Latvijas politika bieži ir “mačo spēles” pirtīs. “Sievietei tur nav vietas.” Saruna ar Danu Reiznieci-Ozolu 12
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Saruna ar Saeimas opozīcijas deputāti, bijušo finanšu ministri Danu Reiznieci-Ozolu (ZZS).
Kā jūs ar finansistes pieredzi nodēvēsiet 2021. gada budžeta projektu, ņemot vērā, ka minimālā alga pacelta līdz 500 eiro, mediķu algām atrasti 183 miljoni, 40 miljoni tiks pedagogiem, pildot Satversmes tiesas lēmumu, paaugstinās minimālās pensijas līmeni un garantētā minimālā ienākuma līmeni?
D. Reizniece-Ozola: Labā ziņa, ka solījumi atlīdzības celšanā mediķiem, skolotājiem daļēji tiek pildīti. Ja man jautājat apzīmējumu nākamā gada budžetam, tad tās ir dāvanas uz parāda.
Šobrīd naudu var diezgan brīvi kaisīt, budžeta deficīts ir četrreiz lielāks nekā normālā situācijā. Bet nauda kaut kad būs jāatdod.
Tas, kas mani mulsina, ka šajos laikos valdības locekļi kļuvuši par celtniecības ministriem. Visi grib būvēt.
Pie kultūras nozarē strādājošajiem iznāk kultūras ministrs un mēģina mierināt, ka ir grūti laiki, jāpaciešas, aldziņas nebūs lielākas, bet paralēli ar vieglu roku plānojam būvēt koncertzāli, nojaucot vēl labu ēku.
Plānojam jaunu ēku apvienotajam sabiedriskajam medijam, kaut mediji gadiem sūrojušies, ka trūkst naudas algām, satura veidošanai. Labi, ka bija simtgades projekti. Vismaz plāna sviesta kārtiņa parādījās uz sausās maizītes.
Saprotams, būvniecība silda ekonomiku, palīdz arī blakus sektoriem, tomēr – vai, sildot vienā vietā, siltums izdalīsies pa visu organismu?
Vai nesanāks iekaisums, pārkaršana, kāda bija pirms dažiem gadiem, kad būvēšanās bums noveda pie celtniecības izmaksām, kas kāpa debesīs, pieaugot četrkārtīgi?
Kādi būs Zaļo un zemnieku savienības priekšlikumi budžetam? Koalīcija piekritusi jūsu rosinātajam turpināt PVN likmes mazinājumam vietējiem dārzeņiem, bet maizītei, pienam, gaļai – ne.
Tas ir dziļā atvilktnē ielikts. Divas lietas, manuprāt, ir defekti, ar kuriem sit pa mazāk aizsargātām jomām it kā pārpilnības raga budžetā. Pirmā ir pašvaldības.
Veselības sfēras darbinieku algu celšana lielā mērā notiek uz pašvaldību rēķina.
Pārdalot iedzīvotāju ienākuma nodokļa proporciju par labu valstij, atņemot piecus procentus pašvaldībām, vietējām varām rodas robs vismaz 90 miljonu eiro apmērā. Municipālajai varai pašlaik nav stingras aizstāvības valdībā.
Koalīcijas partijām galva nesāp par reģionos notiekošo, jo tās ir maz pārstāvētas uz zemēm. ZZS ir šobrīd par vāju, lai aizstāvētu pašvaldību intereses.
Solīto labumu vietā, īstenojot administratīvi teritoriālo reformu (ATR), naudu visiem atņem!
Tad pa bišķītim dos atpakaļ tiem, kas būs paklausīgāki un tuvāki – tie saņems līdzekļus no Eiropas atveseļošanās fonda.
Ja kāds domā, ka tādējādi apgrūtinās dzīvi novadu varai, tas smagi alojas. Zaudētāji būs iedzīvotāji. Kritīsies lauku cilvēku dzīves kvalitāte. Pašvaldības varēs mazāk atļauties sociāli palīdzēt.
Otri neaizsargātie ir mazie uzņēmēji, autoratlīdzību saņēmēji, aiz kuriem nestāv lielas, spēcīgas arodbiedrības. Arī viņi var izrādīties cietēji.
Pašvaldības ierosinājušas valdībai palielināt budžeta deficītu vēl par 100 miljoniem un tādā veidā kompensēt tām atņemtos līdzekļus.
Šobrīd ir laiks, kad fiskālie groži palaisti vaļā. Eiropas Komisija dažus gadus ļaus spiest gāzi grīdā. Neesmu par to, lai visu finansētu uz valsts parāda kāpināšanas rēķina, bet pašvaldībām šobrīd nedrīkstētu līdzekļus atņemt.
