Grizē, Berliozs un citi meistari. Recenzija par aktuālajiem mūzikas notikumiem 21
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” un mākslas centra “Zuzeum” kopīgi organizētais koncertcikls “Vasaras vakara kamermūzika” un Valsts akadēmiskā kora “Latvija” rīkotā 26. Starptautiskā Garīgās mūzikas festivāla programma Rīgas Domā ar Hektora Berlioza Rekviēma atskaņojumu – tādi bijuši četri kultūras pasākumi četrus vakarus pēc kārtas.
Patiesībā pieci notikumi, jo norises laiks pārklājas – 2023. gada 26. augustā, kad “Sinfonietta Rīga” stīgu kvartets spēlēja Franča Šūberta partitūru “Meitene un nāve” un Džordža Kramba opusu “Melnie eņģeļi”, priekšroku tomēr devu Berlioza lieldarbam. Taču tas arī parāda likumsakarības – kultūras dzīve arī vasaras nogalē ir intensīva, jo publikas netrūkst; veiksmīgi iedibinātas tradīcijas turpina savu pastāvēšanu (“Sinfonietta Rīga” mākslinieki “Zuzeum” auditorijā uzstājas ceturto gadu, Garīgās mūzikas festivāla vēsture ir vispārzināma); interpretu izvēlētie darbi Ukrainas kara kontekstā klausītāju uztverē ieguvuši vēl papildu dimensiju. Tātad – muzikālās informācijas ir daudz, un tās aplūkojumā jākoncentrējas uz pašu būtiskāko.
Atgriežoties pie iepriekšējās tēzes, jāteic, ka publika 2023. gadā ar citu pieredzi klausījās gan romantisma traģisko motīvu risinājumu Šūberta opusā, gan Vjetnamas kara inspirēto Kramba veikumu. Francim Šūbertam radniecīgāks ir Berliozs, turpretī ar Džordža Kramba 1970. gada darbu “Melnie eņģeļi” sasaucas 1988. gadā komponētais Stīva Reiha cikls “Dažādi vilcieni” (“Different Trains”). Te pavīd holokausta vilcienu tēma, te ir arī komponista visnotaļ priecīgie bērnības braucieni no Ņujorkas uz Losandželosu, no viena vecāka pie otra, un pieauguša cilvēka atskārsme, ko tad tas viss patiesībā nozīmē. Jebkurā gadījumā “Sinfonietta Rīga” stīgu kvartets (Agnese Kanniņa, Kristiāna Krūskopa, Artūrs Gailis un Kārlis Klotiņš) kopā ar Normundu Šnē pie elektronikas pults šo nu jau kanonisko darbu atskaņoja dramatiskā veidolā, ar iekšēju koncentrāciju un precizitāti, un, ja nu jābilst kaut kas kritisks, tad tikai par apskaņošanu – diez vai būs tā, ka Reiha partitūrā visas trīsdesmit minūtes paredzēta vienlīdz skaļa dinamika.
Otrs izvērsts opuss 27. augusta vakarā – Žerāra Grizē “Vortex temporum”. Savulaik dzirdēts tiešsaistes koncertā, tagad līdzās pavisam reālai publikai, kura klātienē guva vēl jo aizraujošāku un spilgtāku priekšstatu par skaņdarba kontrastiem, labirintiem un avangardiskās izteiksmes vērienu, par interpretu virtuozitāti, drosmi un profesionālo varēšanu. Turpat bija iespējams arī uzzināt, kā Grizē partitūras tematiskā materiāla pamatelementu rotācijas sabalsojas ar Stīva Reiha minimālismu, taču vēl tiešāka paralēle velkama ar kādu citu laikmetīgās mūzikas šedevru – Magnusa Lindberga klarnetes kvintetu 25. augusta interpretācijā, ar somu meistara skaņuraksta slīpējumu, spriegumu, rotaļīgumu. Vienojošā saikne abiem lasījumiem – Mārtiņa Circeņa klarnetes spēles spozme un aktivitāte, kur kvalitātes ziņā daudz neatpalika arī Anti Kortelainena, Signes Šteimanes, Inetas Abakukas un Madaras Norbūtes stīginstrumentu ornamentālās inkrustācijas Lindberga mūzikā vai flautistes Egijas Sproģes, vijolnieces Lienes Neijas-Kalniņas un altista Ivara Brīnuma niansētā ansambļa izjūta Žerāra Grizē skaņumākslā. Un kur nu vēl pianistes Agneses Egliņas varonīgi nospēlētā kadence vienā no “Vortex temporum” kulmināciju brīžiem.
