Grūtais ceļš uz skolu. Likums liek pašvaldībai nodrošināt transportu, taču Dundagā tas neizdodas 57
Ir nedaudz pāri sešiem no rīta, un pirmklasniece Amanda Veide ceļas, lai postos uz skolu. Tas Latvijā nav nekas ārkārtējs – vietām bērni tumsā jau pussešos stāv ceļmalās un gaida skolas vai pasažieru autobusu. Skola Amandai ir tālu – 25 kilometri, bet arī tas Latvijas apstākļos nav nekas ārkārtējs. Ārkārtēji ir apstākļi, kādā mazā meitenīte nokļuvusi: neviens negrib, nespēj vai nevar pirmklasnieci ar garantiju nogādāt skolā, uz ko Amandai kā Latvijas iedzīvotājai ir likumīgas tiesības.
Šis nav stāsts arī par sliktiem vecākiem vai to trūkumu. Tētis Sandis Veide un mamma Anna Safonova ir inteliģenti lauku cilvēki. Viņi nav bagātnieki, bet nav arī nabagi. Apzināti izvēlējušies dzīvi laukos, lielā mērā ar savu bioloģisko saimniecību “Rūķīši” ir pašpietiekami: 13 hektāri zemes un meža, malkas un kartupeļu bizness, vistu un zosu bari, aitas, bites, govs, ir lieli plāni, kā attīstīties. Un pēc būtības tikai ar vienu lūgumu sabiedrībai: lai bērnu (un arī otru, kad viņš pieaugs) aizved uz skolu un atved atpakaļ. To nosaka arī likums: Izglītības likuma 17. pantā skaidri rakstīts, ka pašvaldība nodrošina transportu izglītojamo nokļūšanai izglītības iestādē un atpakaļ dzīvesvietā, ja nav iespējams izmantot sabiedrisko transportu. Te varētu likt punktu un gaidīt autobusu, bet… tas nebrauc.
Situāciju no pašvaldības viedokļa lielā mērā var izskaidrot ar to, ka “Rūķīši” atrodas vienā no mazapdzīvotākajām valsts vietām, turklāt ceļa galā, nacionālā parka un purva malā. Bet vai vaina meklējama tikai šajā apstāklī?
Sandis ir dzimis un audzis Pierīgā, Rāmavā. Strādājis uzņēmumā “Rīgas siltums” par inženieri, taču dvēselē vienmēr bijis prom no pilsētas. Izdevība nogruntēties laukos radās, kad pēc Latvijas neatkarības atgūšanas ticis pie savas dzimtas īpašuma Dūmelē Dundagas pusē, pašā Kolkas raga vidū, vienādā attālumā – aptuveni astoņi kilometri – no Rīgas līča un atklātās jūras. 2001. gadā Sandis ar žigulīti bija aizbraucis līdz Baikāla ezeram, no kurienes atveda evenku meiteni Annu Safonovu, kas tagad runā raitā latviešu valodā ar kurzemnieku akcentu. Dzīvojuši gan Kolkā pie radiem, gan vagoniņā uz savas zemes, tagad jau pusotru gadu ģimenei ir savas mājas “Rūķīši”, kuras izdevās lēti nopirkt. Pa starpu piedzima Amanda, pēc tam Aivars.
