Gruntmanis: kur ārsti strādā labāk, tur vairāk naudas! 0
Teksasas universitātes asociētais profesors ārsts Uģis Gruntmanis ne tikai gudri spriež par medicīnas stāvokli Latvijā, bet arī pats piedalās tā uzlabošanā, palīdzot pārkārtot jauno ārstu rezidentu izglītošanu un aicinot jaunos ārstus pie sevis uz Teksasas universitāti.
– Pirms gada jūs sacījāt, ka jauno ārstu rezidentu un viņu skolotāju – pieredzējušo mediķu – apmaksas sistēma ir noslēpumaina un necaurspīdīga, un toreizējam ministram Jurim Bārzdiņam palīdzējāt izstrādāt Ministru kabineta noteikumu projektu, kas to uzlabotu. Vai gada laikā jūtamas izmaiņas pozitīvā virzienā?
– Rezidentu apmācība ir uzlabojusies vietās, kur šīs reformas jēga ir izprasta pēc būtības. Piemēram, Stradiņa slimnīcas Iekšķīgo slimību klīnikā un Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Taču tā ir mana subjektīva sajūta, jo ikmēneša aptaujas (kā tas notiek katrā ASV klīnikā), kas bija jāveic par katru rezidentu, kā arī par ārstiem, kam uzticēta rezidentu apmācība, netika ieviestas. Bet tas ir vienīgais veids, kā objektīvi izvērtēt rezidentu un viņu skolotāju darbu.
Ministru kabineta pieņemtajā rezidentūras nolikumā ir noteikta naudas pārdale, ko valsts maksā par vienu rezidentu. Tie ir 847 lati. Tika samazināti maksājumi universitāšu administratīvajiem izdevumiem, un rezidenta algai bija jāpalielinās no 338 latiem līdz 443 latiem, pretī prasot 72 stundu obligātas dežūras mēneša laikā. Pirms tam bija noteiktas 48 stundas, ko daudzas specialitātes nepildīja, vai mājas dežūras vecāka gadagājuma rezidentiem, kas ir tik ļoti nepieciešamas topošo ārstu profesionālajai attīstībai, bet, piemēram, Rīgas Austrumu slimnīcā netika ieviestas. Ārstiem apmaksa par viena rezidenta apmācību mēnesī tika palielināta līdz 163 latiem, taču bieži šī nauda līdz apmācītājiem nenonāk. Jautājums – kur tā paliek? Slimnīcas nav izveidojušas caurspīdīgu sistēmu, lai rezidents vai ārsts varētu uzzināt, kā šī nauda tiek tērēta.
Nezinu, kāpēc Latvijā tik ļoti baidās no caurspīdības un skaidrības, bet jācer, ka situācija uzlabosies, padomju laiku paaudzēm zaudējot varu.
– Rudens pusē gaidāmas Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) rektora vēlēšanas. Jūs esat interesējies par rektora vēlēšanām Tartu universitātē, kas nesen aizvadītas. Vai šajā ziņā ir kādas atšķirības starp abām augstskolām?
– Tartu universitātē ir pilnīgi skaidri pateikts, ka pusgadu pirms rektora pārvēlēšanas tas ir jāpaziņo trīs lielākajos nacionālajos laikrakstos. Turklāt, pretēji RSU, ir skaidri noteikts, kas drīkst izvirzīt rektoru. To drīkst darīt 15 profesoru grupa, studentu apvienība, zinātņu institūti, arī iepriekšējais rektors un fakultāšu padomes. Uz Tartu universitātes rektora amatu šogad pretendēja deviņi kandidāti. RSU nav noteikts, kas var izvirzīt rektoru, un tas tiek izvirzīts “no iekšas”, kas, protams, samazina uzticību šim procesam. Senātā nedrīkstētu būt universitātes prorektori un dekāni, jo tad rodas nepārprotami interešu konflikti starp universitātes lēmējvaru un izpildvaru. Tartu universitātē to ir sapratuši.
