“Griezīsim tikai vienu reizi!” Saruna ar premjeru Krišjāni Kariņu 2
Valdības vadītāju Krišjāni Kariņu iztaujāja žurnālisti Māris Antonevičs un Māra Libeka.
Politikai seko arī bukmeikeri, kuri piedāvā savas prognozes ne tikai par sporta, bet arī politiskajiem notikumiem. Nupat viena no bukmeikeru kompānijām paziņojusi – pēc tās aprēķiniem, esot septiņdesmit procentu varbūtība, ka Kariņa valdība kritīšot līdz nākamā gada 23. janvārim. Kā jūs pats vērtējat savas valdības iespējamo mūža ilgumu?
K. Kariņš: Ir ļoti grūti, lai neteiktu pat neiespējami izdarīt kādas prognozes Latvijas politikā. Piecas partijas ar atšķirīgu retoriku priekšvēlēšanu laikā tomēr pēc vēlēšanām ar trešo piegājienu ir atradušas kopīgu valodu. Vienojāmies par kopīgu deklarāciju un veidu, kā mēs varam strādāt koalīcijā.
“Jaunajai Vienotībai”, ko es pārstāvu, ir tikai astoņas balsis, tāpēc jebkurā dienā jebkurš no partneriem var izdomāt valdību gāzt. Tas nav grūti izdarāms. Bet, kā pieredze ir parādījusi, nav viegli izveidot jaunu valdību, īpaši ar pašreizējo partiju salikumu Saeimā.
Esmu optimistiski noskaņots, jo tie ministri, kuriem partijas uzticējušās, ir apņēmības pilni strādāt. Spriežot par 2019. gada valsts budžetu, tā izpratne sākotnēji nebija viendabīga, bet pēc divarpus stundu ilgas pirmās sarunas mēs nonācām pie līdzīgas izpratnes par to, kā mums ir jāvirzās uz priekšu. Valdība strādās tik ilgi, kamēr kolēģi izrādīs apņemšanos un gatavību runāt, uzklausīt un meklēt kopsaucēju.
Jums kā valdības vadītājam būs jāsaskaras ar terminiem: informatīvais karš, hibrīdkarš, viltus ziņas… Vai jūs zināt, ka, piemēram, interneta medijos jau ir bijusi izvērsta personiski jums veltīta dezinformācijas kampaņa ar šādu vadmotīvu: Latvijā valdību veido amerikāņi un šis process notiek Amerikas vēstniecībā, un pierādījums esot tas, ka valdības veidotājs ir politiķis no Amerikas. Šīs kampaņas ietvaros pat tika labots jums veltītais “Vikipēdijas” ieraksts angļu valodā, atzīmējot, ka esat “amerikāņu politiķis”. Kā jūs aizsargāsieties pret šādām kampaņām?
Politikā darbojos kopš 2002. gada un visu šo laiku esmu sastapies gan ar tādiem cilvēkiem, kas mani atbalsta, gan tādiem, kas neatbalsta. Tas jau nav nekas jauns – dažiem es patikšu, citiem – nepatikšu, bet es vienmēr ceru, ka pirmo būs vairāk, un ar to politiķim ir jārēķinās.
Te tomēr nav runa par vienkāršu nepatikšanu, bet apzinātām informatīvā kara darbībām pret valdību, tās vadītāju un līdz ar to arī valsti. Vai pret to var atļauties izturēties vienaldzīgi? Varbūt jūs piekrītat, ka esat Amerikas, nevis Latvijas politiķis?
Tās ir pilnīgas muļķības. Bet, runājot par dezinformāciju, jāteic, ka Latvija te īpaši neatšķiras no citām valstīm. Attīstoties informācijas tehnoloģijām, iespēja izplatīt nepatiesu informāciju kļūst arvien plašāka. Visas Eiropas līmenī ir jādomā, kādu regulāciju vajadzētu ieviest, lai varētu pēc iespējas labāk apzināt un kontrolēt to, kas notiek. Es nevaru pavadīt savu laiku, reaģējot uz ziņām…
Nē, bet jums taču ir padomnieku komanda.
