„Grieķi kuršos. Mūžam”. Liepājas teātra iestudējuma „Grieķi” recenzija 3
Armands Kalniņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Režisora Elmāra Seņkova Liepājas teātrī veidotā izrāde “Grieķi” ir triloģijas noslēdzošā daļa, stila ziņā – noslīpētākā un ideju ziņā – daudzšķautņainākā.
Jādomā, ka skatītāju versijas par izrādes vēstījumu būtiski atšķirsies, un būs interesanti tās salīdzināt. Tas, vai tā ir biedējošākā jeb cerīgākā “epizode”, visticamāk, ir atkarīgs no skatītāja pasaules uzskata, psiholoģiskās ievirzes, teātra pieredzes u. c. apstākļiem. Varbūt mana izpratne par izrādi būs citāda nekā inscenētāju ieceres īstenojums. Dažkārt gadās, ka iestudējumi intuitīvi inspirē plašākas, neplānotas apjausmas.
Režisora darbi lugu izvēles ziņā būtiski atšķiras, tomēr tos apvieno sabiedriskā aktualitāte, dažkārt it kā priekšlaicīga, bet varbūt skatītāju uztveres ziņā vēl nepietiekami saprasta. Piemēram, Nacionālajā teātrī (NT) tapušie darbi “Mans nabaga tēvs” (2014) un “Trīne” (2017) vairākiem vērotājiem radīja visai izteikti noliedzošu pretreakciju. Pat dažkārt nesaprasts, režisors turpinājis meklējumus, un top spilgti, pārliecinoši un apbalvoti darbi, piemēram, “Ezeriņš” (2014) un “Antigone” (2015) NT, “Raudupiete” (2013) Valmieras teātrī, “Indrāni” (2012) Rīgas Krievu teātrī. Savukārt “Pūt, vējiņi!” (2018) NT, vienā no nozīmīgākajām pēdējo gadu izrādēm, spilgti izpaudās Seņkova interese par kustību teātri, kas citādi, bet būtiski izpaužas arī “Grieķos”. Par daudzkārt iestudētās Raiņa lugas režisējumu un Liepājas triloģiju kāda skatītāja pauda: nu, kā to var izdomāt? Patiesi, kā? Vispārinot šo īso atskatu par režisora darbiem, jākonstatē, ka tie ir mērķtiecīgi dažādi, neprognozējami, kas rada viņa savdabīgo spēku.
Sākot analizēt jauno izrādi, vispirms vērts iedziļināties izrāžu cikla sākumdaļās, jo tās loģiski ievirza noslēguma iestudējumu. Turklāt “Grieķos” uzplaiksnī atmiņas par iepriekšējiem darbiem. Triloģiju raksturo cilvēku (un cilvēces) iznīcināšanas tematika. Abās pirmajās izrāžu virknes sadaļās autori pievēršas “mazajiem” varas un “kaimiņu” noziegumiem. Tās pirmo daļu “Šekspīrs” (2019) var īsi raksturot, izmantojot apakšvirsrakstu: “spilgtākās varaskāres īstenotās nāves klasiķa lugās”. No populārākajām dramaturga izklāstītajām slepkavībām, kuras lugas autore Rasa Bugavičute-Pēce prasmīgi savirknējusi šajā inscenējumā, trūkst vienīgi “Hamletā” notikušo varas darbu. Neģēlību kompilācija pirmajā izrādē ir iespaidīga, piemēram, Ričardam III nākas ar bomi kā sērijveida slepkavam nonāvēt pat Romeo un Džuljetu. Savukārt ironija ļauj vispārināt šo centienu bezjēdzību, jo kas tad ir panākts? Vai noziegumu bezjēdzības apzināšanās ir labas beigas?
Otrajā izrādē – “Grimmi” (2022) –, kuras dramaturģiju veidojis Matīss Budovskis, integrētas abu brāļu skarbās pasakas. Par šo inscenējumu Liepājas teātris vēstīja: “Turpinās jau “Šekspīrā” iesāktie estētikas meklējumi – cinisms, spēles prieks un asinis.” Izrādes telpa ir ļoti zīmīgi veidota, to var uztvert kā šausmu stāstiņu vidi, kurā notiek savdabīgi kapu svētki. Tās tēli kā zombīši izlien no kapu kopiņām, sākumā neko artikulēti nespēj pateikt, vēlāk runā pašdarinātās svešās valodās (lai saprastos?). Tas nekas, ka kaut kas letāls laiku pa laikam atgadās, viss taču ir labojams? Pat Teicējs/Nāvīte Egona Dombrovska precīzajā izpildījumā bija bezgala noguris no cilvēku nežēlīgajām un bezjēdzīgajām izdarībām. Iestudējumā šī spilgtā “kapu kultūra” pamazām zūd. Vai kaut kad iestāsies laimīgāka nākotne?
Jauniestudējums (“grieķu mīti”), kura dramaturģe ir Justīne Kļava, pievēršas daudziem seno grieķu dieviem, citam vairāk, bet kādam īslaicīgi. Aktieris un tēls var pat palikt uzreiz neatpazīts. Tomēr daudzi dievi un valdnieki šādu aizmiršanu ir pelnījuši, jo viņiem pārējie mēdz būt vienaldzīgi vai apkarojami. Kaut gan epizodiskie veikumi – piemēram, Kārļa Ērgļa Arejs un Hugo Puriņa Dionīss – ir spilgti un neaizmirstami.