Latvijas Augstākās izglītības likumā ir skaidri uzrakstīts, ka valsts kā augstskolas dibinātāja atbild par augstskolas stratēģisko un finansiālo attīstību, bet universitāšu senāts atbild par virzību zinātnē un apmācību. Mani pārsteidz, ka Latvijā nav nevienas sviras, lai valsts varētu ietekmēt universitāšu finansiālos un stratēģiskos lēmumus. Tāpēc izveidojusies situācija, kad katra augstskola iet savu ceļu un valsts kā to dibinātāja nevar noteikt to stratēģisko virzību uz prioritātēm, kas valstij svarīgas. Tartu universitātē virs rektora ir padome, kas ir galvenā likumdošanas institūcija augstskolas finansiālos un stratēģiskos jautājumos. Ja nesaskan viedokļi, par tiem var laikus diskutēt un, ja nepieciešams, plānus apturēt.
Mums jābūt pārliecinātiem, ka par rektoru kļūst cilvēks, kurš ir izcils kādā darbības jomā – zinātnē (pēc starptautisku publikāciju skaita un to “svara”), studentu apmācībā (pēc objektīvām studentu aptaujām), izcils administrators vai ārsts.
Esmu par to, ka rektoram būtu jāsaņem adekvāta alga par saviem tiešajiem augstskolas vadītāja pienākumiem. Taču algas lielumam jābūt atkarīgam no spējas uz augsto amatu kandidēt globāli vai vismaz ES kontekstā. Rektora darbs ir ļoti grūts, un tam ir jāvelta pilna darba diena, to nevar apvienot ar klīnikas vadītāja darbu un vēl citiem darbiem. Bet to dara, jo laikam ir neskaidrība, kas notiks tad, kad beigsies rektora pilnvaru laiks.
– Tiek apgalvots, ka medicīnas programmas Rīgas Stradiņa universitātē ir augstā līmenī un ka rektors par to vien ir pelnījis lielu algu.
– Bet no kurienes šāda informācija? Es neesmu redzējis objektīvus datus šādam apgalvojumam. Pasaules medicīnas augstskolu vērtējuma reitingos nav ne Latvijas Universitātes, ne arī Stradiņa universitātes, bet ir Tartu universitāte. Mums ir daudz doktorantu, taču doktorantūras sistēmā ir milzīgas problēmas. Latvijas mācībspēkiem ir ļoti maz publikāciju starptautiskos respektablos izdevumos. No 2006. līdz 2010. gadam pēc “Scopus – SCI mago” indeksa Igaunijai to ir 1161, Lietuvai – 1472, bet Latvijai tikai 311.
Piektā, sestā kursa studenti ārzemēs dežurē slimnīcās kopā ar rezidentiem, rūpējas par vienu vai diviem slimniekiem rezidentu un pasniedzēju pārraudzībā, skatās, domā un diskutē. Latvijā tas nenotiek. Vai tā ir laba medicīnas apmācības sistēma? Tā ir jāmaina, diskutējot ar studentiem.
– Vai P. Stradiņa klīniskajai universitātes slimnīcai būtu jābūvē jaunas ēkas, varbūt pietiek ar to, ka tiek būtiski pārbūvēta Rīgas Austrumu slimnīca? Īpaši, ja ņem vērā, ka medicīna ir mūžīgā naudas badā.
– Domāju, ka vajag būvēt. Daudzas pašreizējās nodaļas ir uz sabrukšanas robežas, un tas nav savienojams ar modernu medicīnu. Seši septiņi pacienti vienā palātā, tas ir nenormāli. Kādus jautājumus ārsts viņiem var uzdot, ja pārējie klausās!
– Veselības ministrija ir nodevusi publiskai apspriešanai sirds un asinsvadu veselības uzlabošanas rīcības plānu 2013. – 2015. gadam. Vai esat to izlasījis?