Es uzskatu, ka šajā kontekstā ir svarīgāki uzdevumi. Eiropas Parlamentam un arī man kā Eiropadomes pārstāvim ir jāvirzās uz to, lai ar likumiem tiktu iedota iespēja pasargāt sabiedrību no naidīgām un nepatiesām dezinformācijas kampaņām. Ja es uz šo dezinformāciju gribētu reaģēt, man tam būtu jāvelta daudz stundu.
Viens no jautājumiem, kas bieži izskan, ir par jūsu dubultpilsonību. Par to interesējas arī “Latvijas Avīzes” lasītāji. Jūs jau esat labi izskaidrojis šo situāciju, tomēr paliek jautājums – vai politiķim, nonākot valsts vadītāja amatā, nevajadzētu apsvērt iespēju atteikties no dubultpilsonības? Piemēram, Vaira Vīķe-Freiberga, kļūstot par Valsts prezidenti, atteicās no dubultpilsonības. Tiesa, viņai to lika darīt likums. Arī Vaira Paegle, kandidējot uz Valsts prezidenta amatu, rīkojās līdzīgi. Vai arī jums, ieņemot augsto valdības vadītāja amatu, nevajadzētu apsvērt šo jautājumu?
Būdams politiķis, esmu strādājis dažādos vēlētos amatos. Vērtējot manus publiskos izteikumus un balsojumus, katrs var pārliecināties, ka visu šo laiku esmu aizstāvējis tikai un vienīgi Latvijas intereses.
Ja mēs plašāk vērtējam Latvijas politisko spektru, tad jāatzīst, ka neesmu pārliecināts, ka pavalstniecība ir tas galvenais rādītājs lojalitātei pret valsti. Es nevaru mainīt faktu, kur es esmu uzaudzis, un visi, kas virzīja mani valdības vadītāja amatam, to zināja. Es neuztveru, ka mana dubultpilsonība rada kādus konfliktus. Esmu latvietis, un punkts.
Tiesa, parādījās arī tāds pieņēmums, ka jūs, būdams dubultpilsonis, spēsiet vieglāk atrisināt kādus jautājumus, kas skar Latvijas un ASV attiecības. Pagājušajā gadā saistībā ar banku lietām tas patiešām ir bijis aktuāli.
Lūk, tātad to faktu var pagriezt pavisam otrādi.
Bet vai jūs to izmantosiet?
Ja tas būtu tik vienkārši, tad jau būtu labi. Latvijai rodas domstarpības, piemēram, ar Vāciju, un atliek vien sameklēt kādu latvieti, kurš uzaudzis Vācijā, un viss kārtībā. Diemžēl politika nav tik vienkārša. Tiesa, tas gan, ka esmu ilgstoši strādājis starptautiskajā politikā, varētu nākt par labu manai darbībai valsts labā kā valdības vadītājam. Galvenokārt tad, kad tiek risināti Eiropas Savienības daudzgadu budžeta jautājumi. Es labi pārzinu, kā šāds budžets tiek sastādīts, man ir daudz paziņu un kontaktu to Eiropas politiķu vidū, kas ietekmē šo procesu. Esmu saņēmis uzaicinājumu no Vācijas kancleres Angelas Merkeles tikties ar viņu. Man ir kolēģi, kuri ir Eiropas Parlamenta lielākajā frakcijā – Eiropas Tautas partijā, kur arī es strādāju kā Eiropas Parlamenta deputāts, un ar kuriem varu runāt par Latvijai svarīgākajiem jautājumiem.
Politika darbojas uz draudzības un uzticības pamata individuālajā līmenī. Es šo draudzības loku plānoju tikai paplašināt, jo mūsu valstij ir vajadzīgi draugi.
Nupat bija diskusijas par Jaunās konservatīvās partijas līdera un jūsu valdības tieslietu ministra Jāņa Bordāna nosūtītajām vēstulēm vēstniecībām. Kā jūs vērtējat šādu viņa soli?
