“Grūtākā dzīves loma!” Rūdolfs Plēpis atklāti par zaudēto redzi un jauniem radošiem plāniem 10
Pie tautā mīlētā aktiera Rūdolfa Plēpja ciemos devāmies, apgāda “Jumava” uzrunāti – mākslinieks sācis plānot jaunu atmiņu grāmatu, ko kopā ar mākslinieku Robertu Blumbergu palīdzēsim izveidot. Gaidāms, ka šoreiz atmiņu stāsta tapšanā aktīvi piedalīsies arī R. Plēpja ģimene, jo jau pirms četriem gadiem viņam sākās nopietnas redzes problēmas. Bagātīgo fotogrāfiju klāstu aktieris tagad vairs skata vien spilgtās iztēles ainās, bet grāmatai jāizvēlas tik daudz gan jaunu, gan leģendārus mirkļus prātā atsaucošu foto.
Jau pirmajā apciemojuma reizē iepazīstamies ar Rūdolfa māsu Kristīni. Kad rodas ideja par aktiera dalību LTV raidījumā “Dzīvei nav melnraksta” – arī ar meitu Viktoriju, kas palīdz tēvam saposties raidījuma filmēšanai.
Kopā ar Viktoriju un dziedātāju Kasparu Markševicu pavasarī R. Plēpis viesojās daudzviet Latvijā ar koncertprogrammu “Rūdis. Stāsti un dziesmas”. “Cilvēki zvana un interesējas, kad atkal mūs redzēs. Varbūt jau rudenī tas īstenosies,” nākotnes plānus iezīmē aktieris.
Sarunā Rūdolfs Plēpis pastāvīgi atgriežas pie ģimenes – gan meitas, gan māsa un brālis, viņu bērni un citi ģimenes locekļi ir viņa atbalsts brīžos, kad vajadzīga palīdzība. “Tagad jāatveido visgrūtākā – nevis teātra, bet dzīves loma, kas man jāspēlē,” viņš atzīst.
Brīnišķīgas lomas teātrī par spīti “šito ķēmu mēs neņemsim!”
“Novēlētu jauniešiem pēc iespējas censties kļūt par aktierim!” par iegūto izglītību Teātra faktultātē gandarīts ir R. Plēpis. “Mācoties, strādājot pie lomām, ļoti daudz analizējam varoņu raksturu un rīcību, un tas ārkārtīgi palīdz arī dzīvē. Es, piemēram, jūtos ļoti brīvi, jo momentā varu noteikt cilvēka raksturu, arī melus momentā atpazīstu.”
Pats R. Plēpis ļoti apzināti izvēlējies nākotnes nodarbošanos – viņš atzīst, ka šaubas nekad nav pārņēmušas, lai arī iestāšanās augstskolā nenoritējusi pavisam gludi. “Tagad savos 73 gados pat brīnos, no kurienes tāda pārliecība. Bet jutu, ka mani kāds vada,” atzīst aktieris, piebilstot, ka viņa mamma arī bijusi uz skatuves – darbojusies operā kā statiste, “kamēr es vēl biju viņas vēderā.”
Aktieris ir ļoti pateicīgs toreizējā Jaunatnes teātra režisoram Ādolfam Šapiro. “Pateicoties viņam, mani vispār uzņēma. Runāju Mihalkova fabulu par piedzērušos zaķi. Daļa uzņemšanas komisijas locekļu teica – šito ķēmu un ākstu mēs neņemsim! Bet Ā. Šapiro izlēma – “es viņu ņemu”, un tā arī notika. Sākās mūsu ilggadējais kopdarbs, arī ar lieliskajiem kolēģiem Dinu Kupli, Veru Singajevsku, Edgaru Liepiņu, Uldi Pūcīti, var saukt bez gala!” Izveidojās brīnišķīgs kolektīvs, kas strādāja pie nopietna repertuāra, ar kuru izbraukātas daudzas valstis Eiropā un Amerikā.
Redzes zaudējums – liels pārbaudījums, bet radošs darbs turpinās
R. Plēpis atklāj, ka nekad nav šaubījies par izraudzīto ceļu dzīvē, jo jutis, ka viņu kāds vada. “Esmu ļoti daudz domājis par to – varbūt redzes zaudējums ir mans pārbaudījums. Nerunāsim tik augstām frāzēm kā grēku izpirkšana, bet gan kārtējais pārbaudījums. Tas notika pēkšņi – sākumā neredzēju ar vienu aci, man izrakstīja pilienus, bet tie nepalīdzēja. Pēc kāda laika “nodzisa” abas acis. No rīta pamodos un sapratu, ka neredzu.”
Diemžēl aktieri skārusi redzes nerva atrofija. “Bija jāsāk pielāgoties. Viktorija palīdzēja noorganizēt koncertus, kuri visi septiņi apbrīnojamā kārtā bija izpārdoti! Ir doma uz rudens pusi braucienus pa Latviju atkārtot.”
“Priecājos, ka man nav jāsēž un jāvaid. Top jauni koncerti, domāju par jaunu grāmatu, ar mazmeitu Mariju mūs arī Latvijas Radio uzaicināja sadarboties – es ierunāju vakara pasaciņas, kopā iedziedājām dziesmiņu,” jaunumos dalās populārais aktieris, piebilstot, ka tas rada mieru, gandarījumu un prieku.
Pirmā Rūdolfa Plēpja atmiņu grāmata “Riču raču” iznāca 2005. gadā, bet nākamo aktieris cer laist klajā uz savu 75 gadu jubileju nākamā gada septembrī. R. Plēpis atveidojis daudzas spilgtas lomas Jaunatnes teātrī, Nacionālajā teātrī un Daugavpils teātrī. Filmējies vairāk nekā 20 kinofilmās, tajā skaitā “Spēle” (1981), režisors Arvīds Krievs, piedaloties Gunāram Piesim, “Emīla nedarbi” (1985), režisors Varis Brasla, “Viktorija” (1988).
