“Gripu ievazājuši vācieši” 0
Pēdējā reize, kad arī Latvijas teritorija kļuva par globālas pandēmijas arēnu, attiecas uz 1918.–1920. gadu. Toreiz visā pasaulē plosījās tā sauktā spāņu gripa. Tās upuru skaitu lēš uz 20–50 miljoniem, turklāt vairāk cieta ASV, kur šis gripas paveids izcēlās, tāpat arī tikko Pirmo pasaules karu pārcietusī Eiropa, kā arī Indija. Tiesa, spāņu gripas traģēdiju tikai nosacīti var salīdzināt ar pasaulē šobrīd pazīstamo “Covid-19”.
Sērgas ierašanās
“Gripe” jeb “spāniešu iesnu drudzis” Rietumeiropā ieradās 1918. gada vasarā līdz ar amerikāņu karavīriem. Tā pārsviedās no vienas zemes uz otru, tostarp arī uz vācu karaspēka okupēto Latviju. Visdrīzāk slimību rudenī ienesa no Vācijas atbraukušie karavīri un tāpat bēgļi, kas sāka atgriezties dzimtenē no haosa pārņemtās lielinieciskās Krievijas, kur gripai un citām sērgām lāgā nebija šķēršļu. Vācijā masveida saslimšanu ar gripu novēroja karagūstekņu nometnēs. 1918./1919. gadu mijā, kad noritēja krievu karagūstekņu atbrīvošana, arī šie ļaudis veicināja slimības izplatību.
1918. gada beigās gūstekņu transporti no Vācijas pienāca Liepājas ostā viens pēc otra. Starp tūkstošiem no vācu gūsta atbrīvoto Krievijas armijas karavīru daudzi bija slimi, tostarp ar gripu. Viņi klīda pa ielām, meklējot pārtiku un pajumti. Tieši slimo karagūstekņu dēļ 1918. gada decembra beigās Liepājas pilsētas slimnīcā izveidoja īpašu gripas slimnieku palātu.
“Ar minēto slimību katru dienu ieved 10–20 karagūstekņus. Vārgais, nomocītais gūstekņu ķermenis šo slimību grūti panes, tā ka apmēram trešā daļa nomirst,” minētā gada 21. decembrī vēstīja “Kurzemes Vārds”. 1919. gadā karagūstekņu plūsma turpinājās. 15. janvārī Liepājā no Štetīnes (Ščecinas) ieradās tvaikonis “Lena” ar 993 atbrīvotajiem krievu karagūstekņiem. 15 no viņiem bija gripa “un citas slimības”. Slimos nogādāja slimnīcā, taču diezgan droši, ka tā bija tikai daļa inficēto.
Mēneša laikā līdz 6. novembrim Liepājā no gripas nomira 82 cilvēki – vairāk nekā puse visu nāves gadījumu pilsētā. Šokēja, ka spāņu gripa pļāva tieši cilvēkus “ziedošā vecumā”. Bērnus un vecākus cilvēkus spāņu gripa saudzēja. Slimība noritēja ar augstu temperatūru. Bieži kā komplikācija sekoja plaušu karsonis vai kādas hroniskas kaites saasinājums, kas arī iemesls vairumam nāves gadījumu.
Maksimumu gripa sasniedza 1918. gada novembrī un decembrī, kad tikai līdz novembra vidum vien Rīgā saslima 838 personas, bet līdz gada beigām saslimušo skaits pārsniedza 3000.
Rīgā avīžu redakcijas atvainojās par kavēšanos laikrakstu izdošanā – daudzi slimojot. Pilsētā atcēla koncertus un izrādes, taču ne tamdēļ, kā varētu iedomāties mūsdienās, bet tāpēc, ka saslima tie, kam bija jāuzstājas. Piemēram, 1918. gada oktobrī Rīgas Latviešu teātrī gripa ķēra aktierus Voldemāru Švarcu un Konrādu Kvēpu. Lai paredzētā 18. oktobra izrāde notiktu, viņu lomās steigšus “ielēca” režisors un inscenētājs.
Kopš novembra ziņojumi par gripu pienāca tāpat no Kurzemes un Vidzemes lauku rajoniem un mazpilsētām. Presē parādījās apraksti, kas atgādināja mēra laikus.
“Baltijas Vēstnesis” 22. novembrī apgalvoja: “Umurgas draudzē spāniešu slimība prasot ārkārtīgi lielus upurus. Visur ļaudis guļot kā slimnīcās, daudz vietās neesot kas slimos apkopj un kas kustoņus pabaro. Daudz mājās pa 2–3 cilvēki miruši; Vainižu “Peru” mājās pat 7 cilvēki miruši; pat daudzās ģimenēs gripa pa 2 un 3 cilvēkus nopļāvusi.” 11. decembrī laikraksts vēsta, ka “visvairāk mirstot Limbažos”.