Diriģents Normunds Šnē šeit vadīja tikai sešu mūziķu ritmiski komplicēto priekšnesumu. Turpretī Māris Sirmais dienu iepriekš pārraudzīja interpretāciju tik grandiozai skaņu ainai, kur, līdzīgi kā Dziesmu svētkos vai Berlioza sekotāju un gara radinieku Antona Bruknera un Gustava Mālera simfoniju lasījumos, katra atsevišķa dalībnieka devums ieplūst vispārējā kopainā – individuāla balss atvēlēta tikai tenora solo, un Endrjū Steiplzs šo iespēju arī droši izmantoja. Hektora Berlioza Rekviēma programmas tekstā atklāti rakstīts, ka “Dies irae” daļā komponists paredzējis 800 koristus, un tikpat atklāti jāteic, ka jutos piekrāpts. Un, ja pavisam nopietni, tad lielāks dalībnieku skaits arī būtu ļāvis Valsts akadēmiskajam korim “Latvija” kaut nedaudz uzelpot brīžos, kad nācās dziedāt atsevišķām balsu grupām. Taču tā arī vienīgā iebilde, jo Rekviēma atskaņojuma gaitā Māris Sirmais atkal parādīja, cik brīvi un precīzi viņš spēj veidot vokāli simfonisko lieldarbu māksliniecisko dramaturģiju, cik atraisīti viņa vadībā skan gan kora harmoniskie sabalsojumi, gan Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra stīginstrumentu kantilēnas un orķestra “Rīga” pūtēju tembri.
Protams, franču mūzika nesākas ar Berliozu. Drīzāk ar Leonīnu, un tur nu patiešām pietiktu ar nedaudziem vokālistiem. Tāpat Latvijas kultūrtelpā līdz šim palikušas neīstenotas ģēniju Tristāna Miraija un Kloda Vivjē mūzikas interpretācijas, un tās pavisam noteikti spētu dot arī “Sinfonietta Rīga” mākslinieku izcilā profesionalitāte. Pa vidu – franču baroks ar Kuperēnu, Ramo, Mondonvilu un citiem meistariem 24. augustā. Priekšnesuma kvalitātes dažādas – tā, piemēram, čelliste Māra Botmane pārliecinošāka šķita nākamajā vakarā laikmetīgākā repertuārā kopā ar obojistu Māri Kuģi un pianistu Johanu Randveri (īsumā jāpiebilst, ka Platona Buravicka jaundarbu “Aberācija” vērts kaut reizi mūžā nospēlēt arī citiem ansambļiem); vijolniece Agnese Kanniņa un klavesīniste Ieva Saliete baroka skaņumākslā arī šoreiz iejutās teicami, taču par lielāko atklājumu kļuva Dārtas Liepiņas izkoptais, tembrāli pievilcīgais un kontrastainos afektos iedzīvinātais dziedājums Monteklēra kantātē “Didonas nāve”. Otra kantāte, ar Anša Bētiņa solo – Luija Nikolā Klerambo “Apollons”, kas savukārt uzdeva provokatīvu jautājumu – ar ko, lūdzu, šis skaņdarbs pēc būtības atšķiras no Prokofjeva, Hačaturjana vai kāda cita dižgara slavinājuma Staļinam? Un kā būtu, ja šādas mūzikas vietā Latvijā beidzot atskaņotu kādu 18. gadsimta ukraiņu klasiķa operu – teiksim, Maksima Berezovska “Demofonti” vai Dmitro Bortņanska “Alkīdu”? Piemērotu solistu, kā redzams, netrūktu.