– Izlasīju. Dažādām kardioloģijas terciārām jeb augsti kvalificētām nozarēm plānots trijos gados papildus piešķirt 21 miljonu latu, taču primārai un sekundārai profilaksei, kuru dēļ Latvija Eiropas Sirds indeksā atrodas 27. no 29 vietām, plānots piešķirt tikai 700 000 latu. Iespējams, ka tiešām Latvijā vajag vairāk sirds operāciju, kuras veic, atverot krūškurvi, vairāk aparatūras sirds ritma traucējumu samazināšanai, taču mums pilnīgi noteikti nevajag vairāk invazīvās kardioloģijas procedūru, kuru laikā slimniekam ieliek stentu. Latvijā 2011. gadā tika veiktas 6500 koronogrāfijas uz vienu miljonu iedzīvotāju (ES vidēji – 4000) un 3450 koronārās intervences (ES vidēji – 2000, Igaunijā – 1800). Mūsu valsts pēc to skaita ieņem otro vietu pasaulē. Mūs apsteigusi vienīgi Vācija, taču kardiovaskulārā mirstība mums ir augstākā Eiropas Savienībā. To nevar samazināt ar terciārās aprūpes vēl tālāku stimulēšanu. Daudz lielākus līdzekļus vajadzētu piešķirt primārajai un sekundārajai profilaksei, nosakot skaidrus kvalitātes kritērijus, kas par šo naudu jāsasniedz.
Neizpratni rada cenas, kas ir ieliktas šajā apspriežamajā dokumentā. Salīdzinājumam minēšu, ka
Vācijā par vienu pacientu, kuram ielikts ar medikamentiem pārklātais stents, samaksā 3336 eiro (2322 latus). To var izlasīt “Journal of American College”, kas ir viens no respektablākiem žurnāliem pasaulē. Latvijā jau tagad par šo medicīnisko manipulāciju valsts maksā 2737 latus, bet jaunajā sirds un asinsvadu veselības uzlabošanas plānā tiek prasīts šo summu palielināt līdz pat 4523 latiem. No kurienes šādi cipari?
Ja “Stradiņu” valdei saka, ka tai ir jāierobežo izdevumi, tai jāsaprot, kāpēc šīs procedūras notiek tik daudz un kādi kritēriji ir tam, lai tās veiktu. Ja kāds no Kardioloģijas centra iet pie ministra, apejot valdi, un saka: mums vajag vairāk, un ministrija šo prasību atbalstīs, tad, jādomā, ka “Stradiņu” valdei būs grūti ierobežot slimnīcas izmaksas.
– Kāds ir jūsu skatījums uz Latvijas medicīnas panaceju – obligāto veselības apdrošināšanu, ko grasās ieviest?
– Tā jau ir obligāta, jo tie, kas nekrāpjas, tie maksā vienu neskaidru daļu no saviem nodokļiem veselības aprūpei. Es atbalstu ministrijas izstrādāto modeli, jo tiem, kas nemaksās nodokli, par plānveida medicīnas aprūpi būs jāmaksā no savas kabatas.
Manuprāt, pašreizējo valsts “obligāto” apdrošināšanu vajadzētu papildināt ar “obligāto” papildu privāto apdrošināšanu, līdzīgi kā tas ir Austrālijā, jo tas spētu sakārtot privātās naudas plūsmu Latvijas veselības aprūpē, kas jau šobrīd ir gandrīz tikpat liela kā valsts daļa.
Valstij būtu stingri jānosaka, kurus pakalpojumus drīkst apmaksāt privātā apdrošināšana, tie nedrīkstētu dublēties ar valsts apmaksātajiem medicīnas pakalpojumiem. Tā, piemēram, Austrālijā pacientam tikai ar valsts apdrošināšanu nav iespējas izvēlēties ārstu, nonākot slimnīcā. Savukārt ar privāto apdrošināšanas polisi, slimnīcai piemaksājot 25%, pacients var izvēlēties ārstējošo ārstu, palātu utt. Privātie apdrošinātāji Latvijā varētu apmaksāt 85% no kopējās cenas ambulatoro speciālistu pakalpojumiem, kurus valsts neapmaksā, kā arī virkni dārgo izmeklējumu, kuros ir izveidojusies rinda, tā veicinot papildu naudas ieplūšanu veselības aprūpes sistēmā.
