“Ir tā, ka es visu laiku baidos, bet atbildību uzņemos!” Daugavpils slimnīcas vadītājs Grigorijs Semjonovs par darbu kovidlaikā 21
Ilmārs Randers, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Daugavpils reģionālās slimnīcas valdes loceklis Grigorijs Semjonovs ir valstī jaunākais šāda līmeņa medicīniskās aprūpes iestādes vadītājs, kurš šogad nodrošināja slimnīcas darbības nepārtrauktību kovida pandēmijas uzliesmojumu periodos un apstākļos, kad ievērojama daļa darbinieku nebija vakcinējušies.
Lai arī Grigorijs nav ārsts, glābt dzīvību ir viņa ikdiena – tāpat kā citiem veselības aprūpē iesaistītajiem. Taču tieši viņš “Latvijas Avīzes” gada cilvēka nomināciju izpelnījās ar savu godīgo attieksmi ārkārtīgi sarežģītajā lēmumu pieņemšanas laikā un vaļsirdību.
“Ir tā, ka es visu laiku baidos, bet atbildību uzņemos! Nedēļu pirms 15. novembra, kad darbu slimnīcā varēja turpināt tikai zaļajā režīmā esošais personāls, man nevakcinēti bija 324 darbinieki, un tas noteikti paralizētu daudzu nodaļu darbu.
Sākumā mana pozīcija bija, ka potēšanos cilvēkiem uzspiest nevajag, šis lēmums jāizprot un līdz tam jānonāk katram pašam.
Tagad varu atzīt, ka tā tomēr bija mana kļūda samērā nelielās pieredzes dēļ, vadot tik lielu uzņēmumu. Tomēr šo kļūdu pašam izdevās arī labot,” atskatoties uz aizvadīto gadu, stāsta Grigorijs Semjonovs.
Šobrīd viņa pārziņā ir viens no lielākajiem uzņēmumiem Latgalē, jo Daugavpils reģionālajā slimnīcā strādā 1600 darbinieku. Slimnīcas vidi Grigorijs iepazinis, kad studējis ekonomiku Latvijas Universitātē.
Sākumā strādājis par krāvēju, tad bijis kasieris, turpinājis kāpt pa karjeras kāpnēm, kļuvis par galveno ekonomistu, pirms diviem gadiem – jau par slimnīcas vadītāju. Arī pēc šaubām un baidīšanās, ka kāda no viņa “krīzes menedžera” iecerēm varētu neizdoties.
“Demokrātiska pieeja ir labs rīks ierastā režīmā, bet, kad valstī ir ieviesta ārkārtēja situācija, kad cilvēki paši nespēj pieņemt lēmumus – jānāk arī autoritāriem lēmumiem. Tā arī es nonācu līdz tam, kad jau sāku parakstīt nepotēto atstādināšanas rīkojumus. Bet tad cilvēki pēkšņi saprata, ka arī viņiem būs jāuzņemas atbildība par medicīnas pakalpojumu pieejamību vai ierobežošanu, ka pacientu dzīvību viņiem jāglābj, nevis ar to jāriskē.
Man tas bija brīnums, ka tieši pēdējā brīdī tomēr radās liela atsaucība, šaubīgie gāja vakcinēties un nedēļas laikā bez potes palika tikai 35 darbinieki, kurus uz laiku arī atstādināju.
Uz gada beigām bez potes palikuši vien 17 darbinieki, bet ietekmi praktiski nejūtam, jo tie ir sanitāri, māsu palīgi un vispārējais personāls, ko aizvietot var vieglāk,” brīnumainajā pieredzē dalās Grigorijs.
Viņš arī uzsver, ka slimnīcai grūtajā brīdī palīdzēt bijuši gatavi kolēģi no citām Daugavpils un reģiona medicīnas iestādēm, studenti, brīvprātīgie – Grigorija mobilais tālrunis īpaši sarežģītajās dienās bijis karsts ar palīdzības piedāvājumiem par aizvietošanas iespējām vajadzības gadījumā.
Iespējams, tieši tas arī bijis pēdējais piliens, kas antivakserus slimnīcas kolektīvā pārliecinājis lēmumu mainīt. Daugavpiliešu spēju saliedēties kopīgas problēmas risināšanā – arī to lielā uzņēmuma vadītājs uzskata par brīnumu.
“Slimnīcā novērojām, ka novembrī cilvēki ne tikai par visu sūdzējās, bet arī sāka pateikties. Aizvien vairāk un no tā vairs nekautrējas. Šie paldies nāca īstajā brīdī, jo mediķi jau bija uz izmisuma robežas,” pozitīvos šā gada pārsteigumus īsi rezumēja Grigorijs.
Kā lielāko šogad piedzīvoto pārsteigumu valsts mērogā Daugavpils reģionālās slimnīcas vadītājs uzsvēra šķēršļu neesamību valdības un mūsu birokrātiskās sistēmas rīcībā, nepildot pat likumdošanā apstiprinātās saistības.
Tāpat viņu nepatīkami pārsteigusi mūsu sabiedrības izpratne par vakcinācijas nepieciešamību. Pagājuši jau divi gadi, bet mediķiem vakcīnu un pārējo aizsardzības pasākumu nozīme jāskaidro tāpat kā pandēmijas sākumā.
Domājot par nākamo gadu, Grigorijs cer, ka veselības aprūpe mūsu valstī beidzot tomēr būs prioritāte.
Nekādā gadījumā nedrīkstot to aizstumt stūrī un tikai deklarēt, ka tā sabiedrībai esot pirmajā vietā, bet faktiski – saraksta beigās. Tāpat viņš ļoti cer, ka piepildīsies infektologu prognozes par to, ka omikrons un pārējie vīrusa paveidi būs kovida beigu sākums, nākamgad otrajā pusē atgriezīsimies pie normālas dzīves.
“Domāju, ka ar šogad iegūto pieredzi esam spējīgi tikt ar to visu galā. Slimnīca turpina strādāt pie nepieciešamās pārprofilēšanās plāniem uzliesmojumu gadījumos. Pandēmija labi izgaismoja visas mūsu problēmas, šīs mācības tikai jāņem vērā.
Izejot cauri šim laikam, arī man tagad ir kļuvis vieglāk, jo atklājās, ka lielākā daļa darbinieku uzticas, un tas mani ceļ spārnos – saprotu, ka man ir atbalsts. Līdz šim šaubījos – esmu viens, lēmumus neatbalsta, vajag tikai man… Tagad sapratu, ka biju kļūdījies arī tajā.
Lemt un uzņemties atbildību arī vairs tā nebaidos. Esmu dabūjis apliecinājumu, ka darba virziens ir pareizs un tas jāturpina. Tādā ziņā esmu mainījies, gribētos cerēt, ka uz to labāko pusi. Bet aizvadītais laiks bija ļoti smags.
Pats grūtākais laikam bija savaldīties. Kad citi jau atļāvās uzbļaut, kliegt un iziet no rāmjiem, man bija jārāda piemērs, visi jānomierina.
Tas bija grūtākais, un ceru, ka izdosies arī turpmāk, jo piedzīvotie apstākļi daudz iemācīja. Domāju – ne tikai mani,” tuvākajā nākotnē ar lielām cerībām ielūkojās Grigorijs Semjonovs.
