Grieķu neonacistu panākumi izraisa bažas 0
Britu laikrakstā “The Guardian” publicēta atklāta vēstule, kuras autori – tostarp pasaulē plaši pazīstami – aicina Eiropas sabiedriskās aprindas aizstāvēt demokrātiju, sociālās taisnības un vienlīdzības principus, vēršoties pret labējiem ekstrēmistiem, naida kurinātājiem.
Atklātās vēstules parakstītāju vidū ir Nobela literatūras prēmijas laureāts Dario Fo, Krievijas “Memorial” biedrības vadītāja Svetlana Gannuškina, bijušais Francijas ārlietu ministrs Bernārs Kušnērs, filozofs un rakstnieks Bernārs Anrī Levī, poļu kustības “Solidarnosc” veterāns, rakstnieks, žurnālists Adams Mihniks, Nobela miera prēmijas laureāts Eli Vīzels, pazīstamais Izraēlas rakstnieks A. B. Jehošua.
Atklātās vēstules parak-stītājus satrauc grieķu neonacistu partijas “Zeltītais saullēkts” panākumi Grieķijas parlamenta vēlēšanās. Izmantojot izmisīgo ekonomisko stāvokli šajā zemē, šī partija visās nelaimēs vaino “ebraios” un liberāļus, gan simbolikā, gan ideoloģijā atklāti pārņem Lielvācijas nacistu partijas tēzes, pozitīvi atsaucoties uz Hitlera grāmatu “Mein Kampf”.
Brīdinot Eiropas sabiedrību no iecietības pret labējā ekstrēmisma uzplūdiem, atklātās vēstules parakstītāji piemin arī t. s. Ungāru gvardes kustību, kuras aktīvisti kūda pret ebrejiem un rīko grautiņus čigānu jeb romu dzīvesvietās. No sevis piebildīšu, ka tālu no “Zeltītā saullēkta” nav aizgājusi arī Ungārijas labējo radikāļu partija “Jobbik”, kas arī guvusi panākumus parlamenta vēlēšanās un nemaz neslēpj savu žultaino antisemītismu.
Bet pieminētajai atklātajai vēstulei ir sava āža kāja: tajā nosodoši atzīmēts, ka Latvijas prezidents šogad pirmoreiz atbalstījis “ikgadējo bijušā Waffen SS maršu”.
Nu ko lai dara? Rietumniekiem joprojām pietiek ar burtu kopu “SS”, lai saceltu trauksmi, neiedziļinoties Latvijas likteņgaitu analīzē, kas, jāatzīst, prasa pacietību un apstākļu izpratni. Jēdziena “Waffen SS” pastāvīgā zelēšana var tikai iepriecināt Kremļa aģitpropa meistarus, kuru dienestā rosās tādi tipi kā Boriss Špīgels un Johans Bekmans.
Ja jau pieminēti latviešu leģionāri, tad atļaujiet man atgādināt dažus faktus par ģenerāli Rūdolfu Bangerski, kuru vācu okupanti 1943. gadā, kad viņiem sāka pietrūkt lielgabalu gaļas, iecēla par (pārsvarā simbolisku) leģiona ģenerālinspektoru.
Bangerskis līdz sava mūža galam nekad nebija nacionālsociālisma ideoloģijas piekritējs. Viņš arī nekādā ziņā nebija antisemīts: “žīdu tautības Latvijas atbrīvotāju biedrības” almanahā viņš, būdams Latgales kājnieku divīzijas komandieris, īpaši izcēla manu tautiešu nopelnus kaujās pret Bermontu un lieliniekiem. Bangerskis bija kara ministrs divās starpkaru Latvijas valdībās, vienā no kurām izglītības ministrs bija sociāldemokrāts Rainis. Būdams Zemgales kājnieku divīzijas komandieris, Bangerskis 1934. gada 15. maija apvērsuma priekšvakarā tika uzskatīts par iespējamu Latvijas demokrātijas glābēju.
Rūdolfs Bangerskis 1943. gadā, kad pēc Staļingradas bija jāiesauc arī “nevācu” jaunieši, bija vācu okupantiem vajadzīgs kā izkārtne. Pildīdams leģiona ģenerālinspektora pienākumus, viņš centās, kur vien iespējams, izcīnīt latvju zēniem atvieglojumus. Tas gan: viņš bija patiesi nesamierināms boļševisma pretinieks jau kopš Krievijas pilsoņkara laikiem.
Kad hitleriskās Lielvācijas sagrāve jau bija neizbēgama, Bangerskis 1945. gadā ļāva sevi Potsdamā ievēlēt par butaforiskās t. s. Latvijas Nacionālās komitejas prezidentu.
Šis kolaborācijas akts nudien nebija prāta darbs, bet jāatzīst, ka savā pēdējā aicinājumā latviešu tautai Bangerskis prata, vācu cenzūrai snauduļojot, dot visai nozīmīgu mājienu: mums jānotur Kurzeme, jo varētu atkārtoties 1919. gada situācija. Tie, kam šis vēstījums bija adresēts, saprata: toreiz ar Rietumu sabiedroto atbalstu galu galā izdevās izcīnīt Latvijas brīvvalsti.
Pie tā, ka šīs cerības nepiepildījās, Bangerskis nebija vainīgs. Viņš nokļuva britu gūstā, drīz tika atbrīvots un nekad netika uzskatīts par kara noziedznieku.
Kaut vai šīs te rindiņas derētu izlasīt minētās atklātās vēstules parakstītājiem.