Taču ir princips, ko nedrīkst pārkāpt: pacientiem arī ar privātu papildu apdrošināšanu ir jāsaglabā daļēji līdzmaksājumi.
– Vai jūs varat pateikt, kurās medicīnas jomās valstij būtu jāiegulda krietni vairāk līdzekļu?
– Primārajai profilaksei tā nauda vienmēr ir bijusi ļoti maza. Ja esi smēķētājs vai dzērājs, šo netikumu iznīdēt ir ļoti grūti. Bet to laikus novērst ir daudz lētāk un izdevīgāk, tikai jautājums – kā to pareizi darīt? Šeit fundamentāla loma ir skolai, kur jābūt veselības mācībai ar labu programmu.
Piemēram, Brazīlijā “Bolsa Familia” programma tiem cilvēkiem, kas ir nabadzīgāki, neļauj vienkārši tāpat izmaksāt pabalstu. To dara tikai tad, ja bērns ir gājis uz skolu, ir vakcinēts un apmeklē ārstu. Cilvēkam ir jādod uzdevums, kas jāveic, lai valsts viņu pabalstītu.
Šķiet, ka būtu ļoti labi, ja pacientiem būtu pieejams visu Latvijā praktizējošo ārstu katalogs, kur varētu izlasīt mediķu uzvārdus, pieņemšanas vietas un tālruņu numurus. Reģistrs pamazām būtu jāapaudzē arī ar pacientu aptaujām par ārstu sniegto aprūpi – vai viņi ir sasniedzami, laipni utt. Latvijas Ārstu biedrībai ir visi dati par ārstiem. Tiesa, biedrība par velti šādu katalogu neizdos, ieinteresētībai jānāk arī no ministrijas.
– Daudz tiek rakstīts un runāts, ka arī Amerika, kur jūs strādājat jau daudzus gadus, netiek galā ar veselības aprūpes jautājumiem, ka prezidentam Obamam ir lielas grūtības reformēt medicīnu.
– Prezidents Obama vēlas, lai visi iedzīvotāji būtu apdrošinājuši savu veselību, bet republikāņi cīnās pret šo reformu, jo piespiest pirkt veselības apdrošināšanu neesot konstitucionāli. Amerikā apdrošināti nav apmēram 50 miljoni cilvēku. Veselie cilvēki negrib sevi apdrošināt, jo uzskata, ka viņu veselībai briesmas nedraud. Turpretī apdrošināšanas kompānijas grib, lai visi būtu apdrošināti, jo tad tām izlīdzinās riski un indivīda maksājumi būtu mazāki.
Amerikā veselības aprūpei tērē 18% no IKP, bet kopumā primārās profilakses rezultāti ir slikti, turpretī augsti kvalificētā jeb terciārā ārstēšana ir augstā līmenī. Obama centīsies samazināt arī ārstēšanas izmaksas. Ir ļoti labas iestrādes un plāni, bet skaidrs, ka tas neies gludi. Jau tagad daudzas ārstu organizācijas iebilst pret izmaiņām, jo baidās par savām algām – tās viennozīmīgi tiks samazinātas. Turklāt apdrošinātāji ārstiem un ārstniecības iestādēm prasīs kvalitāti un virzīs naudu uz tām slimnīcām, kur kvalitāte ir augstāka. Tiesa, to nebūs viegli izdarīt valstī ar 330 miljoniem iedzīvotāju. Man šķiet, ka arī Latvijā lielāka uzmanība būtu jāpiešķir kvalitātei, lai nebūtu tā – ja samazina naudu, tad visiem par vienādu procentu. Tas nav pareizi. Ir jāvērtē, ar kurām iestādēm pacienti ir vairāk apmierināti, kur ārsti strādā vairāk un labāk, un tām arī jādod vairāk naudas. Diemžēl Latvijā nav nekādu objektīvu mērījumu, sak, lai nesāktos lieli strīdi, samazināsim visiem vienādi.
