Naftas cenu griesti joprojām grūti saskatāmi. Kāpēc tā? 1
Olafs Zvejnieks, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Jau pēc nedēļas, 5. decembrī, būtu jāstājas spēkā Eiropas Savienības noteiktajām sankcijām par Krievijas naftu pārvadājošu tankkuģu ienākšanu ES valstu ostās, kā arī apdrošināšanas ierobežojumiem kuģiem, kuri pārvadā naftu, kas tiek pārdota par cenu, kas būs augstāka par cenu griestiem, kurus noteiktu ES.
Nelaime tikai tā, ka par šo pēdējo punktu – naftas cenu griestiem – pagaidām nav panākta nekāda vienošanās. Kāpēc tā? Tāpēc ka, lai gan ES valstis principiāli atbalsta šādas vienošanās panākšanu, gandrīz katrs iespējamais vienošanās variants sāpīgi skar kādas dalībvalsts intereses.
Jāatgādina, ka ideja par Krievijas naftas pārdošanas cenu griestu noteikšanu, lai ierobežotu mūsu kauslīgā kaimiņa resursus karadarbības vešanai, pirmo reizi izskanēja vēl pavasarī. Jau tolaik daudziem analītiķiem bija šaubas par tik vērienīga plāna īstenošanas iespējām, jo šādu ierobežojumu precedentu pasaulē vēl nav bijis.
Vienīgais kaut cik salīdzināmais gadījums bija uz Irāku savulaik attiecinātā programma “Nafta apmaiņā pret pārtiku”, taču tās mērogs bija nesalīdzināmi mazāks. Otrs faktors, kas radīja šaubas jau pavasarī, bija tas, ka jau tobrīd attīstīto valstu sankcijas pret Krieviju un tās pretpasākumi bija pamatīgi sašūpojuši naftas tirgu un, piemēram, Eiropas naftas cenu nosakošā “Brent” šķirnes nafta brīžiem maksāja ap 120 ASV dolāru barelā (šī raksta tapšanas brīdī – 83,63 USD ar tendenci uz lejupslīdi).
Šajos apstākļos risinājums ar Krievijas naftas tirdzniecības atļaušanu, bet tās cenas ierobežošanu likās optimāls. Ierobežojumus īstenot bija paredzēts, uzliekot to ievērošanu par pienākumu G7 valstu (ASV, Kanāda, Japāna, Vācija, Francija, Itālija un Lielbritānija) kuģu īpašniekiem un apdrošinātājiem, kas veido pārliecinošu naftas pārvadātāju un apdrošinātāju vairākumu. Šī gada septembrī G7 valstu grupa oficiāli aicināja noteikt cenu griestus Krievijas naftai.
Cīņas ap cenu
Taču jau toreiz jautājums par to, kādus tieši cenu griestus Krievijas naftai noteikt, palika bez atbildes. ASV finanšu ministre Džaneta Jellena sākotnēji piedāvāja cenu 40 USD/barelā, taču to noraidīja kā nereālistiski zemu. Vēlāk figurēja cenas 50 un 60 dolāri par barelu, taču arī te nekāda vienošanās panākta netika. Taču pēc septembrī izteiktā G7 valstu aicinājuma stafetes kociņš cenu griestu noteikšanā nokļuva Eiropas Savienības rokās, jo šī valstu savienība ir/bija lielākais Krievijas naftas patērētājs. Taču arī Briselē vienošanās pagaidām panākta nav.
Eiropas Komisija piedāvā noteikt cenu griestus 65 dolāru līmenī par barelu. Baltijas valstu un Polijas ieskatā tas ir pārāk dāsns piedāvājums Krievijai, jo Krievija jau pašreiz pārdod naftu ar būtisku, 15–30 USD lielu diskontu (atlaidi). Precīzāk pateikt nav iespējams, jo kopš šī gada 24. februāra visa informācija par Krievijas naftas tirdzniecības darījumiem, to apjomiem un cenām tiek rūpīgi slēpta, 15–30 dolāru diskonts ir Rietumu analītiķu vērtējums.
