Latvijas ātrākā maratoniste: No sirds mīlu skolotājas darbu 0
Karīna Helmane-Soročenkova 30 gadu vecumā kļuvusi par Latvijas visu laiku otru ātrāko maratona skrējēju un šobrīd – labāko. Taču viņas ceļš līdz tam bijis ārkārtīgi neparasts – bērnībā Karīna skrēja īsās distances, studiju laikos ar sportu īpaši neaizrāvās, taču vēlāk atklāja sevī maratonistes talantu. Sadarboties ar treneri sāka vien pērn un pirms divām nedēļām Vācijas pilsētā Frankfurtē 42,195 kilometru distanci pieveica divās stundās, 36 minūtēs un 20 sekundēs, personisko rekordu uzlabojot par nepilnām deviņām minūtēm. Skriešanu viņa apvieno ar angļu valodas skolotājas darbu Tukuma Raiņa ģimnāzijā, ir mamma trīs gadus vecajam Miķelim.
Pērn pēc Berlīnes maratona, ko veici 2.45:02, atzini, ka tāds rezultāts nemaz nebija sapņos rādījies. Vai par Frankfurti var teikt līdzīgi?
K. Helmane-Soročenkova: Rīgas maratons maijā man bija neveiksmīgs (2.54:32), varbūt karstuma dēļ, lai gan tāpat nebiju gatava augstvērtīgam rezultātam, jo nesanāca pilnvērtīga gatavošanās. Tas mani izmocīja, un es teicu trenerim Andrejam Bondarevam, lai sagatavo mani rudenī uz 2.40. Kad rudens nāca tuvāk, sapratu, ka iet diezgan labi, un minimālais mērķis bija 2.38. Treneris pat uzskatīja, ka varu noskriet par pāris minūtēm ātrāk. Par katru viņa treniņu plānu pie sevis nodomāju – kā es to izdarīšu? Taču, kad esi izdarījis, saproti, ka tik grūti nemaz nebija, ar katru reizi pārliecība arvien auga. Bija sajūta, ka esmu gatava kaut kam labam.
Bondarevs ir no Līvāniem, tu dzīvo Tukumā. Kā notiek jūsu sadarbība?
Katru pirmdienu saņemu treniņu plānu nedēļai, bet sazināmies ik dienu, jo plānā ir tempa un intervāla skrējieni, skriešana kalnā, un trenerim svarīgi zināt, kā man gājis, kādas sajūtas. Ir arī dažādas aplikācijas, kur viņš visus rādītājus var redzēt detalizēti. Mūsu sadarbība sākās pagājušā gada jūnijā. Pirms tam man nebija trenera, un, lai gan ir daudz rakstu par to, kā būtu jātrenējas, īstenībā ikdiena ir ļoti piesātināta un nav laika domāt, kā vajadzētu darīt. Vadījos pēc sajūtas un skrēju tik daudz, cik gribēju, varu teikt, ka ātri un kvalitatīvi vispār neskrēju.
Treneris atzinis, ka nesaprot, kā es sacensībās varēju sasniegt tādus rezultātus, ja treniņos neveicu konkrētu darbu. Sākot sadarbību, jau pēc mēneša sacensībās bija redzami uzlabojumi.
Kā ķermenis reaģēja uz lielāku slodzi?
Pērn Berlīnes maratonam gatavojāmies mierīgi, mēnesī, maksimums, treniņos bija 400 kilometri. Šogad jau gāja daudz smagāk un grūtāk. Pirmo reizi mūžā skrēju divus treniņus dienā, lai savāktu apjomu, un vienā nedēļā saskrēju 163 kilometrus. Kopumā ķermenis to pieņēma labi, lai gan izlīda arī pa kādai vainai – sāka smelgt, bet tas netraucēja turēties pie plāna. Tagad skaidrs, kādā virzienā jāpastrādā ziemā, kad nenotiek tik aktīva gatavošanās konkrētām sacensībām, un kā jāstiprina ķermenis, lai pie slodzes nesākas problēmas.
Vai skolas gados skrēji tikai īsās distances?
Trenējos vieglatlētikā kopš desmit gadu vecuma, bet toreiz pat divus apļus noskriet bija kaut kas ārprātīgs. Esmu lēkusi tālumu, arī trīssoli. Vidusskolā sapratu, ka man ir mazliet vairāk izturības, un pievērsos 400 metriem, 400 ar barjerām. Ja treneris teica paskriet 12 līdz 15 minūtes, tas jau šķita ārkārtīgi daudz.
