists. Jau gadu kādreizējais rēzeknietis ir, kā pats saka, pilna laika rīdzinieks, par sevi teic, ka nevēlas ievietot sevi kādā no mūzikas žanru “kastītēm” un iet vienā virzienā: “Latvija ir pietiekami maza, lai viens solists varētu darīt daudz lietu.”
Mārtiņ, saprotu, pirmoreiz būsi mūzikla aktieris?
M. Strods: Tieši tā. Mana iepriekšējā loma bija bērnudārzā, kad spēlēju ezīti. Tieši to arī atbildēju aktieru atlasē uzveduma režisorei Marijai Bērziņai, kad viņa man uzdeva jautājumu par iepriekšējo pieredzi. Loma man ir liels izaicinājums – citāda vide, citādi mēģinājumi un citādi uzdevumi. Tā kā režisore ir aktrise, viņa visu uzvedumu veido caur aktierisko prizmu.
Savukārt otrā pusē ir komponists Jānis Lūsēns, kurš vēlas, lai būtu skaists dziedājums. Esmu vidū starp abām pusēm, un tā ir ļoti interesanta pieredze. Esmu šajā procesā ieniris pilnībā – darbā paņemts atvaļinājums, lai pilnībā varu nodoties mēģinājumiem. Jāatzīst, sākumā biju diezgan stīvs – bija neierasti. Tomēr ir ļoti pateicīgs muzikālais materiāls, un tas atraisa.
Pastāsti, lūdzu, no kurienes tevī ir muzikalitāte, ar ko esi pārsteidzis publiku ne vienā vien televīzijas dziesmu šovā?
Tēvam tuva ir folkloras puse, viņš spēlē kokli, vadīja deju kopu “Musturs”, un arī man mūzika sākumā nāca caur folkloru. Sākumā kā dejotājs iesaistījos folkloras kopā “Vīteri”. Kādu laiku skatījos uz mūziķiem, dziedātājiem un pie sevis domāju – viņi tur rada mūziku, bet mēs te tikai dejojam. Nav godīgi! Tā divpadsmit trīspadsmit gadu vecumā sāku “Vīteros” spēlēt mandolīnu. Mazliet arī pamēģināju klavierspēli mūzikas skolā, tomēr tobrīd viss cits šķita interesantāks, tāpēc neturpināju. Vilkme pēc mūzikas gan saglabājās.
Devītās klases izlaidumā pirmoreiz uzstājos, dziedot un spēlējot ģitāru. Cilvēkiem patika un pašam sāk šķist, ka no tā varētu kaut kas sanākt. Pēcāk, vidusskolā, mūs aicināja uzstāties ikvienā pasākumā, kur tikai vajadzēja mūziku. Vēstures skolotāja smējās – uz ģimnāziju esmu atnācis tikai tāpēc, lai padziedātu. Nākamais lielais vilnis nāca ar “Koru koriem”, bet pēc mūsu (Rēzeknes Zaļā pakalnu kora) uzvaras braucām koncertēt, un tas mutulis iegriezās tik liels, ka nespēju un arī necentos to apturēt.
Domāju, ja vēlies kaut ko izdarīt, nav svarīgi, esi diplomēts vai ne, ja vien ir liels dzinulis kaut ko sasniegt.
Kaut esi diplomēts uzņēmējdarbībā, tomēr skatuve saista vairāk?
Viens no otra šobrīd nav tālu – pašlaik esmu uzņēmies “Baritonu” menedžmentu. Tomēr man vienmēr paticis būt divās pasaulēs – gan mūzikā, gan arī tajā, ko varētu nosaukt par ikdienišķu dzīvi, darbu. Ir forši, ka vari dzīvot divas dzīves vienā. Ja ir par daudz mūzikas, tad atslodzi dod ikdienas darbs, un otrādi. Protams, esmu domājis par to, ka būs jāizvēlas. Kad mūzika uzbango tā, ka ir četrpadsmit koncerti mēnesī, tad aizdomājos arvien vairāk. Daru visu iespējamo, lai pagūtu abās pusēs un saglabātu arī privāto dzīvi.
Tomēr “Baritoni” par pieprasījumu nevar sūdzēties arvien?
