Grobiņas pilskalns – cilvēku “sadzīvots” 0
Šovasar Grobiņā turpināsies arheoloģiskie izrakumi, kas kopš 2016. gada regulāri notiek, LU sadarbojoties ar Grobiņas novada pašvaldību.
“Grobiņa, īpaši senās dzīvesvietas tajā, joprojām ir sarežģīts jautājums,” stāstot par aizvadītās izrakumu sezonas rezultātiem, teic LU Latvijas vēstures institūta arheoloģe Elīna Guščika.
Jau 2017. gadā izrakumos Grobiņas pilskalnā jeb Skābaržkalnā pārsteidzošā kārtā tika konstatēts, ka kultūrslānis, tas ir, apdzīvotības laikā “uzaugusī” zemes kārta, pilskalna vidusdaļā sasniedz četrus metrus, kas bija negaidīti daudz.
Aizvadītā 2018. gada izrakumos 3 x 4 metru lielā laukumā pamatzemi arheologi sasnieguši pie 4,20–4,30 metru atzīmes. Starp atradumiem kultūrslānī ir gludās bezripas keramikas lauskas, kauli. Bez īpašas analīzes to vecumu grūti noteikt. Ņemot vērā izrakumu dziļumu, kas rada tehniskus sarežģījumus, jo nākas nostiprināt bedres malas, pilskalnā veikti vairāki urbumi, lai noteiktu, kādi zemes slāņi zem tā atrodas.
Tad arī konstatēts, ka pilskalna uz upes pusi vērstajā nogāzē cilvēka darbības iespaidā radies slānis iesniedzas vairāk nekā sešu metru dziļumā! Arheoloģe gan uzsver, ka tas ir nevis cilvēka “sadzīvots”, bet seno Grobiņas iemītnieku apzināti radīts slānis, kas paplašinājis pilskalnu kādus 6–7 metrus uz upes pusi no sākotnējās nogāzes.
Līdz ar to skaidrs, ka sākotnējā pilskalna nogāze nebūt nav atradusies tur, kur to redzam mūsdienās. Kādā brīdī apmetnes iemītnieki ķērušies pie pamatīgas paugura paplašināšanas. Kad un kāpēc tas noticis, to šobrīd grūti konstatēt, jo nogāzes sabērums ir diezgan sajaukts un tajā nav nekādu nostiprinošu konstrukciju. Guščika lēš, ka tas varētu būt noticis dzelzs laikmetā, kas Latvijā sākas ap 1. gadsimtu mūsu ērā un sniedzas faktiski līdz krustnešu iebrukumam 13. gadsimtā.
No zinātnieku viedokļa interesantākais, ka izrakumu vietā vidēji 3,80 m dziļumā konstatēts pārogļojušos koku un pelnu slānis, pat vairāki.
Virsējais ogļu slānis ir datējams ar aptuveni 3.–4. gadsimtu. Taču nevar pateikt, vai degšana bijusi cilvēka izraisīta, saistīta ar apdzīvotību vai dabiskā procesā. Nekādu konstrukciju pazīmju izrakumu laukumā šajā vietā nebija. Toties bija mizas un skujas, kas runā par labu degšanai dabiskā ceļā.
Pirmo slāni vēl varētu saistīt ar kādu mājokļu degšanu, bet apakšējie pārogļojušos koku slāņi jau ir kas cits. Deguši ir skuju koki, arī bērzi. Arheoloģe Guščika pieļauj, ka degušos kokus varbūt saskalojusi upe, kas izskaidrotu slāņu rašanos, taču droša skaidrojuma degušo koku slāņa izcelsmei pagaidām nav.
Līgums starp LU un Grobiņas pašvaldību paredz izpēti piecu gadu garumā. Trīs arheoloģijas sezonas jau aizvadītas, vēl divas palikušas. Pagaidām nav izlemts, kur izrakumi Grobiņā notiks šogad, taču pilskalnā to vairs nebūs.
Elīna Guščika min, ka informācijas labad tomēr vajadzētu ar urbumu palīdzību noskaidrot, kāds Skābaržkalns izskatās griezumā, proti, kāds tas bijis pirms cilvēka atnākšanas, bez biezā kultūrslāņa – kas nostumts, kas paplašināts. Šobrīd arheologiem ir teorija, ka Skābaržkalns senatnē nemaz nav bijis kalns, bet drīzāk pussala, ieplaka upes malā aiz vaļņa. “Es vairs nezinu, vai to vispār var saukt par kalnu, ja esam konstatējuši, ka tas bijis četrus metrus zemāks,” pasmaida Guščika.
Lai varētu iegūt kādas precīzākas ziņas par Grobiņas apdzīvotības sākumiem, vajadzētu papētīt arī apkaimes senkapus, kas gan pēdējos gadsimtos ir daudz postīti; ar radiokarbona metodi precīzāk būtu datējamas vēl 20. gadsimtā šajos kapos iegūtās senlietas.
Grobiņas kā apdzīvotas vietas atskaiti var diezgan droši sākt jau no akmens laikmeta,
jo atsevišķi atradumi agrākajos izrakumos apbedījumu vietās apkaimē ir attiecināmi uz mezolītu un neolītu, tātad ir runa par, maksimums, kādiem 7000 gadiem pirms mūsu ēras. Konkrēti Skābaržkalnā ļaudis varētu būt parādījušies ap 3000 gadu pirms mūsu ēras. Tiesa, apmetnes vieta, ko saukt par Grobiņas sākumu, vēl nav konstatēta. Visvairāk tomēr ir liecību no dzelzs laikmeta.
Kā zināms, vidējā dzelzs laikmetā, ap 650. gadu, Grobiņas apkaimi savai mītnei izvēlas senskandināvi, kuru dzīve ritēja paralēli vietējo ļaužu dzīvei. Ap 9. gadsimtu skandināvi devās prom un Grobiņa kļuva kursiska.
