Olafs Zvejnieks: Grūst pārvietošanās ekonomika 0
Koronavīrusa izraisītā piespiedu dīkstāve un ekonomiskā krīze ir spilgtāk izgaismojusi to, cik ļoti pilsētu ekonomika ir atkarīga no pārvietošanās un lielu ļaužu masu savstarpējās “burzīšanās”.
No rīta mēs dodamies uz darbu, izmantojot sabiedrisko transportu, automašīnu vai taksometru. Lai uzturētos darbā, ir nepieciešams apģērbs un jāizskatās “pēc cilvēka”.
Lai spētu strādāt – darba dienas laikā vismaz vienu reizi jāaiziet paēst un droši vien pāris reizes jāuzvāra kafija.
Pēc darba mēs ieejam veikalā, lai nopirktu pārtiku, un tad atceramies, ka vajadzīgas kurpes jaunajai sezonai.
Vakarā izejam uz teātri vai citādi izklaidēties. Un tā tālāk – visas šīs darbības liek tērēt naudu, tātad – veido pieprasījumu. Šis pieprasījums pārvērtīsies jaunās precēs un pakalpojumos, kas radīs darba vietas un prasīs reklāmu pārdošanai.
Tieši šādi – pa vienam un grupās – pilsētnieki pārvietojoties ielu labirintos un nemitīgi radot pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem, iegriež to milzīgo ekonomisko mašīnu, kas veido 80% no mūsdienu pasaules kopprodukta un izsūc darbaspēku no lauku reģioniem. Un visas aprakstītās darbības ģenerē nodokļus, kas uztur veselības aizsardzību, policiju un skolas.
Tikko pilsētu aglomerāciju iedzīvotāji tiek ieslodzīti savos dzīvokļos, pilsētas ekonomika sāk slāpt un sarauties kā Balzaka aprakstītā šagrenāda. Par attālināto darbu ir jauki sapņot, sēžot siltā birojā un šķirstot “Instagram” bildītes, bet patiesībā tam ir vairākas nopietnas un nelabvēlīgas sekas – daudziem sapņotājiem tās būs rūgtas zāles.
Pirmkārt, tad, kad cilvēks stājas darbā, darba devējs saprot, ka darbiniekam būs jānokļūst līdz darbam un jāizskatās “pēc cilvēka”. Darba algā tas netiek specifiski nodalīts, taču šīs izmaksas ir darba algas sastāvdaļa un ir viens no iemesliem, kādēļ pilsētās algas ir augstākas.
Ja reiz vairs nav nepieciešamības doties uz biroju un pirkt jaunas blūzes un kurpes, tad darba devējs var visai loģiski secināt, ka par šo sadaļu algu var samazināt.
Ēst mājās ir lētāk – arī šo nogriežam. Transporta izdevumu nav – atkal griežam. Citiem vārdiem sakot – darbinieku, ekonomistu valodā izsakoties, “fiksētās izmaksas” ir iespējams krasi samazināt, atstājot vien nepieciešamību pēc datora un ēdiena mājās.
Birojus arī iespējams ja ne likvidēt, tad vismaz samazināt, un tam būs graujošas sekas nekustamā īpašuma tirgū.
Negribat strādāt par tādu algu? Attālinātais darbs darba devējam ļauj komplektēt darbiniekus daudz plašākā ģeogrāfiskā areālā, bet tajos darbos, kas nav saistīti ar valsts valodu, – arī starptautiski.
Būtībā attālinātais darbs ļauj darba devējam radīt situāciju, kurā cilvēki cīnās par darbu, bet viņš var algot labākos par viszemāko cenu. Turklāt tehnoloģiju attīstība jau šobrīd ļauj darba devējam precīzi kontrolēt, cik ilgi katrs darbinieks strādā, ne sliktāk kā birojos.
Varbūt vienīgā nozare, kurā masveidīgs attālinātais darbs rada pozitīvu perspektīvu, ir mājokļu tirgus. Ja mēs visu dienu pavadām ārpus mājām un ierodamies tajās tikai pārgulēt, tad var iztikt ar relatīvi nelieliem dzīvokļiem.
Ja dzīvokļos uzturas visu dienu un vairāki cilvēki, kas visi kaut ko raksta, runā pa telefonu un domā, tad nepieciešama lielāka platība. Ja krīze ievilksies, tad biroju vietā varēs būvēt dzīvokļu namus ar lielākiem dzīvokļiem, tikai – vai spēsim par tiem maksāt?
Attālinātais darbs gandrīz visus mūsdienu biroju darbiniekus un daudzus pakalpojumu sniedzējus ievieto “krīzes zonā”.