Arī novados deputātiem ir jāpilda dotie solījumi, un pašvaldība krīzes brīdī arvien ir tuvāk iedzīvotājiem.
Problēmas, ko neatrisina valsts, spiestas risināt vietējās varas. No tā, ka apvieno pašvaldības, pārzīmējot karti, tās nekļūst bagātākas.
Arguments, ka, mainot robežas, pašvaldības top lielākas, spēcīgākas, turīgākas, īsti nestrādā, jo divi + divi ir četri, reti kad izmēra dēļ – pieci.
Ja tiešām gribētu, lai pašvaldības kļūst stiprākas, lai laukos, reģionos uzlabojas dzīves kvalitāte un cilvēki nebrauc projām, ir jābūt īpašai reģionu atbalsta programmai.
Tā jādarbina ne jau selektīvi, sak, palīdzēsim tiem, kas nerunā pretī un ir draudzīgāki ar valdību, bet jāpalīdz visiem, īpaši mazāk attīstītiem reģioniem Latgalē.
Vai domājat, ka naudas atņemšanai pašvaldībām ir politisks pamats – mazināt ZZS jaudu, ietekmi uz zemēm?
Kamēr ZZS atrodas opozīcijā, mūs mēģina vājināt. Mūsu spēks vienmēr bijis reģionos, stipros pašvaldību vadītājos, saimniekos no Grobiņas līdz Ludzai un Krāslavai.
Tas ir stingrs bastions, kura dzīvi grib apgrūtināt. Domāju, mēs izturēsim. Tas ir mūsu pienākums, lai nodrošinātu līdzsvaru Latvijas politikā. Ārkārtas vēlēšanas Rīgā rāda, ka sabiedrība mainās.
Pieaug pieprasījums pēc liberāli domājošiem un kreisiem spēkiem.
Viņi var iegūt lielāku atbalstu arī nākamajā Saeimā. Pretim jābūt spēcīgam konservatīvajam spārnam.
Ja līdzsvara nebūs, ja ZZS būs vāja, vietā ieradīsies populistu partijas. Visu cieņu Nacionālajai apvienībai, kura arī tur konservatīvo nišu, bet ar viņiem vien ir par maz un nepietiek.
Kādu iznākumu paredzat, Satversmes tiesai (ST) vērtējot novadu iesniegumus pret veiktajām pārmaiņām pašvaldību reformā?
Negribu pareģot, tomēr ceru, ka tiesa ņems vērā novadu sniegtos argumentus, kā pieņēma reformu. Deputātus iespundēja ekrānā (līdzīgā veidā tiks pieņemts budžets) bez iespējas pilnvērtīgi diskutēt un aizstāvēt citādi domājošo viedokli.
Vairākums klusuciešot, neatbildot uz iebildēm, nobalsoja, tas ir sliktas demokrātijas paraugs, ko, cerams, tiesa vērtēs.
Arī pēc būtības reformas rosinātāji nav piedāvājuši skaidru redzējumu, kā uzlabosies dzīve pēc pārgrozībām, un daudzviet nav ņemts vērā vietējo cilvēku viedoklis.
Vai Satversmes tiesa varētu kaut kādā veidā atcelt reformu?
Atcelt – diez vai. Bet pieļauju, ka atsevišķām vietām varētu būt labvēlīgi spriedumi.
Valsts prezidents uz Saeimu atnesis vēsturisko zemju likumprojektu. Kā plāksteri uz brūcēm?
Saeima izgrūda cauri ATR, gan solot vēsturisko zemju izveidošanu, gan nulltā un otrā līmeņa pašvaldību ieviešanu, bet neviens nesteidzas nokārtot astītes.
Vēsturisko zemju likumprojekts paredz lokālpatriotisma un vietējās kopienas piederības sajūtas stiprināšanu – jāvaicā, vai tam būs īpaši mērķēts finansējums. Pagaidām tādu neredz.
Kādi jaunumi ir Latvijas Zemnieku savienībā? Izskanējis aicinājums stāties partijas rindās, papildināt jauno biedru skaitu.
Ka mums ir zīmola problēma, ir diezgan skaidrs. To vēlreiz apliecināja Rīgas vēlēšanas. Visu cieņu Viktoram Valainim, kurš ir jauns, darbīgs līderis, arī kampaņa, manuprāt, bija laba…
Bet Rīgā atkal – nekā!