Kad pagājušajā gadā spontāni izdomājām sarīkot Ziemassvētku koncertu, to izsludinājām tikai trīs nedēļas pirms notikuma. Protams, šaubījāmies, vai to varēsim, bet tad metām bailes pie malas, sev sakot – darām, jo mēs to patiešām gribam. Galu galā bija cilvēku pilna “Gora” zāle, bet mums palika apziņa, ka cilvēki vēlas mūs dzirdēt un mēs – vēlamies uzstāties. Milzīga pateicība klausītājiem par to.
Tāpēc šogad esam nolēmuši turpināt ne tikai Rēzeknē, bet plašākā koncertu tūrē Ziemassvētkos. Mums ļoti patīk iepriecināt cilvēkus un pozitīvas lietas – tieši ar to atšķiramies no citiem.
Kad cilvēks atnāk uz mūsu koncertu, no visas sirds mēģinām izdarīt tā, lai viņš no koncerta aizietu, juzdamies vismaz drusku vieglāk!
Baritonus dala liriskajos un dramatiskajos. Lai gan pēc balss tembra īsti baritons tomēr neesi, kurš no minētajiem ir vairāk tavējais?
Pēc balss tembra tiešām esmu tenors, bet Rēzeknes Zaļajā pakalnu korī dziedāju baritonu. Koncertos dalījāmies grupās un bijām četri puišu grupā. Kad kāpām uz skatuves, mūs tā arī pieteica – četri puiši – četri baritoni. No tā turpmāk saglabājās un iedzīvojās “Baritoni”. Nu jau esam izauguši no “puišu grupas” tradicionālā vecuma, puikas vairs neesam, tomēr arvien patīk četrbalsīgas dziedāšanas skanējums.
Tik ļoti patīk kopā dziedāšana, ka pagājušajos Dziesmu svētkos visi četri ielavījāmies Sondoru korī “Vējš”, jo vienkārši ļoti gribējās uz Dziesmu svētkiem. Mums arī ārkārtīgi patīk uzstāties, cilvēki to jūt – ja esi īsts, cilvēki tev ticēs. Pēc dvēseles stāvokļa gan esmu pieskaitāms liriskajiem baritoniem – tāpat kā pārējie trīs kolēģi. Manī nav drāmas, viss ir pozitīvi. Varbūt tāpēc mums, atšķirībā no daudzām grupām, nav problēmu ar savstarpēju sadzīvošanu.
Reizē apbrīnoju tādas grupas kā “Prāta vētra” – viņi vairāk nekā 30 gadus spēj turēties kopā, tas ir fenomens.
Tāpēc īpaši novērtēju to, ka arī mēs labi sadzīvojam – esam draugi, iespējams, tieši tāpēc arī labi skanam kopā.
Saistviela ir arī latgaliskais?
Svarīgākais ir tas, ka katrs apzinās savu darbiņu un lomu grupā.
Kāda mūzika saista tevi pašu?
Mūzika ir kā liels vilnis, kurā esmu ietrāpījis un pamanījies uzlēkt uz sērfa dēļa. Man ļoti patīk plūst cauri tam visam. Nāk dažādi projekti, un es iesaistos. Pēc “X faktora” priecājos, ka bija iespēja dziedāt kā solistam raidījumā “Es mīlu tevi, Latvija”. Nu manā priekšā ir izrāde, kas atkal ir pilnīgi cits virziens.
Negribu sev iedot “klapes” uz acīm, ievietot sevi kādā žanru kastītē un iet vienā virzienā. Latvija ir pietiekami maza, lai viens solists varētu darīt daudz lietu. Biju patīkami pārsteigts, kad mūzikla “Agrā rūsa” producents Aigars Dinsbergs uzrunāja atnākt uz provēm. Tiesa, kad atnācu uz atlasi un ieraudzīju Jāni Lūsēnu pie klavierēm, tad gan mazliet sastingu, tik liela cieņa ir pret viņu.
Tāpat arī pret režisori Mariju Bērziņu un manu skatuves partneri Beāti Zviedri galvenajā, Elzas, lomā. Atlasē vajadzēja dziedāt duetā ar Beāti – tikko bijām sākuši, Jānis Lūsēns nospēlēja dažus akordus, bet tad pēkšņi pārtrauca, sakot – te viss ir skaidrs. Biju pamatīgi apjucis, nesaprotot – vai nu ir ļoti labi, vai – ļoti slikti… Jāņa Lūsēna mūzika ir brīnišķīga, protams, ir pa savam izaicinājumam. Piemēram, pirmoreiz dziedāšu madrigālu – duetā ar Arta Robežnieka spēlēto Ķikuli, mana varoņa tēvu.