Pastāv dažādi politikas ietekmēšanas veidi. Jebkurā demokrātiskā sabiedrībā ir iespējams paust savu neapmierinātību protesta akcijās. Tās parasti izmanto tie cilvēki, kuriem pašiem nav tiešas ietekmes politikā, kā arī tie politiķi, kuri atrodas opozīcijā un kuriem nav nekādu sviru ietekmēt Saeimas un valdības lēmumus. Šajā gadījumā man šķiet nedaudz savdabīgi, ka partija, kuras vadītājs ir mūsu valsts tieslietu ministrs, faktiski ir izmantojusi tipisko opozīcijas paņēmienu – aicinājusi uz piketu, lai protestētu, ka valstī nav kārtības ar tieslietām. Esmu ar Bordāna kungu runājis, ka es no viņa gaidītu ne tikai to, ka viņš cilvēkiem stāsta negatīvas lietas par tieslietu sistēmu, bet pārsvarā to, ka viņš daudz labāk izmantotu tās sviras, kas ir viņa rokās, un nāktu ar konkrētiem ierosinājumiem, kā mēs varam uzlabot savas valsts tieslietu sistēmu. Kurš gan labāk valstī to zina, ja ne tieslietu ministrs, un nevienam indivīdam nav lielākas varas kā tieslietu ministram, lai mainītu šo sistēmu.
Tieslietu ministrs ir viens no valdības vadītāja diviem biedriem, viņam ir tieša pieeja man.
Bordāna aktivitātes es dēvētu par jaunības enerģijas izpausmi, kas parāda, ka laikam nav līdz galam saprasts, kādā veidā izmantot varas sviras. Tās ir citādas nekā opozīcijas sviras un daudz, daudz efektīvākas.
Bordāns gan nav jaunietis bez pieredzes, vienreiz jau ir bijis tieslietu ministrs…
Vajadzētu saprast, ka mūsu valsts tieslietu sistēmā ir iedibināta zināma kārtība, kas kopumā ir laba, taču tas nenozīmē, ka tā nebūtu uzlabojama.
Valstī ik pa laikam notiek kādas aizturēšanas, no kurām lielāko rezonansi ne tikai Latvijā, bet arī starptautiski izpelnījās Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšana. Tas taču ir ļoti nopietni, ka pretkorupcijas iestāde aiztur centrālās bankas prezidentu par iespējamu koruptīvu darījumu. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs ļoti īsā laikā izmeklēšanas materiālus nodeva prokuratūrai, lai tā varētu iesniegt apsūdzību tiesai. Aizritējis gads, bet diemžēl apsūdzība vēl nav celta. Tieslietu ministram par to būtu jāuztraucas un jāsāk skaidrot, kāpēc apsūdzības uzrādīšanas process ir tā ieildzis, kas ir jāmaina, lai šo laiku saīsinātu. Ja tiek aizturēta tik augsta amatpersona, tad būtu tikai cilvēcīgi, ka pēc 12 mēnešiem jau būtu tiesas spriedums. Bet tiesas process pat vēl nav sākts. Arī citi skaļi tiesas procesi ilgst pat vairāk nekā desmit gadus. Man tas šķiet dziļi nesamērīgi.
Būdams valdības vadītājs, es neesmu visgudrs, bet Ministru kabinetā viens no spēcīgākajiem “zirgiem” ir tieslietu ministrs, un es viņam esmu lūdzis ieguldīt savu vērtīgo enerģiju, lai atrisinātu šo ieilgušo tiesas procesu jautājumu. Tad visa sabiedrība viņam uzcels pieminekli!
To varētu dēvēt par tieslietu sistēmas efektivitātes uzlabošanu, bet jūsu valdība ir pasludinājusi “bezkompromisa tiesiskumu”. Kas ar to tiek saprasts?