Krievijas biznesa prese min 22–24 dolārus lielu diskontu, tātad apmēram vidējo rietumnieku nosauktajiem. Proti, ja šobrīd Krievijas naftas marku “ESPO” un “Sokol” cenas ir apmēram 74,3 dolāri par barelu un šai cenai tiek piemērots vēl arī diskonts, tad cenu griestu noteikšana 65 dolāru līmenī nemaina itin neko un G7 valstu tankkuģu īpašnieki un apdrošinātāji var turpināt parasto biznesu bez ierobežojumiem – šādas sankcijas Krievijas naftas pārdošanu praktiski neietekmēs. Tādēļ Polijas un Baltijas valstu piedāvājumi bija noteikt šos cenu griestus 20 vai 30 ASV dolāru līmenī.
Cīņa par savu uzņēmēju interesēm
Diskusijas pretējā spārnā atrodas Kipra un Malta, kas uzskata, ka 65 dolāru griesti ir pārāk zemi un tie jānosaka vismaz 70 dolāru līmenī. Šo valstu valdības cīnās par savu kuģu kompāniju interesēm, jo tieši šeit ir reģistrēta liela daļa ES tankkuģu un tieši šo valstu tankkuģi pārvadā Krievijas naftu no Melnās jūras ostām.
Jāpiebilst, ka šīs valstis, kā arī Grieķija (vēl viena valsts, kurā reģistrēti daudzi kuģi) jau no paša sākuma bija vispār pret naftas cenu griestiem. Kuģu īpašniekus uztrauc arī tas, kā viņi spēs kontrolēt, par tieši kādu cenu tiks pārdota viņu pārvadātā Krievijas nafta, jo viena reisa laikā naftas krava var mainīt īpašniekus pat vairākas reizes, bet atbildīgie par sankciju ievērošanu būs tieši kuģu īpašnieki un apdrošinātāji.
Tikai oktobrī izdevās abas minētās Vidusjūras salu valstis pielauzt pieņemt cenu griestus konceptuāli, taču šobrīd radušās problēmas noteikt cenu griestus – katrs dolārs virs piedāvātās 65 dolāru cenas būtiski atvieglos dzīvi šo valstu kuģiniekiem, un abas valstis to labi saprot. Ja naftas cenu griestu noteikšanas rezultātā paaugstināsies naftas cena Eiropā, grieķu, maltiešu un kipriešu tankkuģu īpašnieki var zaudēt savu ienesīgo biznesu, kas tiem ienes miljardus, ja ne pat desmitus miljardu dolāru, no kā pamatīgi cietīs arī šo valstu budžeta ieņēmumi.
Vēl vairāk iespējamo vienošanos apgrūtina mūžīgā ES disidenta – Ungārijas – pozīcija. Jau pavasarī Ungārijas pozīcijas dēļ no ES sankcijām pret Krievijas naftu, tām pašām, kas stāsies spēkā 5. decembrī, nācās izslēgt naftas piegādes pa cauruļvadiem – tieši tādēļ Ungārija joprojām turpina saņemt Krievijas naftas piegādes pa cauruļvadu “Družba”, starp citu – caur Ukrainas teritoriju, un Krievija, neskatoties uz karu, maksā Ukrainai par šo piegāžu nodrošināšanu – tik dīvainas šobrīd ir abu valstu ekonomiskās attiecības.
Ungārijai ir atļauts arī vajadzības gadījumā saņemt naftas piegādes pa maršrutu “jūra–upe”, proti, pa Melno jūru un tad Donavas upi. Dažas preferences sev ir izcīnījusi arī Itālija, lai apgādātu ar izejvielām Sicīlijā esošo naftas pārstrādes rūpnīcu ISAB, kas pieder “Lukoil”, kā arī Bulgārija. Šādas preferences, protams, padara nervozas pārējās ES valstis, kas sankciju dēļ cieš būtiskus zaudējumus.