“Agrā rūsa” nav mūsdienu obligātās literatūras saraksta pirmajās rindās. Kā tu uztver šo darbu?
Pirms mani uzrunāja mūziklam, atzīstu, nebiju saskāries ar šo darbu – tas patiešām nav mūsu paaudzes “topsellers”. Marija Bērziņa ieteica – neskaties filmu, neskaties iepriekšējo izrādi – vienkārši izlasi grāmatu. Izlasīju romānu vienā elpā – ļoti interesants. Pārsteidzoši, ka simt gadu laikā kopš brīža, kad darbojās romāna tēli, tik daudz lietu nav mainījies līdz šim.
Joprojām dzenamies pēc materiālām lietām, ir ļoti noslāņota sabiedrība.
Stāsta aktualitāte nav zudusi, un domāju, nezudīs vēl pēc simt gadiem. Man ir sajūta, it kā es spēlētu izrādē par mums pašiem, tikai mums nav telefonu rokās. Laikmeta noskaņā – trīsdesmitajos gados – palīdz iejusties līdz sīkākajai detaļai izstrādātie Lienes Rolšteinas tērpi un Uģa Bērziņa scenogrāfija.
Elza, lauku meitene, kas alkst pēc pilsētas greznās un vieglās dzīves, iekrīt savas izvēles lamatās. Un tad ir mīlestība tevis spēlētā liktenīgā vīrieša Italo personā. Cik viņā ir no tevis paša? Daudziem atmiņā Ivara Kalniņa spēlētais Italo…
Man ir gods būt Italo – Ivars Kalniņš ir brīnišķīgs aktieris ar Holivudas izskatu, arī Andris Ērglis profesionāli izveidoja šo lomu iepriekšējā mūzikla versijā. Es Italo redzu kā puisi, kuram patīk māksla un sievietes. Viņš ir brīvdomātājs, kurš plūst pa straumi. Es cenšos tikt viņam līdzi, jo pats ikdienā īsti neatbilstu šim tēlam un viņa bohēmiskajam pasaules redzējumam.
Manī pašā no bohēmas ir maz, esmu diezgan praktisks puisis. Tomēr es viņu saprotu – piemēram, to, ka tad, ja mīl – viņa gadījumā kaut vai piecas minūtes –, tad dara to stipri un īsti. Grūtākais man ir cits – esmu smaidīgs un pozitīvs cilvēks, tāpēc brīžiem sarežģītākais aktieriskais uzdevums ir noturēt nopietnu seju – nesmaidīt. Nu jau esam iestrādājušies, ar problēmu esmu ticis galā, atliek tikai pieslīpēt detaļas. Sekojot Marijas (Bērziņas) uzstādījumam, ejam atšķirīgu ceļu, salīdzinot ar iepriekšējo uzvedumu. Tas dod jaunu elpu.
Par ko visvairāk raizējies pirms pirmizrādes?
Par to, ka uz skatuves pirmizrādē, tieši Valentīndienā, būs jāskūpstās, bet zālē to skatīsies mana draudzene, aktrise Katrīna Kreile. (Smejas.)
Kur tevi pašu vai kopā ar grupu redzēsim tuvākajā laikā?
Tagad jāizdzīvo “Agrā rūsa”, veselas 13 izrādes! Un pašam ir plāns kopā ar draudzeni beidzot aizbraukt “uzlādēt baterijas” siltākā klimatā. Kopā ar “Baritoniem” laikus gatavosimies gada nogales koncertiem, tomēr lielākais izaicinājums būs “Baritonu” pirmais albums.
Parēķinājām, ka esam ierakstījuši pietiekami daudz dziesmu, lai neapstātos un ietu līdz galam.
Ir vēlme atstāt kaut ko paliekošu, lai pēc gadiem varam ieslēgt to pašu “Spotify” un paklausīties, kā esam skanējuši. Lielākoties albumā būs pašu sacerētas dziesmas un pāris dziesmu aranžējumu, kas mums jau tik ļoti “pielipuši”, ka pašiem šķiet, ka tās ir mūsējās.