Tas ir tāds dzejisks apzīmējums. Taču uzsvars ir uz to, ka valstī ir jāstiprina tiesiskums. Būdams valdības vadītājs, es panākšu, ka visa valdība regulāri rūpējas par tieslietu sistēmas uzlabošanu. Uzlabojumi procesuālajā jomā ir tikai viens no uzdevumiem, bet ir ne mazums citu problēmu.
Tikšot izvērtēts atbildīgo amatpersonu darbs, piemēram, KNAB priekšnieka Straumes kunga veikums. Šī iestāde atrodas Ministru kabineta pārraudzībā, tātad galvenais vārds te būs jums.
Viegli ir atrast vainīgo un atlaist. Par to parasti ir liela jezga sabiedrībā – par to ziņo masu informācijas līdzekļi, notiek tiesvedības par atjaunošanu amatā… Bet es uzdodu jautājumu: kāds man kā pilsonim labums no tā, ka viens vai otrs ir atbrīvots no amata? Svarīgāk par to ir sistēmas sakārtošana. Ja izrādās, ka kāda no amatpersonām nepilda savas funkcijas, tā ir cita lieta, bet sākt ar atlaišanu ir neauglīgi.
Vai KNAB ir sakārtota sistēma?
Man nav iemesla domāt, ka šī sistēma nedarbojas. Pēdējos pāris gados bijusi diezgan liela aktivitāte, aizturot atsevišķas personas, bet man nav skaidrs, kāpēc šai redzamajai aizturēšanai neseko rezultāts ar skaidru tiesas spriedumu. Ja autorūpnīcā detaļas tiek ražotas pārāk ilgi, menedžeri sāk vērtēt konkrēti katru ražošanas procesa soli. Uzņēmuma “Tesla” vadītājs Elons Masks ar šo problēmu ir sastapies, ražojot jaunās elektroautomašīnas. Kad viņš konstatēja, ka darba ražīgums ir ļoti zems, Masks ievācās fabrikā ar guļammaisu un dzīvoja tur tik ilgi, kamēr atrisināja ražīguma jautājumu. Nosacīti arī tieslietu ministram būtu ar savu iedomāto guļammaisu jādzīvo uz vietas, kamēr viņš saprastu, kas jāmaina, lai celtu tiesvedību efektivitāti. Esmu pārliecināts, ja viņš to gribētu atrisināt, viņam netrūktu balsu pat opozīcijā.
Strādājot Eiropas Parlamentā, jūs cītīgi sekojāt līdzi Latvijas nodokļu politikai un secinājāt, ka “cilvēki nav tik negodīgi, cik sistēma ir netaisna. Ja mēs sāktu atzīt, ka tā ir problēma, tad varētu sākt meklēt risinājumu”. Vai iepriekšējās valdības realizētajā nodokļu reformā saskatāt kādas būtiskas nepilnības, kuras vēlaties mainīt?
Ar tām sastapos jau pirmajā valsts budžeta veidošanas seminārā. Izrādās, ka iepriekšējās valdības un Saeimas apsolītajiem valsts budžeta ieņēmumu palielinājumiem nav seguma. Ir pieņemti lēmumi, kurus nav iespējams īstenot, jo 2019. gada valsts budžetā ir 34 miljonu liels iztrūkums (Red. – intervija notika piektdien, kad Finanšu ministrija nāca klajā ar fiskālās telpas iztrūkuma aprēķieniem.). Esmu teicis un kolēģi piekrīt, ka mēs nepalielināsim nodokļus, un tas nozīmē, ka nepieciešamā nauda ir jāmeklē, pārdalot esošās rezerves. Piemēram, vērtēsim, kas tie par solījumiem finansēt projektus, kuri nav sākti, bet nauda ir piešķirta.
