Grupas “Jumprava” dziesmu vara 0
Latvijas Nacionālā teātra izrāde “Zem diviem karogiem” iekļauta ciklā “Latvijas valsts simtgades notikums”, un arī pirmizrādi tā piedzīvoja ne mazāk simboliskā dienā – šopavasar 9. maijā, dienā, ko mūsu kaimiņi joprojām svin kā Uzvaras dienu.
Izrādē jau ilgstoši kopā strādājošais trio – dramaturgs Jānis Balodis, režisors Valters Sīlis, scenogrāfs Uģis Bērziņš – izstāsta rokgrupas “Jumprava” vēsturi. Jāpēta no tukšas vietas izrādes radītājiem tā nebija: muzikoloģe Daiga Mazvērsīte 2006. gadā sev raksturīgajā pamatīgumā to jau ir izdarījusi grāmatā “Jumprava. Leģendārās latviešu rokgrupas dzīvesstāsts”. Ja izrādes mērķis nav atklāt būtiski jaunus faktus grupas “Jumprava” vēsturē, tad par ko īsti ir šis stāsts? Kas tie par karogiem?
Bez nīkulīguma
Sižetiski no skatuves tik tiešām tiek stāstīta grupas vēsture. Stāstījuma virzība ir lineāra – no dibināšanas brīža līdz grupas izjukšanai – lai gan nesen izsludinātais “Jumpravas” lielkoncerts “Arēnā Rīga” šī gada 28. novembrī šo apgalvojumu tomēr liek labot.
Ne tik lineārs un mērķtiecīgs ir stāstījuma veids. Jauni cilvēki – lomās Madara Bore, Ilva Centere, Agnese Cīrule, Kaspars Aniņš, Romāns Bargais, Raimonds Celms, Igors Šelegovskis, Artis Drozdovs, Kārlis Reijers – izrādes sākumā iznāk 20. gadsimta 90. gadu sākuma džemperos, “banānenēs” un paziņo, ka konkrēta lomu sadalījuma nebūs. Visi spēlēs visus, mainīsies lomām un, kurš īsti kurš ir, to noskaidrot palīdzēs plakāti ar darbojošos personu vārdiem.
Tas, ko var apgalvot uzreiz, izrāde “Zem diviem karogiem” tik tiešām atšķiras no Nacionālā teātra ierastā repertuāra. Tai nevar pārmest nīkulīgumu, enerģijas trūkumu, aktieri izrādes gaitā uz skatuves arī izveido itin atzīstama līmeņa rokgrupu, spēlē “Jumpravas” vecos hitus. Izrādei izdodas radīt rokkoncerta enerģētiku, šeit spēlē manu jaunības mūziku, un pieņemu, ka daļa publikas tieši tāpēc zālē arī atradās, lai saķertu savu galu no skatuves sviestajiem atmiņu serpentīniem.
Pēcāk sarunājoties ar skatītājiem, mani pārsteidza, ka līdzīgā veidā šī mūzika uzrunā arī gados jaunākos. Pa-dsmitgadniekiem “Jumprava” ir viņu tētu mūzika, un arī tas varētu būt viens no izrādes mērķiem – sniegt pierādījumus šodienas tīņiem, ka arī viņu vecāki reiz bija jauni, un, kas divkārt svarīgi, šī mūzika palīdz saprast, kā viņu dumpinieciskuma gars saplūda ar juku laikiem valstī. Arī mūzika var būt veids, kā nodot ziņu par piedzīvoto nākamajām paaudzēm.
Taču vēstījumu uztvert nav viegli; princips, ka visi spēlē visus, neattaisnojas brīdī, kad jāuzzīmē grupas dalībnieku portreti, jānospēlē cilvēcisks pamatojums izmaiņām grupas sastāvā. Izrādes aktierus vienādus padara laikmetam atbilstoši džinsi un džemperi, vēlāk – melnās ādas jakas un mūzikas instrumenti. Vai šī mainīšanās ar jakām būtu jāsa-prot simboliski dziļāk, proti, ka to naivo mūzikas amatieru, kas vēlējās nepadomju pliekano realitāti sev apkārt, melnā “Depeche Mode” jaka varēja būt mugurā jebkuram, kurš piederīgs šai paaudzei?
