“Grosvaldiānisks meistardarbs”. Jūlija Dibovska recenzē Kristīnes Želves grāmatu “Grosvaldi” 2
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Reiz dzīvoja latvieši, un tiem dzima bērni. Tā, piemēram, radās latviešu advokāts un latviešu pašnoteikšanās dedzīgs aizstāvis Frīdrihs Grosvalds.
Viņam bija sieva Marija. Abiem dzima bērni, no tiem izdzīvoja un pieauga pieci. Gudri, vēlāk izglītoti, bet neapšaubāmi labu un mazāk ļaunu mantojuši bērni ar raksturu. Bija Oļģerts – grūtsirdīgs jauneklis, diplomāts. Jāzeps – nelaikā miris kā talantīgs gleznotājs. Bija meita Līna – nabaga Līna, kurai varbūt gan ir paveicies visvairāk. Margarēta – savādi atturīga no vīriešiem, esot darbojusies zviedru izlūkdienestā. Un Mērija – latviešu etnogrāfijas pētniece un popularizētāja, kuras mantojums ir arī plaša atmiņu un dienasgrāmatu ķīpa (gatavojas izdošanai atsevišķā izdevumā).
Pieci Grosvaldu bērni – kā vienas rokas pieci pirksti, kā piecu pirkstu lūgšana valstij, vārdā Latvija: par brīvību būt latvietim, nevis tēlot vācieti; par brīvību būt valstij, nevis guberņai; par brīvību būt tādam, kāds esi; par brīvību darīt to, ko vēlējies. Un visbeidzot par brīvību būt dzīvam, nevis eksistēt. Tas viss ir atrodams Grosvaldu-Grīnbergu varenajā dzimtā, kuras apmērus, robežas, kaislības un korekti nostādītas balsis pa īstam lasītājs var aptvert, izlasot rakstnieces un režisores Kristīnes Želves romānu “Grosvaldi”. It kā jau stāsts zināms, tomēr kultūrvēsturisko romānu kults (atvainojiet par kalambūru) pēdējā laikā atgādina, ka vēsture ir katrs no mums.
Arī bez autores pēcvārda ir skaidrs, ka “Grosvaldi” tapa ilgi. Rakstniece nopietni un cītīgi pētījusi muzeju krājumu un privātos materiālus, liela nozīme bijusi arī satiksmei ar tiem, kas šos materiālus pārzina profesionāli. Romāns ir intertekstuāls un kultūrzīmēm caurausts, taču tas ir darīts, izmantojot gan reālās ziņas un “citātus” no pagātnes, gan iedomātās, kā arī atmosfairiskas izpratnes veicināšanai varoņu runā ieplūst mūsdienu valodas ekspresija. Uzdrošināšanās, paliekot objektivitātes robežās. Jauna tipa literatūra, kurai nepietiek vairs tikai ar patiesību un tikai ar izdomājumu, bet kura joprojām tēmē uz postpostmodernismu. No literārās krustošanās – formas ziņā ko līdzīgu dara Inga Gaile savos jaunākajos romānos, un tā ir ļoti atbalstāma kvalitātes zīme.
Smalki un droši – tā varētu raksturot Kristīnes Želves darbu. Visvairāk, protams, pārsteidz formas un izteiksmes dažādība, raibs deķis, kuru veido nospodrinātu frāžu akmentiņi un bluķi. Autore centās palikt viņa pati – gluži kā katrs no Grosvaldiem – un veidojusi romānu arī ar kinematogrāfiskas montāžas paņēmieniem: te ir apzināti veidots un akcentēts ritms (grafiski un sintaktiski), sižetiski atkārtojumi, kurus varbūt iedvesmojusi Mērijas Grīnbergas vecākās dienasgrāmata (ak, atmiņa!), panākts līdzsvars starp atstāstījumu un dokumentu citātiem, lai gan ne vienmēr ir iespējams tos nošķirt. Želve arī savā romāna valodā ieplūdina savu varoņu valodas niķus, brīžiem palikdama tik brīva, ka nedarbojas arī latviešu literārās valodas labie nodomi pareizi novietot vārdiņu “dēļ” (sīkums, bet uzkrītoši). Žanru dažādība – no vēstulēm līdz apziņas plūsmai. Vēstījuma variācijas – dažreiz par vienu un to pašu notikumu stāsta vairāki Grosvaldi, un, ja palūkojas tuvāk, var saskatīt viedokļu krustošanos. Balsu polifonija – lai gan ar gadiem pieaug un mainās katrs no Grosvaldiem, to balsis atšķiras.
Kristīne Želve ir spilgtas un tādu kā sentimentālu vēdera tauriņu rosinošas literāras detaļas meistare, ko varēja just viņas pirmajā grāmatā – stāstu krājumā “Meitene, kas nogrieza man matus” (“Mansards”, 2011; iegūta Latvijas Literatūras gada balva nominācijā “Debija”, 2012). Grosvaldu dzīves šajā Želves rakstības manierē, kas labdabīgi sarunājas ar pagātnes atmiņām, nāk ar mazliet smeldzīgu bērnības un ģimenes saišu glorifikāciju. Un, ja pirmajai glorifikācijai vēl varētu viegli piekrist, tad Grosvaldu ģimene lasītājam neliksies nemaz tik saliedēta un homogēna, kā ierasts mūsdienu pasakās. Pieci pirksti un vecāki to pamatā patiesībā ir diezgan neatkarīgi kontinenti, kuru pieklājīga satikšana ir a) kaut kas līdzīgs modei labajos laikos, b) izdzīvošana grūtajos laikos. Romāna blāvā siena – Grosvaldu tēvs, auksts un neemocionāls cilvēks. Savukārt romāna emocionālā kulminācija – Jāzepa Grosvalda nāves atskaņas, kas acīmredzot liek apzināties, ka tas bijis smags trieciens dzimtai un būtisks zaudējums gadsimtam, varbūt pat simbolisks Latvijas beigu sākums, pirms vēl valsts bija pa īstam sākusies.
Laiks, kurā Grosvaldiem ir lemts būt – no 19. gadsimta vidus līdz abu Mēriju Grīnbergu laikam ieilgušajā padomijā –, ir aizraujošs, tāpēc romānu tīri formālu pazīmju dēļ lasīt ir interesanti un svētīgi. Saturisko pusi nodrošina dzimtas vīriešu līdzdalība mākslas un politikas jautājumos un sieviešu līdzpārdzīvojums visam notiekošajam, ar laiku paliekot par galveno liecinošo balsi. Romāna kopējais nopelns – protams, Kristīnes Želves pašaizliedzīgajā darbā un interesē par materiālu. Akcentu, formas un uzmanības piesaistes līmenī “Grosvaldi” šobrīd ierindojas labāko kultūrvēsturisko romānu kolekcijā.