Visu aprakstīto problēmu dēļ visticamākais naftas cenu griestu vienošanās scenārijs ir apmēram EK piedāvātajā 65 dolāru līmenī vai nedaudz zemāks – ap 62 dolāriem. Šāda vienošanās nekādas radikālas izmaiņas tirgū neradīs, Krievijas naftas piegādes uz Eiropu ar tankkuģu palīdzību nepārtraukti samazinās arī bez šīs vienošanās – šī gada martā tie bija 1,6 miljoni barelu diennaktī, bet jūnijā šis apjoms samazinājās līdz miljonam barelu dienā, oktobrī – līdz 0,6 miljoniem.
Savukārt Krievijas naftas eksportu uz Āziju ES noteiktie cenu griesti, visticamāk, būtiski neietekmēs, jo astoņos kara mēnešos Krievija pati pa visu pasauli pirkusi tankkuģus savas naftas pārvadāšanai un kaut kādu daļu pārvadājumu spēs nodrošināt arī Krievijas naftas pircēji paši – krasi pieaugušas Krievijas naftas piegādes uz Ķīnu un Indiju, kā arī, piemēram, trīs reizes – uz Turciju. Tāpat radītas dažādas sankciju apiešanas shēmas, piemēram, Krievijas naftas piegādes uz Persijas līča valstīm, savukārt šo valstu naftas piegādes Krievijas klientiem Eiropā.
Jāsecina – lai gan Krievija būs zaudējusi savu ienesīgāko naftas tirgu Eiropu un spiesta pārdot savu naftu ar būtisku diskontu, kuru ES noteikto sankciju un cenu griestu dēļ tā būs spiesta pat palielināt, tomēr vismaz īstermiņā G7 valstu un Eiropas Savienības centieni krasi samazināt Krievijas ieņēmumus no naftas eksporta nebūs sekmējušies.
Ar gāzi – vēl grūtāk
Jāpiebilst, ka vēl tālāk no jebkādas vienošanās ir situācija ar cenu griestu noteikšanu Krievijas gāzei. Pagaidām izdevies vienoties par to, ka kolektīvajā gāzes iepirkšanā, kuru ES plāno sākt no 2023. gada, Krievija tiks izslēgta no iespējamo piegādātāju saraksta. Citos jautājumos vienošanās panākta nav.
Turklāt, ja naftas gadījumā Eiropas Komisijas piedāvātie cenu griesti daļai valstu šķiet pārāk zemi, tad gāzes gadījumā tie visiem šķiet pārāk augsti – EK ir piedāvājusi noteikt tos 275 eiro līmenī par megavatstundu. Problēma tā, ka šobrīd Nīderlandes gāzes piegāžu centrā TTF gāze maksā divreiz lētāk – 130–135 eiro/MWh, bet pirms pašreizējās enerģētiskās krīzes tās cena bija 60 eiro/MWh un arī tā tika uzskatīta par vēsturiski ļoti augstu cenu. Taču piedāvātā summa – 275 eiro/MWh – radusies kompromisa ceļā starp Vāciju un Nīderlandi, kas baidās, ka zemāku cenu griestu noteikšana atbaidīs potenciālos sašķidrinātās gāzes piegādātājus no Eiropas tirgus. Te jāatgādina, ka par sašķidrinātās gāzes piegādēm ES konkurē ar Dienvidaustrumāziju, īpaši Ķīnu. Šīs ziemas gāzes apjomu Eiropā lielā mērā nodrošināja tas, ka ES bija gatava maksāt augstāku cenu par sašķidrināto gāzi nekā Āzija. Tādēļ cenu griestu noteikšanā Eiropai jāmanevrē uzmanīgi, te runa nav tikai par Krievijas ierobežošanu, bet arī par sadarbību ar globālo tirgu. Tas arī rada šaubas, ka cenu griestus gāzei izdosies noteikt tuvākajos mēnešos.