Zupā jāliek kaļķa tabletes
Līdzīgi koronavīrusa gadījumam tagad, par spāņu gripas izplatīšanos, cēloņiem un ārstēšanu sākotnēji bija vairāk pieņēmumu nekā zināmā. Galvenais iedzīvotāju informators bija prese. 1918. gadā, lai nesaslimtu, ieteica “apmazgāties ar aukstu ūdeni katru dienu”, mazgāt rokas un zobus, silti saģērbties, pielūkot, lai kājas nav slapjas, nepārpūlēties, pietiekami gulēt, skalot rīkli ar ūdeņraža pārskābes šķīduma ūdeni. Protams, vairīties no saskarsmes ar gripas slimniekiem un neiet tur, kur pulcējas daudz ļaužu. Saslimšanas gadījumā klājās neatstāt istabu: “Vajaga katrā atgadījumā palikt gultā un griezties pie ārsta pēc tāļākiem padomiem.”
Pieejamākais līdzeklis saslimšanas gadījumā skaitījās svīšanas izraisīšana, vēl pirms temperatūra sasniegusi maksimumu – tas novēršot slimības pāriešanu plaušu karsonī. Svīšanu ieteica izraisīt, ik pēc pusstundas norīvējot ķermeņa augšdaļu ar mitru dvieli un labi sasedzoties vai liekot karstas kompreses, aptinot ap ķermeni karstā ūdenī izmērcētu palagu un pa virsu uztinot vilnas drānu vai segu.
Par vienu no galvenajiem “spāniešu slimības” varenības iemesliem uzskatīja kara gadu trūcīgo pārtiku, sevišķi piena produktu trūkumu, kas samazināja kaļķa daudzumu organismā. Vajagot zupā likt kaļķa tabletes.
“Ar kraukām”
Zināšanām augot, rekomendācijas sāka atgādināt mūsdienas. Rīgas pilsētas galvenais sanitārārsts Dāvids Matvejs 1920. gada 12. janvārī “Jaunākajās Ziņās” vēstīja: “Šīs slimības baciļi atrodas elpojamo orgānu gļotādu atdalījumos, tas ir kraukās un izplatās pa gaisu, bet pieņemami arī, ka ar drēbēm, veļu un slimnieku gultas piederumiem. Katrā ziņā iespējams slimību pārnest, slimiem satiekoties un sarunājoties ar veseliem, īpaši klepojot – ar kraukām.
Slimības izplatīšanos veicina ilgāka uzturēšanās mitrā āra gaisā, liela ļaužu drūzmēšanās mitrās vai putekļainās un slikti vēdinātās telpās. (..) Tāpēc epidēmijas laikā vajadzīgs veseliem pārtraukt katru satiksmi ar slimiem, ierobežot vislielākā mērā drūzmēšanos atklātās vietās – vakzālēs (stacijās), dzelzceļu un tramvaju vagonos, teātros, es teiktu pat skolās.”
Vietās, kur uzturējās daudz ļaužu, bija izvietojami spļaujamtrauki: “Iedzīvotājiem cieši jāatgādina, lai viņi izspļautu tikai spļaujamos traukos, kuri bieži izlejami atejas vietās un pildami pēc iztīrīšanas ar svaigu dezinfekcijas līdzekli.”
Par gripu rakstīja feļetonus
Panikas nebija. Laikrakstos par gripu rakstīja feļetonus. Epidēmija ritēja paralēli saslimšanām ar daudz bīstamākām slimībām – šarlaku, difteriju, tīfu, bakām, tuberkulozi, dizentēriju. Kara un juku postītajā Latvijā 1918.–1920. gadā bija daudz par ko uztraukties. Tad jau aktuālāks bija malkas un pārtikas trūkums. Cilvēki neapzinājās slimības nopietnību un paši veicināja tās izplatīšanos – ja laukos kādā sētā visi “nogūla ar gripi”, tad apkopt lopus nāca kaimiņi, līdz saslima paši.
Arī uz gripas upuru bērēm sanāca krietni pavadītāju pulki. 1918. gada nogalē Kuldīgas apriņķa Kauķos pēc tādas atvadīšanās, kā apgalvoja avīzes, saslima gandrīz visi bērinieki. Slimību nerespektēja arī zagļi. 1918. gada 9. novembra naktī, izmantojot saimnieka un saimes bezpalīdzību slimības gultā, Rubenes draudzē kādās mājās tie uzlauza riju un aizveda divus vezumus miežu.
Amerikāņu palīdzība
Gripas epidēmija ritēja laikā, kad vairums mediķu jau Pirmā pasaules kara vai Latvijas neatkarības cīņu apstākļos bija piesaistīti armijai. Novados nevarēja atrast ne ārstu, ne kaut cilvēku ar medicīnisku izglītību. Nebija retums, ja pie tuvākā mediķa vai uz aptieku brauca vairākus desmitus kilometru.
