“Tas mani tomēr neapmierināja. “Rūķīši” no Vīdales atrodas 11 kilometrus. Kas bērnu vedīs tad, kad ar vienīgo ģimenes automašīnu būšu aizbraucis darīšanās, braucamais būs saplīsis vai kas cits noticis? Kaimiņos skolas bērnu nav, tuvumā ir piecas mājas, kurās pārsvarā dzīvo tikai pensionāri,” skaidro Sandis. Sandis meklēja palīdzību pie ierēdņiem. Izglītības kvalitātes valsts dienesta uzraudzības departamenta direktora vietnieks Maksims Platonovs nostājās Sanda ģimenes pusē, sāka bikstīt pašvaldību un ieteica, pie kurām valsts iestādēm vēl meklēt palīdzību. 57
Cilvēcīgi neparunāja
“1. septembrī aizvedu meitu uz skolu un pie reizes aizgāju uz pašvaldību. Priekšsēdētāju nesatiku. Izpilddirektors Koiro gribēja, lai parakstu līgumu, ka vecāki atbild par Amandas nogādāšanu skolā. Protams, neparakstījām, bet mājās izpētījām pašvaldības saistošos dokumentus, kas atrunā bērnu nokļūšanu skolā. Tajos nekas nav teikts, kas notiek, ja vecākiem nav transporta, tas salūst vai ir kādi apstākļi, kad bērnu nevar nogādāt skolā,” stāsta Amandas mamma Anna, kas ļoti cerēja, ka pašvaldībā kāds cilvēcīgi ar viņu izrunāsies, bet nesagaidīja. “Latviešu, tāpat kā evenku, ir maz, un es latviešus saprotu. Zinu, ka Latvijā par bērniem daudz runā kā par tautas izdzīvošanas vērtību, bet daudz kas no tā ir tikai runas. Manuprāt, par katru bērnu būtu jāpriecājas, sevišķi par tiem, kas dzīvo laukos, kur ir latviešu tautas sākums un vieta, kur dzimst patriotisms.”
Pašvaldība bijusi gatava atmaksāt degvielu vecāku auto rīta braucienam no “Rūķīšiem” līdz Vīdales autobusa pieturai un vakarā no pieturas uz mājām: tātad divas reizes pa 11 kilometriem mīnuss 3 kilometri, kas pašvaldības saistošajos noteikumos minēts kā attālums, kādā vecākiem par bērnu pārvietošanos jāatbild pašiem. No rīta atpakaļ uz mājām un vakarā uz pieturu vecākiem būtu jābrauc par savu naudu.
Vecāki šādam variantam nepiekrita, un Amanda skolā nokļuva dažādos veidos vai nenokļuva vispār, nedēļu negāja uz skolu. Sandis tagad teic, ka bija iedevis laiku pašvaldībai, lai problēmu atrisina. Pats pa to laiku sazinājās vēl ar Tiesībsarga biroju, Bērnu tiesību aizsardzības inspekciju, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju un pārliecinājās, ka likums ir viņa pusē.
Iespējams, kaut kas palicis nesaprasts komunikācijā starp ģimeni un pašvaldību, taču Sandis apgalvo, ka kādu laiku bijis klusums, līdz 10. novembrī saņēmis ziņu, ka šurp braukšot pašvaldības sociālā dienesta un bāriņtiesas cilvēki, lai lemtu par Amandas ievietošanu internātā.
“Tad es sabijos, ka patiešām atņems bērnu un piezvanīju Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pašvaldību departamenta direktoram Aivaram Draudiņam un teicu, ka izsaukšu glābējdienestu. Draudiņš apsolīja parunāt ar pašvaldību. Tad ar internātu vairs nebaidīja,” atceras Sandis. Turpinājumā bija reizes, ka meitu veda Sandis, pašvaldības izpilddirektors, skolas šoferis, bija dienas, kad bērnu neveda neviens. 13. novembrī pašvaldības deputāti grozīja saistošos noteikumus, ka apmaksājams ceļš gan turp, gan atpakaļ (mīnus 3 kilometri), bet arī tas Sandi vairs neapmierināja, jo atbildība, ja vecāki bērnu nevar kādu iemeslu dēļ transportēt, tomēr paliek.
“Mēs jūtamies no pašvaldības puses šantažēti. Tā cilvēkus apklusina. Kaimiņi stāstīja, ka viņi savulaik saviem bērniem celofāna maisiņus ap kājām tinuši un likuši pa tumsu, dubļiem un sniegu iet tos trīs kilometrus cauri mežam uz pieturu…” saka Sandis. Viena no pēdējām sarunām Sandim bijusi jau ar jauno izpilddirektoru Visvaldi Radeli, kas esot teicis: “Tu esi rets gadījums, visus likumus izpētījis, tiesāsies – uzvarēsi!”
