Pa Homēra eposa pēdām 0
Apbedījums tika atrasts jau maijā, bet tikai šonedēļ Grieķijas varas iestādes publiskoja šo ziņu. Tas atrodas pie Nestora pils, kas pieminēta Homēra eposā “Īliada”. Karavīrs bija apbedīts ar izsmalcinātām zelta rotām, pērļu virtenēm, zīmoggredzeniem un zelta un sudraba kausiem. Kaps, kas varētu būt izrakts aptuveni 1500 gadus pirms mūsu ēras, bija 1,5 metrus dziļš, 1,2 metrus plats un 2,4 metrus garš. Pētnieki secinājuši, ka apbedītajam augstmanim izskats bijis ļoti svarīgs, – dārglietu kaudzē bija arī bronzas spogulis un sešas smalkas ziloņkaula matu sukas.
Arheologi uzskata, ka daļa no dārgakmeņiem bija ieausti līķautā, no kura saglabājusies niecīga daļiņa. Apbedītā identitāti pagaidām nav izdevies noskaidrot, taču apbedījuma greznība liecina, ka viņš varētu būt bijis ievērojams karavadonis, cilts virsaitis vai tirgotājs. Ja izdosies iegūt DNS paraugu no apbedītā zobiem, varētu uzzināt vairāk par viņa izcelsmi. Profesore Stokere ir pārliecināta, ka šis apbedījums nav leģendārā valdnieka Nestora, kas pieminēts Homēra “Īliadā” kā grieķu karaspēka pavēlnieks Trojas karā, kaps. Viņasprāt, karavīrs atrastajā apbedījumā dzīvojis pārsimt gadus pirms Nestora laika, kad Grieķijas kultūra uzplauka, pateicoties saskarsmei ar Eiropas pirmo attīstīto civilizāciju Krētas salā.
Viņš devies aizkapa dzīvē ar iespaidīgu ieroču krājumu, tostarp garu zobenu, vairākiem dunčiem un šķēpu. Mirušais bija ietērpts bronzas bruņās un valkāja bruņucepuri, kas izrotāta ar mežakuiļa ilkņiem. “Lai kas viņš būtu bijis, šķiet, viņš karojis vai tirgojies ar tuvumā esošo Krētas salu,” uzskata Deiviss. Apbedījuma priekšmetos pētnieki atraduši akmens zīmogus ar cilvēku figūrām, kas lec pāri vēršiem, un dievību un lauvu atveidojumus, kas raksturīgi Mīnoja civilizācijai, kas uzplauka Krētas salā. Arheologi pauduši izbrīnu, ka aizgājēja dāvanu klāstā nav bijuši iekļauti keramikas trauki, kas jau tolaik bija ļoti populāri un kvalitatīvi. “Visi apbedījumā atrastie kausi un biķeri ir metāla: bronzas, sudraba vai zelta. Acīmredzot, mirušais varēja atļauties nievāt māla traukus,” secina Stokere.
