Grupa “Muiža” liek ieklausīties un aizdomāties 0
Pavasara posmā “Latvijas šlāgeraptaujā” pēc četru gadu pauzes, ir vēl viena skaista atgriešanās – grupa “Muiža” ar Ērika Matisona dziesmu “Trīs baltas rozes”. Šis grupai ir īpašs jubilejas gads ar daudziem radošiem plāniem.
“Šogad grupai patiesībā ir dubultjubileja. Grupas pirmsākumi meklējami 2000. gadā. Tad piedzima grupa ar nosaukumu “Kamīns”, un tagad tā turpinās kā “Muiža”,” atklāj grupas līderis Ēriks Matisons, kas pats sevi dēvē par grupas tēti. Ēriks neslēpj, ka pirmsākumos grupa “Kamīns” nebija tik populāra un zināma. “Mainījās grupas dalībnieku sastāvs, un 2005. gadā radās “Muiža”. Visus šos 15 gadus kopā ar mani ir grupas ģitārists Zigurds Ziediņš. Arī šajā laikā grupā notikušas lielas sastāva maiņas. Grupai pēdējie četri pieci gadi bija ļoti sarežģīti. Sastāvs bija nestabils. Tikai pēdējos divus gadus grupas sastāvs nav mainījies. Tagad esam četri – es, Zigurds, bundzinieks Māris Ivanovs-Mednis un skaistās balss īpašniece Aiva Tauriņa-Šariņa. Kā grupas tētis varu teikt, ka šis ir sastāvs, kas mani apmierina. Esam draudzīgi, radoši cilvēki. Šajos pārmaiņu laikos grupai nebija attīstības,” neslēpj Ēriks. Tagad grupa ir uz pareizā ceļa un gatava jauniem, radošiem izaicinājumiem. “Grupa ir gatava otrajam albumam. Savu ierakstu gaida apmēram 30 dziesmu. Te pat sanāktu divi albumi. Pirmais albums “Rožu pelni” iznāca 2013. gadā,” smaidot nosaka Ēriks.
Pēc četru gadu pārtraukuma grupa atgriezusies aptaujā. “Nav jau tā, ka pa šiem gadiem neko neesam darījuši. Šis laiks vairāk bija saistīts ar jaunu dziesmu radīšanu, kas tagad gaida savu ierakstu, lai tās varētu novērtēt arī plašāka publika,” teic Ēriks. Par atgriešanos aptaujā Ēriks smaidot saka: “Katrai grupai ir savs mērķis, kāpēc tā piedalās kādā aptaujā. Vienam mūziķim galvenais, lai ir populārs, bet man svarīgākais ir dot publikai prieku, radīt dziesmas dvēselei. Esmu radošs cilvēks, manas dziesmas ir no sirds. Man svarīgi, lai būtu kvalitāte, vērtība dziesmas mūzikai un vārdiem. Likt cilvēkam domāt. Rakstu dziesmas, lai tām ir kāda jēga, kas rosina aizdomāties, rada pozitīvas emocijas un nebūtu tukšas, atspēlētas melodijas. Dot garīgās vērtības.”
Viena no vietām, kur grupa spēlē, ir “Raganas ķēkis”. “Mēs braucam pa visu Latviju. Paši esam no Cēsīm, bet šķiet esam populārāki un vairāk spēlējam Kurzemes pusē – Ventspilī, Kazdangā. Latgales puse ir neapgūta, bet tā jau ir kā sava republika ar savām grupām. Grupai ir svarīgi kvalitatīvi un profesionāli spēlēt katrā koncertā, ballē. Mums dzīvās mūzikas skanējums ir vērtība,” nopietni nosaka Ēriks. Grupai “Muiža” ir atšķirīgs muzikālais skanējums, ko nevar sajaukt ar citām šlāgermūzikas grupām. Ēriks smejoties atceras vienu senu sarunu: “Mans draugs, mūziķis Harijs Joniškāns pirms pāris gadiem vienā no Valmieras koncertiem man tā arī tieši pavaicāja: “Jūs radikāli atšķiraties no citām grupām. Ko tad jūs spēlējat?” Mēs vairāk spēlējam bītu. Par kantri to nevar nosaukt. No kantri ir ritmiskais zīmējums. Nespēlējam, kā citas šlāgermūzikas grupas. Tā ir popmūzika. Visu dziesmu aranžēšana ir uz maniem pleciem. Galvā, ausīs skan. Protams, es gribētu savā grupā redzēt arī citu instrumentu izmantošanu, tad būtu kaut kas atšķirīgs. Nevar spēlēt jebkuru instrumentu. Neesam multimākslinieki. Spēlējam tos instrumentus, kas apgūti profesionāli. Saprotu, ka nav tik vienkārši piesaistīt jaunus mūziķus grupai. Paši darām, ko varam.”
Šis grupai ir jubilejas gads, tāpēc tiek domāts arī par kādu īpašu jubilejas koncertu. “Ir doma jūlijā Cēsīs rīkot nelielu festivālu ar kādām piecām, sešām draugu grupām, kuras vēl neatklāšu, jo viss vēl ir radošajā procesā. Gribētu arī lielāku jubilejas tūri pa Latviju, bet tas aizņem daudz darba. Tāpat mums plānos ir ierakstīt jaunas dziesmas. Ja Dievs dos, būs arī grupas otrais albums,” vasaras radošos plānus atklāj Ēriks.
Grupa ir spēlējusi arī aiz Latvijas robežām, tāpēc Ēriks var salīdzināt, cik viegli vai grūti ir būt mūziķim. “Ir diezgan grūti būt radošam mūziķim Latvijā. Valsts neatbalsta radošos procesus. Tagad nav politiski korekti runāt par mūsu kaimiņvalsti Krieviju, bet tur ir pavisam cita attieksme pret mūziķiem. Ja esi talantīgs, varošs, tad tev būs atbalsts. Pat mūsu kaimiņvalstī Lietuvā mūziķiem ir labāk. Igaunijā tas ir vēl savādāk. Mums ir jācīnās par katru dziesmas ierakstu pašiem. Nekas nenāk par velti. Ja ir sponsors, tad var tikt tālāk,” nopietni nosaka Ēriks un piebilst: “Būtu žēl, ka tas materiāls, kas jau ir, nenonāktu līdz plašākai publika. Es gribētu teikt, ka mēs esam radikāli atšķirīgi no citām grupām. Cenšamies katrā dziesmā to vērtīgo ielikt. Rakstu tādas dziesmas, lai dziesmu vārdi publikai liek ieklausīties, aizdomāties par dzīvi, mīlestību, tēviju, kā dzīvojam, kā veidojam savu valsti Latviju. Būtu žēl, ka tās dziesmas, kas gaida savu kārtu uz ierakstu, neierakstītu untās aizietu aizmirstībā. Es saprotu, ka katrai dziesmai ir savs laiks. 16 gadu vecumā sarakstīju savu pirmo dziesmu “Līst lietus”, kas skan vēl tagad pēc gandrīz 40 gadiem.”