Finanšu ministrija piedāvāja, ka viens ļoti labs veids, kā segt finanšu robu, ir celt akcīzes nodokli alkoholam, cigaretēm utt. Es šo sarunu ātri vien pārtraucu. Šī ir viena no problēmām, ka sistēma uzskata, ka nodoklis ir naudas gādāšana tam, lai valdība varētu izdalīt dāvanas. Sak, valsts budžetā trūkst naudas, apliksim ar nodokli vēl kaut ko! Patlaban valsts akcīzes nodokļa politikas dēļ Latvija ir konkurētspējīga ar Igauniju, kuras iedzīvotāji brauc pie mums nopirkt alkoholu. Tiesa, alkoholiskie dzērieni ir kaitīgi un nav labi tos pārlieku patērēt, bet, no otras puses, ja igauņi, ir atbraukuši uz Latvijas veikalu, esmu pārliecināts, ka viņi nopirks vēl kaut ko – aizies uz kafejnīcu paēst, varbūt kāds vēl paliks pa nakti kādā viesnīcā… Tas ir dabiski izveidojies, un nebūtu prāta darbs samazināt savu konkurētspēju ar kaimiņvalsti.
Diemžēl, veicot nodokļu reformu, šī nepareizā domāšana netika mainīta. Nodokļi taču ir veids, kā regulēt tautsaimniecību un veicināt attīstību. Konsekvence ir tā, ka pildās valsts kase.
Veidojot 2020. gada budžetu, noteikti būtu jāpiedāvā plašāks redzējums, kur un ko vajadzētu mainīt, lai samazinātu nevienlīdzību un veicinātu ekonomisko izaugsmi. Es rosināšu, ka šīs Saeimas laikā mēs nodokļu politiku grozītu ne vairāk kā vienu reizi. Turklāt es nevēlos, ka nodokļus groza kopā ar valsts budžeta likumu, jo cilvēkiem ir laikus jāzina, kādas izmaiņas nodokļu politikā ir gaidāmas. Parasti šī informācija parādās tikai gada beigās jeb īsi pirms izmaiņu stāšanās spēkā. Izsvērsim, mērīsim septiņas reizes, bet griezīsim tikai vienu reizi!
Bet par PVN samazināšanu līdz 5% Latvijā ražotajai pārtikai jau tagad tiek diezgan plaši runāts. Vai tad medikamentiem, grāmatām un preses izdevumiem nodokļa samazinājums tomēr nav svarīgāks?
Līdzšinējā prakse rāda, ka, samazinot PVN, cenas nesamazinājās, bet palielinājās peļņa tiem, kas ražo un tirgo. Bet mērķis tomēr bija samazināt produktu cenu, lai iedzīvotāji tos varētu lētāk nopirkt. Pirms samazināt PVN, es gribētu iepazīties ar nopietnu analīzi, lai pārliecinātos, kā tiks panāktas zemākas cenas patērētājiem.
Latvijā, piemēram, kafija ir dārgāka nekā Lietuvā, savukārt tur tā ir krietni dārgāka nekā, piemēram, Luksemburgā. Kafijas paka, kas nāk no viena un tā paša ražotāja, Rīgas lielveikalā maksā 23,90 eiro, bet Luksemburgā tā pati kafija maksā 12 eiro. Luksemburgā PVN likme, ja vien pareizi atceros, ir trīs procenti. Starpība ir nodoklī un tirgotāja peļņas apetītē.
Ja Latvijā varēs nodrošināt, ka, samazinot PVN, cenas ir zemākas, tad tas būs pareizais virziens. Ja valdība piedāvās izmaiņas nodokļos, tad tās būs izsvērtas. Pagaidām tas līdz galam nav noticis.
Eiropā aug ekonomika un palielinās cīņa par darbaspēku. Jūs jau iepriekš esat prognozējis, ka Latvija var ieinteresēt vienīgi tos, kas nāk no nabadzīgākām valstīm – Baltkrievijas, Ukrainas, Moldovas utt. Vai atbalstīsiet šāda veida imigrāciju?