Piemēram, Ventspils apriņķa Puzē 1918. gada novembrī ar gripu vienlaikus saslima vairāk nekā 60 cilvēku un vienīgais apkaimes ārsts no Popes nespēja pie visiem izbraukāt. Kvalificētas medicīniskās palīdzības trūkumā uzplauka šarlatānisms un negodīgas peļņas tīkotāji. Labākajā gadījumā tie tirgoja aspirīna tableti par rubli gabalā (normāla cena skaitījās 10–15 kapeikas), bet sliktākajā – pilnīgi bezjēdzīgas “drapes”.
Ap 1920. gadu, Latvijas valstij nostiprinoties, tieši armijas sanitārās nodaļas izrādījās tās, kas ar sistemātiskiem dezinfekcijas pasākumiem, savu hospitāļu un lazarešu tīkla palīdzību veiksmīgi iegrožoja ne tikai gripas, bet arī citu slimību epidēmijas. Pēc bermontiādes, 1919. gada nogalē un 1920. gada sākumā gripa uzliesmoja ar jaunu sparu, īpaši Liepājā. Valdīja uzskats, ka “gripu ievazājuši vācieši”.
Kā konstatē vēsturnieks Ēriks Jēkabsons, epidēmiju pārvarēja, lielā mērā pateicoties ASV Sarkanā Krusta misijas sniegtajai materiālajai palīdzībai teju it visā – no zālēm un pārtikas līdz apģērbiem, gultasveļai un virtuves piederumiem.
Liepājas garnizona lazaretes vadītājs Aleksandrs Mežciems 1921. gada sākumā uzsvēris, ka amerikāņu palīdzība nākusi brīdī, kad 1920. gada sākumā gripa bija sasniegusi kulmināciju, lazaretē atradās vairāk nekā 400 slimnieku un mirstība sasniedza 4–7 cilvēkus dienā. Februārī tā samazinājās līdz vidēji diviem gadījumiem dienā.
Slimība Liepājā izplatījās tik lielā mērā, ka tur stāvošo angļu karakuģu pavēlniecība aizliedza jūrniekiem nokāpt krastā un doties uz pilsētu. Vislielākā mirstība Liepājā bija janvārī, kad tikai Sv. Annas draudzē vien nomira 144 draudzes locekļi.
Galvaspilsētā gripa tomēr gāja mazumā. No 1920. gada 1. līdz 15. janvārim Rīgā ar “influenzu” saslima deviņi, kamēr ar izsitumu tīfu – 44, bet bakām – 24 personas. Par “gripes plosīšanos” janvārī – martā ziņoja no Alūksnes un Vecgulbenes apkaimēm; 11. februārī Valmierā no gripas izraisīta plaušu karsoņa nomira kara izmeklēšanas tiesnesis leitnants Pličs. 4. martā Ventspilī gripas dēļ slēdza reālskolu, jo vairums skolēnu bija saslimuši.
Tomēr martā gripa Latvijā sāka atkāpties. Nu lielākas raizes darīja dažādi tīfa paveidi, kā arī šarlaks. Atsevišķās vietās gripa vēl mēģināja atgriezties 1920. gada rudenī, taču to vairs neuzskatīja par problēmu.
Spāņu gripas epidēmijas upuri Latvijā
* 1918. gada 15. oktobrī slimnīcā Rīgā nomira avīzes “Līdums” žurnālists, literāts, viens no partijas “Latviešu zemnieku savienība” veidotājiem Ādolfs Dobels. Viņš saslima vilcienā, atgriežoties no bēgļu gaitām Petrogradā.
* 1918. gada 21. oktobrī Rīgā nomira avīžu “Līdums” un “Laika Vēstis” žurnālists, bijušais latviešu strēlnieku pulku virsnieks Frīdrihs Vītoliņš, kurš reiz “Jaunāko Ziņu” vajadzībām bija gatavojis reportāžas no Nāvessalas.
* 1918. gada 23. oktobrī nomira tobrīd labi pazīstamais teātra aktieris, Baltijas bēgļu komitejas darbinieks Jānis Staliņš.
* 1918. gada 3. novembrī pēc sešu dienu slimošanas gripas izsaukta plaušu karsoņa un smadzeņu iekaisuma dēļ Rīgā nomira ilggadējais “Rigasche Zeitung” galvenais redaktors Gregors Brucers.
* 1919. gada 13. martā Rīgā nomira dzejnieks Fricis Bārda. Viņš pārslimojis gripu 1918. gadā, taču liktenīgs izrādījās tās izraisītais nieru slimības saasinājums.
* 1920. gada 1. februārī Parīzē gripas radītu A hepatīta jeb dzeltenās slimības sarežģījumu dēļ nomira latviešu mākslinieks un Latvijas diplomātiskās pārstāvniecības Francijā darbinieks Jāzeps Grosvalds.
