Grobiņas pilskalns saglabā mīklas 2
Trīs jūlija nedēļas ilgušie izrakumi Grobiņas pilskalnā jeb Skābaržkalnā nesuši arheologiem jaunu pārsteigumu, taču ne atbildes uz jautājumiem. Izrādās, kultūrslānis pilskalna augšpusē sasniedz pat četru metru biezumu. Tādējādi pieļaujams, ka kalns izveidojies daudzu gadsimtu gaitā, bet sākumā tā vietā drīzāk atradusies ieplaka.
“Četri metri ir ārkārtīgi daudz, kaut gan arī nekas pārāk neparasts tas nav, jo lielajos pilskalnos kultūrslānis mēdz būt vairākus metrus biezs,” stāsta arheoloģisko izrakumu vadītāja Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta arheoloģe Elīna Guščika. Salīdzinājumam Vecrīgā kultūrslāņa biezums ir 3 līdz 5 metri; aizbērtajā Rīdzenes upes gultnē pat līdz 8 metriem. Tikmēr pamatīgajā Tērvetes pilskalnā kultūrslāņa biezums sasniedz 7,5 metrus, kas tiek uzskatīts par neparasti biezu, jo cilvēka saimnieciskās darbības radītais zemes slānis Latvijas pilskalnos visbiežāk ir 0,5 – 1 metrs.
Pagājušajā gadā veiktajos izrakumos pilskalna augšpuse 4 x 8 metru laukumā tika izpētīta 1,2 m dziļumā. Arheologi šķērsoja 16. – 18. gadsimta kultūrslāni, kad pilskalnā līdzās Grobiņas mūra pilij turpinājusies rosīga tirdznieciskā dzīve. Pērn izrakumi apstājās aptuveni pie 11. – 13. gadsimta līmeņa. Šogad mērķis bija sasniegt kuršu, senskandināvu vai vikingu apdzīvotības laikus, kas ļautu izdarīt secinājumus par pilskalna saimniekiem. Tomēr arī šoreiz atbildes arheologiem rokā nedevās. Izrādījās, ka kultūrslānis kalnā ir divas reizes biezāks, nekā uzskatīja iepriekš. Tas konstatēts, veicot ģeoloģiskos pētījumus ar LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes speciālistu palīdzību. Izdarot vairākus urbumus, noskaidrojās, ka kultūrslāņa biezums pilskalna vidusdaļā sasniedz 4,2 metrus, turklāt apakšējā daļā ir izteikti ogļaina. E. Guščika pagaidām atturējās minēt, cik gadsimtu laikā tāds slānis Grobiņā izveidojies: “Bez ķīmiskām datēšanas metodēm man šobrīd ir pat grūti pateikt, cik sens ir tas slānis, pie kura esam apstājušies.” Senlietu atradumi ir, taču vairākumā gadījumu diemžēl ne tādi, kas ļautu ar lielu uzticamību datēt attiecīgo horizontu. Pārsvarā atrastas keramikas lauskas un dzīvnieku kauli. Apmēram 1,80 – 2 metru dziļumā arheologi uzdūrušies ap 20 centimetru biezam deguma slānim, kas liecina par intensīvu ugunsgrēku pilskalna plakuma malā, pie nogāzes, kas vērsta pret upi. Ja ņem vērā, ka pagājušajā gadā arheologi pie 1,20 metru atzīmes, spriežot pēc monētām un citiem atradumiem, sasniedza 11. – 13. gadsimta līmeni, tad ugunsgrēks kalnā laikam plosījies vairākus gadsimtus agrāk. Teorētiski tas varētu būt noticis vēl tad, kad Grobiņā pastāvēja senskandināvu apmetne. Precīzāk par to varēs spriest šā gada beigās, saņemot senlietu vecuma analīžu rezultātus.
Ģeoloģiskā zondāža liecina, ka tas, ko ierasts saukt par pilskalnu, sākotnēji nemaz tāds nav bijis, bet bijusi vieta ar nelīdzenu reljefu. “Pagaidām ļoti grūti spriest, bet varbūt sākumā tā bija tikai apdzīvota ieplaka aiz neliela vaļņa pie upes. Par to, kā apdzīvotība Grobiņā vispār veidojusies, būs vēl jāpadomā,” norāda Guščika. Grobiņas pilskalna formu tapšanu ietekmējusi arī netālu esošās 14. gadsimta ordeņa mūra pils būvniecība. Jau pēc pirmajiem uzmērījumiem 30. gados Grobiņas pilskalns jeb Skābaržkalns ticis uzskatīts par netipisku zemu. Tas paceļas vien piecu metru augstumā virs senatnē kuģojamās Ālandes upītes līmeņa. “Ja noņemam 4 metrus, tur diez kas daudz vairs pāri nepaliek. Taču ir jautājumi arī par upi. Tagadējie dzirnavu dīķi ir uzplūdinājums. Upe ir mainīta, tīrīta. Kāda Ālande bijusi senatnē, tas vēl nav noskaidrots,” piebilst arheoloģe.