Tas ir atgādinājums, ka partijai būtiski jāmainās. Jātiek vaļā no vecās nastas, kas velkas līdzi. Joprojām neesmu mainījusi domas par Aivaru Lembergu. Viņa klātbūtne ir viens no mūsu izolācijas iemesliem.
Jāmeklē arī cits spēcīgs piedāvājums ZZS kā nacionāli konservatīvajam spēkam, lai Latvijas politikā nebūtu vietas populistiem.
Konservatīva politika neiet kopā ar tukšiem solījumiem.
Tagad veidojas tendence radīt pop-up tipa partijas, līdzīgi kā rada jaunus pagaidu veikalus, restorānus. Šīs partijas atver interešu grupu noteiktu problēmu uzrunāšanai, bet tad atkal aizver, parasti neko neatrisinot.
Tātad uzskatāt, ka partijas biedri, kas atbalsta Aivara Lemberga palikšanu apvienības rindās, ved ZZS pretī pašizolācijai?
Viens ir, ko domā bijušie vai potenciālie partneri Saeimā vai valdībā, bet otrs – sabiedrības uztvere, kas ZZS stipri ietekmē vēlētāju uzticības ziņā. Mums ir lieliska komanda Saeimas frakcijā, enerģiski līderi reģionos.
Reitingi it kā būtu labi. Varētu neko nedarīt, gulēt uz lauriem, gaidot nākamās vēlēšanas un šīs valdības pieļautās kļūdas, taču diez vai tā izdosies.
Apvienībai ir daudz jāpaveic, lai atgūtu uzticību, un jākļūst par nacionāli konservatīvo vēlētāju interešu galveno aizstāvi.
Šķiet, Lemberga jautājumu vajadzēja atrisināt jau pavasarī, Covid-19 dēļ atceltajā Latvijas Zemnieku savienības kongresā, kur bija paredzēts balsojums?
Balsošana netika paredzēta, bet tas ir jautājums, kurš jāizrunā kongresā un jāpieņem lēmums biedru starpā, nevis tikai izsakoties atsevišķiem valdes locekļiem.
Vai ar jums tad būtu vairākums par atteikšanos no sadarbības ar ventspilnieku?
Atbalsts biedru vidū ir plašs.
Nevaru nejautāt par vīru runām pirtīs, ka “jāpiesviež Danai drosmei”, jātiekas Itālijā.*
Tas ir labs piemērs, kas parāda, ka Latvijas politika bieži ir “mačo spēles”, kur veči vai nu pirtī, vai pīpējot cigāru klubos un dzerot konjaku, dala ietekmi un varu. Sievietei tur nav vietas.
Tā labākajā gadījumā kļūst par aprunāšanas objektu.
Par mani runājot – kas ar mani strādājuši, tie zina, cik neatkarīgi pieņemu lēmumus un mani nevar raustīt no malas ne ar diedziņiem, ne citiem instrumentiem.
Tā kā pati esmu sieviete, man pieder simpātijas pret kolēģēm jebkurā politiskajā spēkā, kuras ir gudras, spēcīgas un nezaudē sievišķību tai “vilku pasaulē”, ko sauc par politiku.
* Red. piebilde:
LTV raidījums “De facto” ziņoja, ka Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) ir vērtējis tā dēvētajās Taureņu pirts sarunās izskanējušo, ka saistībā ar “Latvenergo” valdes konkursu pratināta arī bijusī ekonomikas ministre Dana Reizniece-Ozola.
Konkrētajā epizodē uzņēmēja Māra Martinsona sarunu biedri 2015. gadā esot bijuši “Latvenergo” valdes priekšsēdētājs Āris Žīgurs un bijušais valdes loceklis Māris Kuņickis.
Runa esot bijusi arī par Martinsona plāniem Itālijā “tikties ar Danu”, kurai vajagot “uzsviest drosmei”. Taču kriminālprocess izbeigts, jo nav gūti pierādījumi.
“KNAB pierādīt Martinsona maksājumus viņai vai “Latvenergo” amatpersonām birojam neizdevās,” vēstīja LTV. KNAB konstatējis, ka gan Reizniece-Ozola, gan Martinsons 2015. gada 13. – 16. augustā tiešām atradās blakus Milānai, Itālijā.
Tomēr nekādu citu informāciju, kas pierādītu, ka abi Itālijā tikās, KNAB neieguva.
Pati politiķe liecinājusi, ka viņai ar Martinsonu Itālijā nav bijusi nekāda veida tikšanās, arī Latvijā vai citur Martinsons ar viņu neesot mēģinājis tikties, neviens nekādā veidā viņu neesot uzrunājis, lai šāda veida tikšanās notiktu.
