“Man patīk dulli izaicinājumi.” Saruna ar Ditu Lūriņu-Eglienu 1
“Šis bija gads, kurā mēģināju pakāpties malā un no jauna ieraudzīt, kāpēc teātris ir svarīgs. Pēc 20 gadiem aktrises profesijā man bija godīgi jāatzīst, ka vecie argumenti, kāpēc man svarīgi nodarboties ar teātri un kāpēc tas ir nozīmīgs cilvēkiem, uz mani vairs nestrādā,” sarunā ar “Kultūrzīmēm” saka aktrise un režisore DITA LŪRIŅA-EGLIENA.
Liepājas teātra direktora Herberta Laukšteina zvans ar piedāvājumu iestudēt Antona Čehova “Ķiršu dārzu” nācis kā mājiens “no augšas”, kam viņa piekritusi sekundes laikā. Pirmizrāde Liepājas teātrī – jau piektdien, 14. jūnijā.
Aktrisi Ditu Lūriņu-Eglienu līdz šim esam raduši redzēt Latvijas Nacionālā teātra izrāžu spožajā pirmajā plānā – aktrises klātbūtne ir teju drošības garants teātra brīnumam, notikumam un arī augstākajai atdevei. Tomēr vērīgāks skatītājs būs ievērojis, ka šajā sezonā viņa jaunas lomas nav iestudējusi, vien mirdzējusi repertuāra izrādēs. Iemesls šobrīd jau zināms – Dita Lūriņa-Egliena daudz laika veltījusi, stažējoties Maskavā Latvijā pazīstamā režisora Viktora Rižakova vadībā.
– Dita, vai režijas “āķis” prātā ieķērās, pērn Nacionālajā teātrī veidojot pašas jubilejas izrādi “Tango bez asinīm”?
D. Lūriņa-Egliena: – Par režiju vajadzētu pavaicāt maniem klases biedriem, kurus mēs kopā ar Kristīni Klētnieci mocījām visus skolas gadus, liekot viņiem spēlēt teātri. Vilkme uz režiju laikam bija jau bērnībā un turpinājusi būt kaut kur pakausī visu laiku, tomēr virsroku līdz šim ņēma indeve visiem un, galvenais, sev pierādīt, ka būšu aktrise, turklāt baigi labā aktrise. To arī 20 gadus pēc kārtas darīju, bet, kā jau daudz ko dzīvē, visu šo laiku mēģinu sajust, kurš būtu labākais brīdis kaut ko mainīt.
– Režijas “gēnam” jūsu ģimenē ir sava loma šajā pavērsienā?
– Jā, noteikti! Bērnībā sēžot tēta (režisors Valdis Lūriņš, A.K.) mēģinājumos, ir veidojusies mana teātra izjūta. Man ļoti patīk tas teātris, ko ir radījis mans tēvs, īpaši viņa labākajos izpaudumos. Silvija Radzobe to ir nodēvējusi par “maģisko reālismu”, tikai manā gadījumā uzsvars vairāk ir uz “maģisko”.
Kāds reiz labi noformulēja teātra būtību – uz skatuves ir viss kā dzīvē, tikai īstāk, skaistāk, dziļāk, drosmīgāk.
Es vēl piebilstu – teātrī ir viss kā dzīvē, tikai maģiskāk.
– “Ķiršu dārza” iestudējums Liepājas teātrī laikam jāsauc par jūsu atgriešanos Liepājā, kur strādājuši jūsu vecāki – režisors Valdis Lūriņš un aktrise Marita Lūriņa-Stelmakere? Ko tas nozīmē jums?
– Esmu izaugusi tieši Liepājas teātra kulisēs un šis ir jauns sākums. Vienreiz dzīvē no tās vietas jau esmu atspērusies, mēģināšu vēlreiz. Protams, aktieru trupa ir pilnīgi cita. Bet izrāžu vadītāja, no kuras bērnībā ļoti baidījos un kura man ir ieaudzinājusi, ka teātra kulises neaiztiek ar rokām un uz skatuves nekāpj ar ielas apaviem, tagad ir “Ķiršu dārza” izrāžu vadītāja.
– Krievu klasikas izvēle laikam ir likumsakarīgs turpinājums stažēšanās posmam Maskavā pēdējā gada laikā?
– Nē, Liepājas teātris jau bija izlēmis iestudēt šo darbu, taču bija vajadzīgs režisors. Tomēr jāteic, ka teātra direktora Herberta Laukšteina telefona zvans atskanēja tad, kad biju Maskavā. Tas viss kaut kā labi sasaistījās kopā – pēc šā piedāvājuma man uzreiz mainījās kurss un fokuss. Intensīvi sāku pētīt un rakt Čehova virzienā, un Maskavā, pats par sevi saprotams, man bija ar ko parunāt par šo tēmu, tur strādā brīnišķīgs profesors Siļunas Vidas.