Latvijā vidējais statistiskais dzimstības rādītājs uz katru sievieti ir nepilni divi bērni. Izrādās, ka šis rādītājs Eiropā ir viens no augstākajiem. Tomēr Latvijā iedzīvotāju skaits rūk, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, kur tas pieaug, pateicoties imigrācijai. Tāpēc mums ir jādomā ne tikai par dzimstību, bet par gudras imigrācijas politikas izveidi. Tas nav pareizi iebāzt galvu smiltīs, sakot, ka mēs nevēlamies, ka te ir iebraucēji. Tas ir tas pats kā teikt, ka mēs nākotnē esam ar mieru maksāt arvien lielākus nodokļus, jo sabiedrība taču noveco un palielinās sociālās izmaksas.
Pirmā imigrācija, ko mēs vēlamies, ir, lai paši latvieši atbrauktu mājās. Tā ir svēta lieta.
Latvijā ir grūti dabūt darbu, ja neproti krievu valodu.
Ar dekrētu diezin vai šādu lietu var ierobežot. Mūsu valstī tomēr integrācija notiek pozitīvā virzienā. Mainot izglītības sistēmu, kur visi bērni apgūst mācības latviešu valodā, problēma, ka nav iespējams dabūt darbu, ja nezini krievu valodu, pazudīs pati no sevis.
Jūs esat optimistiski noskaņots, lai gan joprojām ir bažas, vai valstī neveidojas divkopienu sabiedrība.
Tā ir izveidota padomju laikos un tagad pakāpeniski noārdās. Šis process noris lēni, tāpēc daudziem šķiet, ka tas vispār nenotiek.
Bet imigrācijas rezultātā var atkal sākties pretējs process.
Mēs jau esam runājuši, un šis viedoklis sakrīt arī ar Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, ka mums Latvijā vajadzētu 3000 studentu informācijas tehnoloģiju jomā. Mēs paši spējam piedāvāt apmēram 900 studentu. Tātad pārējos mums vajadzētu aicināt no citām valstīm. Ja mēs tajā virzienā darbotos un mums būtu labi izglītoti cilvēki, es ceru, ka viena daļa no šiem iebraukušajiem studentiem te paliktu strādāt. Bet, lai viņi šeit paliktu, mums būs jādomā par viņu integrāciju. Ja skolu sistēma tiks sakārtota tā, ka mācības notiek latviešu valodā, tad tas nav nekāds drauds Latvijas etniskajai un suverēnajai pastāvēšanai.
Taču no uzņēmēju puses skaļāk tiek pieprasīts mazkvalificēts darbaspēks, piemēram, lauksaimniecībā, un tur būs cita publika.
Bet šis darbaspēks ierodas uz neilgu laiku. Tāda tendence ir vērojama visā Eiropā, un to var risināt ar izmaiņām uzturēšanās atļauju izdošanā.
Par imigrāciju ir jādomā plašāk – nevis tikai kā valsts apdraudējumu, bet kā vienu no veidiem nodokļu sloga un sociālo problēmu samazināšanai.
Latvijā algas lēni, tomēr sāk izlīdzināties ar citām Eiropas valstīm.
Tuvojoties 16. martam, iepriekšējām valdībām parasti radās jautājums, kā reaģēt uz šo notikumu. Vai jums būs kāda politika šajā jautājumā?
Mums ir diezgan labi iedibināta tradīcija, ka šajā dienā valdības pārstāvjiem nevajadzētu piedalīties aktivitātēs, kas notiek pie Brīvības pieminekļa. Mums ir Lestenes kapi, kuros 16. marta piemiņas pasākums nav izraisījis starptautiskas domstarpības.
Es labi apzinos 16. marta īsto izcelsmi, kara laika leģionāru vēsturi, tāpat kā strēlnieku vēsturi – viens no maniem vectēviem bija strēlnieks. Bet tajā pašā laikā es labi apzinos, ka, izplatoties dezinformācijai, mēs nespējam pārspēt melu izplatītājus ar savu stāstu.
Līdzīgi kā citus gadus, tā diena nāks un aizies. Īstā diena ir Lāčplēša diena 11. novembrī, kad mēs pieminam visus mūsu karavīrus.
Esmu skaidrojis un arī turpmāk skaidrošu visiem saviem ārzemju kolēģiem Latvijas valsts vēsturi.