To, ka jaunu cilvēku aizraušanās ar mūziku, dumpinieciskuma izpaušana caur roku, dzeju var būt tēma mākslā, man šķiet, jau ir pierādījuši vairāki kinorežisori, sākot ar Rolanda Kalniņa “Elpojiet dziļi” līdz Jura Podnieka “Vai viegli būt jaunam?”, nesenāk arī rakstnieka Jāņa Joņeva “Jelgava 94’”.
Meklējumi laikmeta griežos
Mana viedokļa par izrādi “Zem diviem karogiem” virsraksts ir patapināts no Vašingtonas universitātes asociētā profesora Gunta Šmid-chena 2017. gadā arī latviski iznākušā pētījuma “Dziesmu vara. Nevardarbīga nacionālā kultūra Baltijas dziesmotajā revolūcijā”. Savā pētījumā Šmidchens Dziesmu svētku kustību dokumentē kā pasaules kontekstā nebijušu nevardarbīgās pretošanās veidu, pierādot, ka politisku notikumu griežos pagājušā gadsimta 90. gados savu spēku pierādīja arī folkloras kustība, kopdziedāšanas tradīcijas un arī rokmūzika. Tiesa, nodaļā par rokmūziku Šmidchens savā grāmatā piesauc “Pērkonu”, “Līvus”, dziesminieku kustību. Kāpēc ne “Jumpravu”?
Savā ziņā atbilde ir pašā izrādē: viena no epizodēm stāsta par latviešu rokgrupai tajā laikā gandrīz neticamu iespēju, “Jumpravas” koncerttūri aiz padomjzemes dzelzs priekškara, pāri okeānam. ASV seko mūziķu satikšanās ar tautiešiem trimdā, kam “Jumpravas” tiecība atdarināt Rietumu grupas šķiet mazsvarīga, viņi labprātāk klausītos kādus latviskus šlāgerīšus vai tautasdziesmas.
“Jumpravas” vēsture attiecas ne tik daudz uz atmodas gadu dziesmoto revolūciju, taču tā spilgti stāsta par laikmetu griežu cilvēka radošiem meklējumiem, izmantojot sava laika iespējas. Izrādē mani sasmīdina stāsts par to, kādā veidā padomjlaikā attīstījās rokkustība: par to atbildīgi bija lauksaimniecības preču ražotāji, proti – katram kolhozam bija sava grupa, kuras nauda arī deva iespēju mūziķiem tikt pie pirmajiem sintezatoriem.
Starp atmiņām un lekciju
Izrādē ir arī stāsts, kā reizē ar brīvestības garu “Jumpravas” paaudze atklāja sev narkotikas. Tā ir viena no emocionāli uzrunājošākajām izrādes stāstījuma līnijām par grupas dziesmu vārdu autoru Ritvaru Dižkaču. Smieklīgi ironiskas ir sadzīviskas epizodes no “Jumpravas” koncerttūrēm, kurās kāds trenē dikciju, kāds aizraujas ar garīgumu un Austrumu cīņu mākslu. Ir pēcatmodas gadu atšļuciens, kad arī Rietumu realitātes alkstošos un šķietami tai gatavos skāra 90. gadu pārejas laiku nabadzība. Ir arī mēģinājumi stāstā ievilkt faktus par karu Afganistānā, pionieriem, komjauniešiem, un mūzikas fanu kustības neveiklo sākumu, taču tie ne vienmēr atstāj ticamības garšu.
Spriežot pēc nosaukuma, tieši stāstu par dzīvi divu politisku režīmu griežos, kad tajā mītošajiem nākas pārmācīties līdz tam vispārzināmās dzīves patiesības, arī vēlējušies izstāstīt izrādes veidotāji. Un tieši tas nav izdevies, izrāde “Zem diviem karogiem” šķiet iestrēgusi starp atmiņām apvītu dziesmu rokkoncertu un lekciju grupas vēsturē.
“Zem diviem karogiem”, iestudējums Nacionālajā teātrī
Režisors: Valters Sīlis, scenogrāfs Uģis Bērziņš, kostīmu māksliniece Ieva Kauliņa, producente Ilona Matvejeva, muzikālā producente Zane Dombrovska, gaismu mākslinieks Toms Streilis.
Lomās: Madara Bore, Ilva Centere, Agnese Cīrule, Kaspars Aniņš, Romāns Bargais, Raimonds Celms, Igors Šelegovskis, Artis Drozdovs, Kārlis Reijers.
Nākamā izrāde: 27. septembrī.
