Ierēdņu domas dalās 57
Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja Laila Grāvere 1. decembrī nosūtījusi vēstuli Dundagas pašvaldībai, kurā norāda, ka pašvaldība noteikumos nav noteikusi, kā bērns var nokļūt skolā un atpakaļ bez vecāku personīgā transporta izmantošanas. Šādam regulējumam jābūt, jo to nosaka Izglītības likums, turklāt vecākiem var nebūt transporta, likumā nav arī noteikts vecāku pienākums – transporta nodrošināšana bērna nogādāšanai no dzīvesvietas līdz pieturvietai. Pašvaldības pienākums ir izstrādāt risinājumu.
Izglītības kvalitātes valsts dienesta uzraudzības departamenta direktora vietnieks Maksims Platonovs nenoliedz, ka mudinājis pašvaldību risināt problēmu, kaut gan varējis darīt to tikai pastarpināti, palīdzējis Sandim saistīties ar citām valsts iestādēm un ir pilnīgi viņa pusē.
“Sandis ir cilvēks, kas cīnās. Taisnība ir viņa pusē. Tas, ka viņam ir auto, nav arguments, lai viņam būtu pienākums bērnu vest uz pieturu. Tiklab viņam var nebūt nekāda transporta. Tad ko: viņam katru dienu vajadzēs no rīta iet 11 kilometrus kopā ar bērnu līdz pieturai, pēc tam atpakaļ, vakarā atkal pakaļ un pēc tam atkal ar bērnu atpakaļ uz mājām? Arguments nav arī tas, ka autobusa maršruts ir saplānots. Nu tad pārplānojiet! Manuprāt, pašvaldības saistošie noteikumi arī ir pretrunā ar likumu,” komentē M. Platonovs.
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pašvaldību departamenta direktors Aivars Draudiņš uzskata, ka saistošie noteikumi, kas nosaka, ka par kādiem kilometriem bērnu ceļā uz skolu atbild vecāki, nav pretrunā ar likumu. Praksē tie parasti esot 1 – 3 kilometri.
“Katru bērnu līdz pašām mājām aizvest nevar. Pašvaldība var izdarīt tikai to, ko var, naudas ir tik, cik ir, tā darbojas solidāri visas sabiedrības interesēs. Ja tērēs vienam bērnam tūkstošus, citiem var nebūt nemaz. Ir atsevišķi gadījumi, kas jārisina, sadarbojoties abām pusēm. Konkrētos gadījumos ministrija pēc būtības iesaistīties nevar, katra pašvaldība savā rīcībā ir autonoma,” norāda A. Draudiņš.
Ministrijai nav zināms neviens cits gadījums, kad vecāki sūdzētos par bērnu nokļūšanu līdz skolai.
Arī Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas priekšniecei Lailai Riekstai-Riekstiņai zināms tikai šis gadījums, pēdējā pusgadā vispār neesot saņemta neviena sūdzība par bērnu nogādāšanu skolā un atpakaļ. Iepriekš paretam esot bijušas sūdzības pārsvarā par slikti saplānotiem maršrutiem, par to, ka šoferi izlaiž pieturā bērnus, nepārliecinoties, ka kāds tiem atnācis pakaļ.
“Runājot par konkrēto gadījumu, es redzu, ka pašvaldība daļēji problēmu atrisinājusi, jo pieņēmusi lēmumu, ka ir gatava kompensēt vecākiem degvielas izdevumus, bet jautājums paliek: kas notiek, ja vecāki nevar vai negrib vest bērnu uz pieturu? Jābūt kādai alternatīvai. Bērna nokļūšana skolā nevar būt tikai vecāku atbildība. Un abām pusēm ir jārunā un jāvienojas,” domā L. Rieksta-Riekstiņa.