Studiju laikā tu esot sāki skriet tādēļ, ka parādījās liekais svars?
Nebiju resna, bet, visu laiku dzīvojot kopmītnēs un pusgadu pavadot bez fiziskās slodzes, sekas varēja just. Skriešanai pievērsos, jo draudzene 2010. gada decembrī teica: maijā piedalāmies “Nordea” Rīgas maratonā. Atbildēju – labi! Šķiet, ka toreiz desmit kilometru distances nebija, bet pieci likās pamaz, vajadzīgs kāds izaicinājums. Tā nolēmām skriet pusmaratonu.
Ziemā sāku ar pieciem kilometriem un domāju, ka nemūžam nepievārēšu 21 kilometru, gatavošanās posmā vairāk par 12 nenoskrēju.
Bet sacensībās “pusīti” pieveicu divās stundās, trīs minūtēs un 43 sekundēs. Pēc tam pāris gadus aktīvāk skrēju vasarā, ziemā – mazāk. 2014. gadā sāku trenēties intensīvi un tad arī noskrēju pirmo maratonu Valmierā.
2016. gadā pasaulē nāca dēls Miķelis. Darbs, mazs bērns un treniņi, kas nodrošina lielisku progresu – to visu apvienot izklausās pēc neiespējamās misijas.
Tas iespējams ar vislielāko ģimenes atbalstu. Ja viņi nesaprastu, cik man skriešana ir svarīga, tad es nebūtu tur, kur esmu šobrīd. Kad pēc dēla piedzimšanas atsāku treniņus, vīrs nestrādāja Tukumā. Pabaroju bērniņu, ieliku ratos uz pusdienlaika miegu, mans tētis gāja ar viņu pastaigāties, un es varēju paskriet. Brīvdienās bija garāki treniņi. Tas nenoliedzami nav viegli, nepieciešama liela laika plānošana. Šobrīd saprotu, ka nevaru apstāties un pateikt “nē” skriešanai, jo izaugsme ir tik acīmredzama. Gribu un jūtu, ka varu vēl ātrāk.
Vai tavs lielais mērķis ir olimpiskās spēles nākamgad Tokijā?
It kā ir, bet diemžēl kvalifikācijas norma tik augsta (2.29:30), ka pavasarī es tik ātri neizskriešu, jo mans maratons ir rudenī – vasarās nav skolas, tāpēc varu sevi visu veltīt skriešanai. Agrāk olimpiskajās spēlēs piedalījās 160 maratonistes (norma uz Rio bija 2.45. – I. S.), tagad saraksts noīsināts līdz 80.
Nesaku, ka doma ir atmesta, bet, ja normas un rangi nemainīsies, tad liekas cerības neloloju.
Nākamgad augusta beigās pēc olimpiskajām spēlēm notiks Eiropas čempionāts, un tā programmā ir pusmaratons, kur pat nav nepieciešama norma. Virmo ideja, ka veidos meiteņu komandu un es varētu būt viena no trim dalībniecēm. Augustā Latvijas izlasē startēju Eiropas komandu čempionātā 5000 m distancē.
Medijos regulāri tiek cilāts pedagogu algu jautājums. Vai zemais atalgojums nav radījis vēlmi, pārdomas mainīt profesiju?
Profesiju negribētu mainīt, jo no sirds mīlu to, ko daru, katru dienu ar prieku nāku uz skolu. Ļoti patīk strādāt ar bērniem un jauniešiem. Mana vēlēšanās būtu, lai pietiktu laika kvalitatīvākai strādāšanai un ikdienā nebūtu tik daudz kontaktstundu, saņemot to pašu algu, ko šobrīd. Nevēlos sūdzēties, neviens cits, izņemot skolotājus, īsti nesapratīs. Patiesībā jau tas ir vairāk nekā pilnas slodzes darbs, jo par ļoti daudz ko nemaksā adekvāti, ja paskatās, cik laika tam patērēts. Taču jebkurā gadījumā zinu – esmu savā vietā.
Ideju par streiku atbalsti?
Nekad neesmu bijusi streikot. Ar kolēģiem esam runājuši – ja pilnīgi visi pedagogi neietu un nestrādātu, tad varbūt tas kādam, kas tur augšā sēž savos krēslos un prot gudri runāt, bet neredz ikdienas darbu un specifiku, kalpotu par iemeslu pārmaiņām. Bet, kamēr mēs mīcāmies un neko nedarām, rezultāta nebūs.
