Grieķija–Albānija, rūgtais atpakaļceļš 0
Kopš Grieķiju pārņēmusi ekonomiskā krīze, aptuveni 200 000 albāņu, kas gadiem dzīvojuši un strādājuši Grieķijā, ir spiesti atgriezties savā dzimtenē. Šāds lēmums nav viegls un bieži vien ir īpaši traumējošs jaunākajai paaudzei, kas lielāko daļu savas dzīves aizvadījusi ārpus Albānijas un savu valsti nemaz nepazīst. Grieķijas lielākais laikraksts “Ta Nea” aizvadītā gada nogalē apkopoja vairākus albāņu izcelsmes pusaudžu pieredzes stāstus.
Albānijas galvaspilsētā Tirānā visi viņu tagad sauc par Gregu, kas nozīmē – grieķis. Kad viņš vēl dzīvoja Grieķijas dienvidos, Lagonisi ciematā, tur viņa iesauka bija Kristoss. Viss mainījās kādā pēcpusdienā, kad viņš gatavojās doties uz basketbola treniņu un viņa vecāki paziņoja, ka ir nolēmuši atgriezties Albānijā.
Tas notika pirms gada, Kristoss-Gregs bija tikko nosvinējis savu sešpadsmito dzimšanas dienu. Viņa tēvs agrāk bija strādājis par mūrnieku, bet nu jau pusgadu nevarēja atrast darbu, māte uzkopa piekrastes villas dažas stundas nedēļā, bet ar viņas nopelnīto ģimene nespēja iztikt. Taču pusaudzim, kas visu savu mūžu bija dzīvojis Lagonisi un gājis grieķu skolā, pārcelties uz Tirānu bija gandrīz tikpat drastika pārmaiņa kā pārcelties uz Marsu.
Jaunietis nebija pat iemācījies rakstīt un lasīt albāņu valodā. Kurā klasē turpināt mācības? Sešpadsmit gados sākt atkal no 1. klases, lai apgūtu dzimtās valodas rakstību un gramatikas likumus, kas līdz šim uzskatīti par nevajadzīgiem?
Kristosam-Gregam pietrūkst arī draugu: “Man laikam laimējies – Grieķijā nekad netiku atstumts vai izsmiets savas izcelsmes dēļ. Mani draugi ir tur. Un tur es vēlos atgriezties, tiklīdz tas būs iespējams. Šeit man vakaros jābūt mājās, vēlākais, desmitos, jo uz ielas ir bīstami, notiek kautiņi starp bandām, un tas pats notiek Tirānas skolā. Lagonisi biju pieradis nedēļas nogalēs dzīvoties ar draugiem līdz rītausmai, netērējot naudu, bet jokojoties pludmalē vai spēlējot basketbolu.”
Pēc Albānijas valdības un ASV Ārlietu ministrijas finansētās organizācijas “Usadis ” datiem, beidzamo piecu gadu laikā apmēram 200 000 cilvēku ir pametuši Grieķiju un apmetušies uz dzīvi Albānijā. Lielākā daļa no viņiem pēc vairākiem aiz valsts robežām nostrādātiem gadiem ir atgriezušies mājās, bet cik daudz ir Kristosam-Gregam līdzīgo, kas dzimuši Atēnās vai Egejas salās, mājās ar vecākiem mazliet runājuši albāniski, bet skolā mācījušies un ar draugiem runājuši grieķu valodā? Viņi pārcelšanos uz Albāniju vairs neuzskata par atgriešanos, bet drīzāk par aizbraukšanu no ierastās vides.
Grieķijas iedzīvotāju reģistrā laikā no 2004. līdz 2012. gadam reģistrēti 104 225 bērni, kas dzimuši Grieķijā albāņu imigrantu ģimenēs. Kristoss-Gregs neietilpst šajā skaitā, jo dzimis pirms 2004. gada. Viņa vecāki no Albānijas uz Grieķiju atnāca kājām tālajā 1994. gadā, cerot uzlabot dzīvi un paplašināt ģimeni Eiropas Savienībā. Viņu dēls piedzima jūras krastā. “Tagad, lai redzētu jūru, man no Tirānas ar autobusu jābrauc gandrīz divas stundas,” skumst Kristoss.
Deviņgadīgā Eleni ir dzimusi tieši 2004. gadā Atēnu piepilsētā Kipseli, un, pirms diviem gadiem ar visu ģimeni atgriežoties Albānijā, viņai nebija grūti iejusties Tirānā un uzsākt mācības tuvējā sākumskolā. Turpretī viņas vecākā māsa Anna par savas 13 gadus ilgās dzīves nepatīkamāko mirkli uzskata tieši to brīdi, kad tēvs pēc divus gadus ilgiem veltīgiem darba meklējumiem nolēma, ka ģimenei jāatgriežas Albānijā.
“Grieķu skolā man bija ļoti labas sekmes. Vienu gadu valsts svētku parādē man pat bija uzticēts nest Grieķijas karogu, jo šis gods pēc tradīcijas pienākas skolēnam, kurš ieguvis vislabākās atzīmes skolā. Tagad baidos, ka šīs zināšanas man vairs nebūs vajadzīgas un grieķu valoda pamazām aizmirsīsies,” pastāstīja Anna.
Balkānu reģionam veltītā portāla ocb.org lietotāji pauž sapratni par to, ka jauniešiem, kas uzauguši citā valstī, ir grūti iejusties Albānijā, kur ir cits dzīves līmenis, atšķirīga kultūra un paradumi. Vienlaikus viņi ir kristiski noskaņoti pret grieķu laikrakstā paustajiem viedokļiem, piemēram: “Man žēl, ka pusaudži no tā cieš, bet dīvaini ir tas, ka valsts, kura ir abu vecāku dzimtene, šiem jauniešiem ir tik sveša.”
