Grifits iekāpj grāvī 0
Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) misijas Latvijā vadītājs Marks Grifits nosaucis par bīstamu Veselības ministrijas izstrādāto un patlaban Finanšu ministrijā apspriesto koncepciju par veselības pakalpojumu sasaisti ar nodokļu maksājumiem. Viņaprāt, šāda sistēma varot ietekmēt bērnus, kuru vecāki nemaksā nodokļus.
Kad runā SVF augstā amatpersona, mūsu politiķi uzmanīgi klausās un neuzdrošinās pateikt, ka misijas vadītājam nevajadzētu dot padomus tādos jautājumos, par kuriem viņam vai nu nav informācijas, vai tā ir aplama. Mūsu valstī ir noteikts, ka bērni un jaunieši līdz 18 gadu vecumam medicīnisko palīdzību saņem bez maksas, tāpēc nav pamata tādām bažām – ja vecāki nemaksā nodokļus, arī bērniem nebūs pieejama plānveida ārstniecība. Cita lieta, ka bērniem nereti ir jāgaida garās rindās, lai izmeklētos un ārstētos, jo veselības aprūpei atvēlētās valsts investīcijas ir vienas no trūcīgākajām Eiropas
Savienībā. Ja Grifits būtu norādījis premjeram un finanšu ministram, ka tas nav normāli,
tad varētu teikt, ka misijas vadītājs ir runājis Latvijas sabiedrības interesēs, un paldies
viņam par to. Bet tik augstam viesim ir necienīgi paust aplamības.
Veselības ministre Ingrīda Circene ļoti cer, ka, iezīmējot 5% no iedzīvotāju ienākumu
nodokļa un novirzot to veselības aprūpei, budžetu varētu papildināt par 10 – 20 miljoniem
latu. Lietuvas veselības ministrs Raimonds Šukis man nesen atzina, kopš valstī ieviests
veselības nodoklis, kas ir 6% no iedzīvotāju ienākumu nodokļa (3% maksā darba devējs),
mainījusies cilvēku domāšana – viņi saprot, ka nodoklis ir jāmaksā. Ministrs Šukis gan
nespēja pateikt, cik lielas naudas summas ieplūdušas veselības budžetā no personām,
kas papildinājušas nodokļu maksātāju rindas. Tiesa, Lietuvas valsts savu cilvēku veselībai
ir atvēlējusi 4,5 % no iekšzemes kopprodukta, kamēr Latvija teju pāri trim procentiem,
tāpēc ministrs runā ne tik daudz par ekonomisko ieguvumu, bet iespējām cilvēkiem sniegt
arvien kvalitatīvāku un operatīvāku medicīnas aprūpi un cilvēku nostājas maiņu pret
nodokļu maksāšanu. Turpretī Latvijā ministre Circene ir spiesta skaitīt, cik miljoni nāks
klāt nabadzīgajam budžetam, lai beidzot palielinātu mediķu algas, atjaunotu plānveida
veselības aprūpi un aizpildītu citus finanšu robus. Tiesa, pēdējā laikā gan vairs viņa nerunā
par papildu miljoniem, bet iespēju samazināt rindas uz plānveida pakalpojumiem, piedāvāt
vairāk plānveida operāciju, kompensējamo medikamentu un, iespējams, samazināt
pacientu līdzmaksājumus.
Taču jūtams, ka finanšu ministrs Andris Vilks nesteidzas ar Circenes iesniegtās
koncepcijas īstenošanu, jo, lūk, negriboties iziet ārpus valsts budžeta veidošanas
principiem, radot speciālo budžetu, tāpēc nodokļa nemaksātāji var mierīgi dzīvot
līdz 2013. gada jūlijam, nevis janvārim, kad bija plānots ieviest Veselības ministrijas
izstrādāto dokumentu. Ko var zināt, ja nu Grifits pasaka vēl kādu “gudrību” par nodokļu
nemaksāšanu un medicīnu, nav izslēgts, ka Vilks koncepciju ieliks atvilktnē.
Pagaidām mūsu valstī atbildība par ikvienam svarīgo veselības aprūpes jautājumu gulst
tikai uz veselības ministra pleciem. Lai tā nebūtu, vajadzētu ņemt piemēru no Igaunijas,
kur ir izveidots tā sauktais sociālais parlaments, kas tur roku uz pulsa, lai cilvēkiem būtu
pieejama veselības aprūpe. Par to atbild ne tikai veselības, bet arī finanšu ministrs un
parlamenta Sociālo lietu komisijas vadītājs. Šīs personas kopā ar pieciem darba devēju un
pieciem arodbiedrību pārstāvjiem veido tādu kā sociālo parlamentu, kas kopīgi ir atbildīgi
par to, kas notiek veselības aprūpē. Nenāktu par skādi šo ideju pārcelt un īstenot Latvijā,
lai sabiedrībai pieņemamas idejas netiktu nomuļļātas, nēsājot tās no vienas ministrijas uz
otru. Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) misijas Latvijā vadītājs Marks Grifits nosaucis par bīstamu Veselības ministrijas izstrādāto un patlaban Finanšu ministrijā apspriesto koncepciju par veselības pakalpojumu sasaisti ar nodokļu maksājumiem. Viņaprāt, šāda sistēma varot ietekmēt bērnus, kuru vecāki nemaksā nodokļus.