Teicu “jā” sekundes laikā, pat nepaskatoties savu grafiku. Racionāli šo piedāvājumu neapsvēru nevienu brīdi. Uztvēru kā piedāvājumu, kas nāk tieši tajā laikā, kad griežu savu kuģi citā virzienā.
Šis bija gads, kurā patiešām mēģināju pakāpties malā un no jauna ieraudzīt, kāpēc teātris ir svarīgs.
Un šī nav koķetēšana ar šo tēmu. Pēc 20 gadiem aktrises profesijā man bija godīgi jāatzīst, ka vecie argumenti, kāpēc man ir svarīgi nodarboties ar teātri un, kāpēc tas ir svarīgs cilvēkiem, uz mani vairs nestrādā. Šobrīd mani nodarbina jautājumi par to, kāpēc lai kāds vispār nāktu uz teātri? Kāda ir tā vieta 21. gadsimtā?
Laikam biju aizgājusi līdz punktam, kurā likās – varbūt nemaz nevajag nodarboties ar teātri. Varbūt tas nav ne interesanti, ne vērtīgi? Paldies Ojāram Rubenim, kurš mani saprata un deva iespēju spēlēt tikai esošās izrādes un neiestudēt nevienu jaunu kā aktrisei.
– Kas notika šajā gadā?
– Tas deva iespēju braukt, daudz skatīties. Paldies Hamburgas Talijas teātrim (Thalia Theater), kurš man atgrieza ticību teātra mākslai. Paldies fotogrāfam Antonam Korbijnam par izstādi Hamburgas fotogrāfijas triennālē, kura man deva drosmi. Liels paldies Janai Sekstei, kura ir mana feju krustmāte Maskavā – pateicoties viņai, man ir ļoti daudz durvju pavērušās.
Šajā gadā, šķiet, ir noticis ļoti daudz, bet vidū visam, protams, bija arī šaubu momenti. Likās, ka durvis neveras, un režija nav ceļš, kas man būtu jāiet, lai arī kopš bērnības to esmu nospraudusi. Tāpēc zvanu no Liepājas Maskavā uztvēru kā acs piemiegšanu no Dieva, kurš pavēris mākoņus un saka – mīļā sirds, ja gribi, tad – lūdzu! Pilnīgi skaidrs, ka viegli nebūs, bet, ja tu to gribi, tad parādi, ka gribi.
Lai neiznāk kā vīram, kurš visu mūžu gribēja laimēt loterijā, bet mūža galā Dievs nenoturējās, pašķīra mākoņus un teica – lūdzu, nopērc loterijas biļeti! Šī ir mana loterijas biļete.
– Čehovs ir spēlēts jau iepriekš, tātad nav gluži svešs.
– Jāatzīst, ka līdz brīdim, kad “jūtūbā” noskatījos Pjotra Fomenko “Trīs māsas”, Čehovu nesapratu – šis autors man bija kā aizslēgtas klavieres, un tā arī pateicu Herbertam (Laukšteinam), bet tas viņu nenobiedēja.
Manā dzīvē ir divi dulli direktori – Ojārs (Rubenis) un Herberts (Laukšteins) – pirmais, kurš var iesaukt mani kabinetā un pateikt – tavs koncerts (“Tango bez asinīm”, A. K.) ) būs nevis teātra Jaunajā, bet – Lielajā zālē, un arī Herberts, kurš var piezvanīt un pateikt – negribi uztaisīt “Ķiršu dārzu”? Man patīk dulli izaicinājumi.
– Kādas izjūtas piemeklēja, no prīmas kļūstot par stažieri?
– Bija pārsteidzoša sajūta, sēžot Nāciju teātra mēģinājumos, kur mani neviens nepazīst. Esmu “nekas”, sēžu zāles tumsā, kaktiņā, un skatos, kā strādā režisors Viktors Rižakovs, iestudējot Ivana Viripajeva izrādi “Irānas konference”. Sajutos kā bērnībā, kā tēta mēģinājumos, kur kā tāds skuķēns, režisora meita, sēdēju un visu vēroju no malas. Nebiju gaidījusi, ka mani atsviedīs atpakaļ tajās sajūtās. Bet es izbaudīju to, ka neviens nezina, kas es esmu.
– Varas neredzamo roka tur, teātrī, jutāt?
– Tiešā veidā to neizjutu, bet tur valdošo dezinformāciju gan izjutu un tā mani ārkārtīgi saniknoja. Kā viens Igaunijā dzimis aktieris, inteliģents cilvēks, var stāstīt klajus melus par Igauniju par to, kā tur nicinot krievus. Un viņam tic!