Šī, gluži tāpat kā triloģijas citas izrādes, ir izteikts ansambļa veikums, kurā pat spožas epizodes un izteiksmīgi tēli iekļaujas vienotā inscenējumā. Īpaša loma ir spēcīgo titānu, trešās dievību paaudzes pārstāvim Prometejam, šajā lomā šarmanti un asprātīgi gandrīz bez apstājas zibsnī Rolands Beķeris. Šis enerģiskais un neatlaidīgais titāns veicis ne vien visvairāk zināmo “noziegumu” – uguns piegādi cilvēkiem –, bet daudz ko viņiem iemācījis, šādi mazinot uzskatus par dievu varenību. Ne visu mācību izpausmes gan vērtējamas kā labas.
Prometejs šajā izrādē faktiski rada Vīrieti (jeb cilvēku), kaut formālais viņa tēvs ir Zevs. Šo “Ādamu” kā sākotnēji lempīgu māla piku, vēlāk – ne visai prasmīgu, bet centīgu atdarinātāju, sirsnīgi, izjusti un daudzveidīgi (pašu puika!) tēlo Edgars Ozoliņš. Prometejs nenoguris cenšas viņu didaktiski attīstīt, bet viņam ilgi neizdodas panākt cerēto. Vīrietis spēj tikai atdarināt – skriet, dungot. Kad izdomas ziņā visi striķi trūkst, titāns izdomā Sievieti, šajā lomā – Agnese Jēkabsone. Nu Vīrietis cenšas vairāk, tā, kā prot, sanāk ne visai labi, bet vēlāk kaut kā tomēr izdodas veidot attiecības ar Sievieti, sūtot viens otram “Amora bultas”. Ja cilvēki saprotas, tad augstākā vara vairs nav nepieciešama un iestājas dievu mijkrēslis, gandrīz visi varneši “krīt kā beigti”. Vai tas ir pesimistiskais skatījums par dievu bojāeju un iznīcību, varbūt – cerīgais, ka cilvēki spēj, ja pūlas un grib?
Līdzīgi kā “Grimmos” Nāves skaidrojošais teksts arī šoreiz ir dots tikai vienam tēlam – Gājai/Zemei Ineses Kučinskas tēlojumā, kura kļūst arvien ironiskāka, sagumst zem daudzu citu dievu vēsās ignorances un cilvēka nesaprātīguma sloga, kļūst gausāka. Viņas komentāri ir rūgti, lai gan asprātīgi.
Izrāde tiešāk tiek saistīta ar kustību teātri, kas patiešām rada spilgtus iespaidus (piemēram, Edgara Ozoliņa dinamiski centīgā apjukuma riņķošana), tomēr visa saskaņotā multivide tajā ir nozīmīga. Aktieru līdzīgie tērpi ļauj koncentrēt uzmanību uz skaņām, tās daudzviet veido tēlotāju visdažādākie balss vingrinājumi. Telpas iekārtojums ir atturīgāks nekā citās triloģijas izrādēs, turklāt lieliski sasaistīts ar Liepājas teātra zāles “grieķiskajiem” elementiem.
Noslēgumā jāatgriežas pie izrādes vēstījuma izpratnes. Vai cilvēce, pārvarot paļaušanos uz vēso dievu varu (kā būs, tā būs?), cilvēkiem mainoties, kļūs dzīvotspējīgāka? Jeb konflikti un iznīcība būs mūžīga? Vai tā vienmēr būs visur, gan “grieķos”, gan kuršos, gan citviet? Izrādē var saskatīt pamatu gan pesimismam (nogurusī, daudzu vienaldzīgo dievu pamestā Zeme), gan optimismam (cilvēka izaugsme laiku laikos).
Lai gan šajā sezonā izdevās noskatīties mazāk Liepājas teātra izrāžu, nekā biju cerējis, tā (spriežot pēc labajām atsauksmēm arī par tiem iestudējumiem, kurus plānoju lūkot) ir izdevusies, kaut gan tajā ir arī pa spožai, pamācošai neveiksmei (gluži tāpat kā citos teātros). Cerams, ka teātris vairāk viesosies Rīgā un citviet. Biežākas viesizrādes ir kļuvušas vēl svarīgākas līdz ar Latvijas Teātra darbinieku savienības lielisko iniciatīvu organizēt plašākas skatītāju balsojuma iespējas par izrādēm portālā “izrādes.lv”. Tieši skatītāju interese par izrādēm, to apmeklēšanas iespējas un vērtējums taču ir visbūtiskākais. Savukārt Elmāra Seņkova šīs sezonas veikumi ir pārliecinoši (arī trāpīgie “Nelabie. Pēc Dostojevska” Valmieras teātrī un izaicinošais, provokatīvais “Ričards. Nekā personīga” NT. Lai visiem labs turpinājums nākamajā posmā it visos teātros!