Kad runā SVF augstā amatpersona, mūsu politiķi uzmanīgi klausās un neuzdrošinās pateikt, ka misijas vadītājam nevajadzētu dot padomus tādos jautājumos, par kuriem viņam vai nu nav informācijas, vai tā ir aplama. Mūsu valstī ir noteikts, ka bērni un jaunieši līdz 18 gadu vecumam medicīnisko palīdzību saņem bez maksas, tāpēc nav pamata tādām bažām – ja vecāki nemaksā nodokļus, arī bērniem nebūs pieejama plānveida ārstniecība. Cita lieta, ka bērniem nereti ir jāgaida garās rindās, lai izmeklētos un ārstētos, jo veselības aprūpei atvēlētās valsts investīcijas ir vienas no trūcīgākajām Eiropas
Savienībā. Ja Grifits būtu norādījis premjeram un finanšu ministram, ka tas nav normāli,
tad varētu teikt, ka misijas vadītājs ir runājis Latvijas sabiedrības interesēs, un paldies
viņam par to. Bet tik augstam viesim ir necienīgi paust aplamības.
Veselības ministre Ingrīda Circene ļoti cer, ka, iezīmējot 5% no iedzīvotāju ienākumu
nodokļa un novirzot to veselības aprūpei, budžetu varētu papildināt par 10 – 20 miljoniem
latu. Lietuvas veselības ministrs Raimonds Šukis man nesen atzina, kopš valstī ieviests
veselības nodoklis, kas ir 6% no iedzīvotāju ienākumu nodokļa (3% maksā darba devējs),
mainījusies cilvēku domāšana – viņi saprot, ka nodoklis ir jāmaksā. Ministrs Šukis gan
nespēja pateikt, cik lielas naudas summas ieplūdušas veselības budžetā no personām,
kas papildinājušas nodokļu maksātāju rindas. Tiesa, Lietuvas valsts savu cilvēku veselībai
ir atvēlējusi 4,5 % no iekšzemes kopprodukta, kamēr Latvija teju pāri trim procentiem,
tāpēc ministrs runā ne tik daudz par ekonomisko ieguvumu, bet iespējām cilvēkiem sniegt
arvien kvalitatīvāku un operatīvāku medicīnas aprūpi un cilvēku nostājas maiņu pret
nodokļu maksāšanu. Turpretī Latvijā ministre Circene ir spiesta skaitīt, cik miljoni nāks
klāt nabadzīgajam budžetam, lai beidzot palielinātu mediķu algas, atjaunotu plānveida
veselības aprūpi un aizpildītu citus finanšu robus. Tiesa, pēdējā laikā gan vairs viņa nerunā
par papildu miljoniem, bet iespēju samazināt rindas uz plānveida pakalpojumiem, piedāvāt
vairāk plānveida operāciju, kompensējamo medikamentu un, iespējams, samazināt
pacientu līdzmaksājumus.
Taču jūtams, ka finanšu ministrs Andris Vilks nesteidzas ar Circenes iesniegtās
koncepcijas īstenošanu, jo, lūk, negriboties iziet ārpus valsts budžeta veidošanas
principiem, radot speciālo budžetu, tāpēc nodokļa nemaksātāji var mierīgi dzīvot
līdz 2013. gada jūlijam, nevis janvārim, kad bija plānots ieviest Veselības ministrijas
izstrādāto dokumentu. Ko var zināt, ja nu Grifits pasaka vēl kādu “gudrību” par nodokļu
nemaksāšanu un medicīnu, nav izslēgts, ka Vilks koncepciju ieliks atvilktnē.
Pagaidām mūsu valstī atbildība par ikvienam svarīgo veselības aprūpes jautājumu gulst
tikai uz veselības ministra pleciem. Lai tā nebūtu, vajadzētu ņemt piemēru no Igaunijas,
kur ir izveidots tā sauktais sociālais parlaments, kas tur roku uz pulsa, lai cilvēkiem būtu
pieejama veselības aprūpe. Par to atbild ne tikai veselības, bet arī finanšu ministrs un
parlamenta Sociālo lietu komisijas vadītājs. Šīs personas kopā ar pieciem darba devēju un
pieciem arodbiedrību pārstāvjiem veido tādu kā sociālo parlamentu, kas kopīgi ir atbildīgi
par to, kas notiek veselības aprūpē. Nenāktu par skādi šo ideju pārcelt un īstenot Latvijā,
lai sabiedrībai pieņemamas idejas netiktu nomuļļātas, nēsājot tās no vienas ministrijas uz
otru.