– Čehovam tur, Maskavā, izdevās piekļūt?
– Teikt to pirms pirmizrādes būtu ķecerīgi. Tomēr man šķiet, ka es viņu ieraudzīju. Jau pirmajā lasīšanas mēģinājumā sapratu, ka jau esmu tajā bariņā, kas saka, ka Čehovs, un īpaši – “Ķiršu dārzs” ir ģeniāls. Esmu atklājusi šo autoru sev un ļoti pietuvojusies viņam. Viņš mani patiešām fascinē – tās klavieres šobrīd ir ne tikai atvērtas, bet arī spēlē mūziku.
– Esat teikusi – lai aktieris varētu strādāt, režisoram jābaro viņš kā putna bērns ar garīgo maizi. Šī doma nāk no pašas pieredzes kā aktrisei?
– Vispirms režisoram ir daudz jāskatās, jāinteresējas, jāklausās – tiešo to šogad mēģināju darīt. Ja strādā ar tādu autoru kā Čehovs, gribas aiziet dziļumos.
Ar to ir vērtīga mūsu profesija, ka tā dod iespēju ik pa brīdim satikties ar ģeniālu dramaturģiju, literatūru.
Mani iedvesmo viss, ko esmu savākusi. Noklausījos krievu literāta Dmitrija Bikova 40 minūšu lekciju par “Ķiršu dārzu”. Mani ietekmēja pat viņa intonācija, noņēma jebkuras bailes un atbrīvoja. Domāju, ja ar mani tas varēja notikt 40 minūtēs, tas varētu būt vērtīgi arī aktieriem.
Līdzi paņēmu Bikova formulējumu, ka Čehova žanra apzīmējums “komēdija” jāuztver kā ritma apzīmējums mūzikā. Šis skaņdarbs ir jāspēlē komēdijas ritmā, arī tad, ja viss beidzas ne kā komēdija. Es saprotu to ļoti Čehova ironisko, absurdo, gaišo skatījumu uz cilvēku pasauli un dzīvi – tā patiesi ir komēdija. Absolūti saprotu Čehovu, kurš, cienot Staņislavski, tomēr cieta, kad viņš iestudēja viņa darbus, un cieta arī, kad aktieri raudāja, pirmoreiz lasot viņa lugas.
– Bet kāpēc žanrs ir “rēgu komēdija”?
– Rēgu sonāte! Mums ir visvisādi priekšstati par Čehovu, par viņa varoņiem, un ar pirmavotu tiem bieži nav nekāda sakara. Viņi ir kaut kur mūsu apziņā, putekļos, vēstures mēslainē. Mēs vairs īsti nezinām, par ko bija Čehova luga, katrs tēls un raksturs. Nolēmu paskatīties, kā tas ir, ja viņi, šie tēli, lien ārā tādi drusku greizi, mūsu pārveidoti.
– Tad stāsts nebūs par Čehova laika Krieviju, bet par mums?
– Čehovs runāja par savu laikmetu un laikabiedriem, kurus 20. gadsimts ir noslaucījis tā, ka nekas nav palicis pāri. Mēs varam tikai kaut ko rekonstruēt, bet empīriskā kārtā īsti nevaram zināt.
Esam 21. gadsimta cilvēku, un tikai kā tādi varam raudzīties uz Čehova lugu un viņa laikmetu, uz laikmetu starp mums un Čehovu.
Man likās, to ir svarīgi paturēt prātā. Varam uz to paraudzīties tikai caur 20. gadsimtu – manā gadījumā Knuta Skujenieka – dzeju.
Šajā brīdī sapratu, ka man ir ļoti daudz “balto plankumu” vēsturē. Pat lūdzu Eduardam Liniņam ātro kursu – ko, piemēram, nozīmē, ja varonis par sevi saka – esmu 80. gadu cilvēks? Čehova varoņi lielākoties esot 19. gadsimta 90. gadu cilvēki. Eduards vairākas reizes man teica – 19. gadsimts bija laiks, kad pie mums maza inteliģentu čupiņa iekustināja mazu tautu, bet lielā tautā tas nevar notikt – tas process ir daudz lēnāks. To visu ir jāņem vērā.
– Mani samulsināja Knuta Skujenieka tekstu klātbūtne “Ķiršu dārzā” – padomju režīma represēta dzejnieka vārdi mūsdienu krievu komponista dziesmās, pārnesti krievu mēlē?
