Anda Buševica: Visi tie strīdi – dot vai nedot? – citādām ģimenēm ģimenes tiesības, man šķiet liekulīgi 13
Anda Buševica, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jautājums par to, kas satur kopā cilvēkus, kuri vēlas veidot sabiedrību vai ģimeni, ir ne tikai politisks vai tiesību, bet arī kultūras jautājums.
Māksla māca cilvēkam atpazīt savas jūtas, iedrošina ilgoties, kultūras pieredze ir tā, kas rada kontekstu, pagarinājumu laikā.
Lai kā mums gribētos pašreizējās diskusijas par ģimenes formulējumu Satversmē pasniegt kā lūzuma punktu, šāda lūzuma punkta priekšā sabiedrība ir stāvējusi arī iepriekšējos gadsimtos, un izšķiršanās par labu jaunajam ir nesusi pārmaiņas, bet ne vilšanos.
Pirms simts gadiem sievietes ieguva politiskas tiesības, starp citu, tas bija viens no jaundibinātās Latvijas valsts sasniegumiem, vienlīdzīgas vēlēšanu tiesības Latvijas pilsones pirmoreiz īstenoja Satversmes sapulces vēlēšanās 1920. gadā.
Kā būtu, ja mēs toreiz pieņemto lēmumu par vienlīdzīgām sieviešu politiskajām tiesībām pielaikotu pašreizējo diskusiju par vienlīdzīgām ģimeņu tiesībām rāmim?
Vai sieviešu tiesības rīkoties patstāvīgi – gūt izglītību, strādāt ārpus mājas – bija ģimenē augošo bērnu interesēs? Vai tiesības šķirt laulību gādāja par ģimenes institūta nostiprināšanu?
Visdrīzāk – ne, taču mūsdienās ir mazāk nelaimīgu, pilnīgā bezizejā iesprostotu sieviešu. Ja tagad nolemtu labot šo vēstures “kļūdu”, Latvijā veselas profesijas paliktu bez izcilākajām pārstāvēm.
Tas, ko mēs nevaram izmērīt skaitļos, ir femīnās vērtību sistēmas kātbūtnes iespaids uz politiku, profesiju iekšienē valdošo ētiku un citām jomām.
Un nav jau tā, ka lēmums par politisko tiesību piešķiršanu sievietēm būtu bijusi vēsturē pirmā ģimenisko attiecību reforma.
Arī tas, ko šobrīd daudzinām par tradicionālu ģimeni, dzimis samērā nesen: izpratne par ģimeni kā vīrieša un sievietes divsavienību radās līdz ar zemnieku brīvlaišanu, rūpniecības attīstību, pilsētniecisko dzīvesveidu, jo zemnieka ģimene bija saime.
Lai arī Latvijā reakcija uz feminismu joprojām ir tik neizpratnes pilna kā “tev jau normāla vīrieša nav bijis”, tieši sieviešu tiesību jautājumu izskatu par būtiskāko 20. gadsimta sasniegumu.
Tagad esam jauna satricinājuma priekšā. Kas tad īsti satur kopā divus cilvēkus, kuri nolēmuši dibināt ģimeni? Ja tās nav Eiropas karaļnamu rūpes par asiņu tīrību un mantojuma tiesības, nav lauku saimniecībā veicamo darbu kārtība?
Arī pēcnācēju radīšana pārapdzīvotā planētā vairs nav tik aktuāla kā pēckara gados. Ideja, ka divi cilvēki varētu vienoties bez sabiedrības kopējā labuma apsvērumiem, no brīvas gribas un savstarpēju simpātiju vadīti, ir jauns spēles līmenis, un līdzīgu izaugsmi prasa no apkārtējiem.
Visi tie strīdi – dot vai nedot? – citādām ģimenēm ģimenes nosaukumu un tiesības, man šķiet liekulīgi.
Ja vien nevēlamies atgriezties pie domas par dažu cilvēku bioloģisko nepilnvērtību un homoseksuālismu kā nežēlīgiem paņēmieniem ārstējamu slimību, “dot vai nedot” sabiedrība var tikai sociālos labumus vai apzināti pārkāpt cilvēktiesības.
Nevaru iedomāties, ka viendzimuma pāri atteiktos no saviem bērniem tāpēc vien, ka partnerim netiek piešķirts pēcdzemdību atvaļinājums. Ka homoseksuāli pāri šķirtos bailēs, ka netiks pielaists pie sava partnera mirēja gultas vai būs sarežģīti nokārtot mantojuma lietas.
Vārdam “gay” tulkojumā no angļu valodas viena no nozīmēm ir “bezrūpīgs, jautrs”, un čaklo darba bišu saimes pārmetums gejiem līdz šim bija, ka viņi, lūk, pārstāv baudas kultūru.
Taču šoks, ka homoseksuāli cilvēki vēlas uzņemties paliekošas rūpes par savu partneri, kļūt par vecākiem, sabiedrībai izrādījies vēl nepanesamāks.
Nav jau tā, ka man nebūtu bail. Nekad vēl civilizācijas vēsturē dzimuma maiņa, mākslīga bērnu radīšana nav medicīniski bijusi tik pieejama.
Ja bioloģiskā ģimene izturējusi gadu tūkstošu pārbaudi, tad šobrīd notiekošais atkal ir lēciens nezināmajā, un uz jautājumu – kā tas pārmainīs cilvēces nākotni? – pareizās atbildes nav nevienam.
Taču manipulēt ar “nedošanu”, nenododot Eiropas ētiskos un politiskos ideālus, manuprāt, vairs nav iespējams, tāpat kā sievietēm atņemt vienlīdzīgas politiskās tiesības.