– Tas ir viens no tiltiem starp laikmetiem, kas mani ļoti uzrunā. Dziesmu vārdi ir no Knuta Skujenieka dzejoļu krājuma “Basās zvaigznes”, kur tie publicēti abās valodās – latviešu un krievu. Ir brīnišķīgs Olgas Pētersones tulkojums, kurš bija viens no pirmajiem impulsiem iestudēt izrādi. Kad devos uz Maskavu, sapirku vairākas grāmatiņas un ņēmu tās līdzi “Skrīveru” saldumu un balzama vietā.
Šajos vārdos ir tas 20. gadsimts, kurš aizslaucīja Čehovu un mala Skujenieku – lielā tauta, mazā tauta – kurš izdzīvo, kā izdzīvo…
Kopā ar komponistu varēju sākt strādāt jau Maskavā, man jau bija materiāls.
– No Maskavas nāk ne tikai komponists Dmitrijs Marins, bet arī horeogrāfs – Aleksandrs Ļimins.
– Teicu viņiem – čaļi, šī tomēr ir krievu klasika, un tāpēc man vajag krievus blakus. Dmitrijs ir fantastisks komponists, kurš sēž visos mēģinājumos, raksta mūziku tieši šai izrādei. Esmu ļoti laimīga par komandu, kas man ir apkārt.
– Izrādē “Sieviete” fiziski pacēlāties virs skatuves dēļiem, “Tango bez asinīm” jau burtiski visu izrādi “lidojāt”, bet šoreiz, kā liecina pieteikums, runa ir par staigāšanu pa virvi. Jūtat vajadzību pēc šā fiziskā teātra akrobātikas? Ir vēlme mainīt teātra formu?
– To sauc par “slackline” – tā ir virve, par kuru mēdz staigāt, piemēram, nostiepjot to starp debesskrāpjiem. Aktierus gan tādā augstumā neliksim! Man ļoti patīk tas, ko varētu saukt par fizisko teātrī. Tā ir mana teātra izjūta – cirkus domāšana.
Mūsdienās teātrī jaunās lietas ienāk caur cirku, kurā nav dzīvnieku – tas pats “Cirque du Soleil”.
Protams, runa nav par ķermeņa trenētību, lai arī ir patīkami, ja tāda ir, bet par domāšanas veidu – man liekas, ka 21. gadsimtā aktierim, lietojot savu meistarību, jātuvojas cirka numuram. Aktiera iekšējai elastībai, spējai pārslēgt domu un skaidri to aizraidīt, ļoti ātri mainīt dvēseles stāvokļus – tam ir jābūt tuvu cirka trikam. Varbūt “topīgāk” joprojām ir ielīst mazā istabas teātrītī un taisīt ļoti klusinātu izrādi, bet mana stihija ir lielā skatuve. Man patīk šņorbēniņi – arī kā režisorei.
– Varu tikai apbrīnot jūsu enerģijas kapacitāti – iestudējat teātri, spēlējat, dziedat, dejojat repertuāra izrādēs – tūlīt priekšā Antonijas uznāciens “Skroderdienās”, reizē filmējaties un vēl, cita starpā, pagūstat izveidot brīnišķīgu labdarības koncertu teātra senioriem.
– Protams, mani bērni mani šobrīd neredz – grafiks ir pilnīgi nenormāls. Paldies manai ģimenei, kura notur trauslo līdzsvaru, un es šo visu vispār varu darīt.
Bija mirklis, kad šķita, teātra vecmeistaru pasākumu šogad nevarēšu, bet bija skaidrs, ka tas ir sirds darbs. Es to saucu par dvēseles higiēnu – tas ir kaut kas vairāk nekā noorganizēt vienu vakaru. Tur meitenes – Anna, Zane – strādā visu gadu, reāli palīdzot cilvēkiem, uzrunājot ārstus, vedot vecmeistarus pie ārstiem. Arī es esmu sēdusies mašīnā, braukusi uz pansionātu, vedusi uz slimnīcu.
Liels paldies cilvēkiem, kas ziedo savu laiku un naudu, kas neafišējot to dara, paldies māksliniekiem, kuri ziedo darbus. Koncerts iedeva to garīgo brīdi, kad varēju ieelpot un pati stiprināties, pagulēt trīs stundas un braukt atpakaļ uz mēģinājumu ar jaunu elpu.
– Vēl taču arī divu bērnu mammas loma.
– Ernestam un Grētai saku – tūlīt, tūlīt, nāksiet uz «Silmačiem», es tur būšu, jūs mani redzēsit, bet izliksities, ka neesmu jūsu mamma. Zinu, pēc tam nāks vasara, būs vieglāk. Dēlu teātris absolūti neinteresē, Grētai ir pretēji. Ne vienā, ne otrā gadījumā nedomāju to ietekmēt – viss ir viņu rokās.
